ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Un ari Minhenē, protams, ir notikušas pārvērtības. Kad māte bija pamanījusi, ka Lo­tiņa vairs nav tik saimnie­ciska un skolā vairs nav tik uzcītīga, toties dzīvāka un jautrāka nekā agrāk, viņa, pārdomājusi savu rīcību, pa­ti sev atzinās: «Luīzelote, no mazas pakļāvīgas būtnes tu esi izveidojusi saimnieci, bet ne bērnu! Tikai dažas nedē­ļas pabijusi kopā ar sava ve­cuma bērniem kalnos pie eze­ra, viņa jau kļuvusi tāda, kā­dai viņai vienmēr vajadzēja būt, — jautra, tavu rūpju nenomākta meitenīte. Tu esi bijusi pārāk egoistiska! Priecājies, ka Lotiņa ir jautra un lai­mīga! Lai viņa mazgājot saplēš kādu šķīvi! Lai viņa pat atnes mājā no skolotājas vēstuli:

«Lotes uzmanība, kārtības mīlestība un uzcītība diemžēl pē­dējā laikā ir visai neapmierinoša. Klases biedrene Annija Haberzecere vakar atkal no viņas dabūjusi četras pamatīgas pļau­kas. Mātes pienākums, lai cik daudz rūpju viņai būtu, vispirms ir pasargāt savu bērnu no tā, lai bērns par agru netiktu izdzīts no bērnības paradīzes!»»

Tā un līdzīgi Kernera kundze runāja pati ar sevi un bei­dzot kādu dienu arī ar Linnekogelas jaunkundzi, Lotes klases audzinātāju.

— Manam bērnam, — viņa teica, — jābūt bērnam, nevis neizaugušam pieaugušajam. Man labāk patīk, ka viņa ir prie­cīga, sirsnīga nebēdne, nekā par katru cenu paliek jūsu labākā skolniece!

— Bet agrāk Lote ļoti labi varēja abas īpašības apvienot, — Linnekogelas jaunkundze mazliet aizvainota paskaidroja.

— Kāpēc viņa to tagad vairs nevar, es nezinu. Daudz esmu aizņemta darbā un vispār pārāk maz zinu par savu bērnu. Kaut kādā veidā tam vajag būt sakarā ar vasaras brīvdienām.

Bet vienu es zinu un redzu: viņa to vairs nevar! Un tas ir svarīgi!

Linnekogelas jaunkundze enerģiski pabīdīja savas bril­les.

— Man kā jūsu meitas skolotājai un audzinātājai diemžēl sprausti citi mērķi. Man jāmēģina un es mēģi­nāšu atjaunot bērna iekšējo harmoniju!

Vai jūs tiešām domājat, ka mazliet neuzmanības arit­mētikas stundā un daži tin­tes traipi burtnīcā .. .

— Labs piemērs, Kernera kundze! Burtnīca! Tieši Lotes

rokraksts parāda, cik lielā mērā bērns, es gribētu teikt, pazau­dējis garīgo līdzsvaru. Bet atstāsim pie malas rokrakstu. Vai jums liekas, ka viss ir kārtībā, ja Lote pēdējā laikā piekauj savas klases biedrenes?

— Klases biedrenes? — Kernera kundze tīši uzsvēra otra vārda galotni. — Cik es zinu, tad viņa ir situsi vienīgi Anni­jai Haberzecerei.

— Vienīgi?

— Un šī Annija Haberzecere pļauku ir godīgi pelnījusi. No kāda viņai tā taču galu galā ir jādabū!

— Bet Kernera kundze!

— Liels, nesaticīgs bērns, kas savas dusmas mēdz slepeni izgāzt uz mazākajiem klasē, jums nu gan nebūtu jāaizstāv.

— Kā, lūdzu? Patiesi? Par to es nekā nezinu!

— Tad tikai pajautājiet nabaga mazajai Ilzei Merkai. Var­būt viņa jums ko pastāstīs.

— Un kāpēc man Lote nekā neteica, kad es viņu nosodīju?

Tad Kernera kundze mazliet augstprātīgi atbildēja:

— Lai ar jums runātu, viņai gan laikam trūkst garīgā līdz­svara. — Un tad viņa aizdrāzās uz redakciju. Lai nokļūtu laikā, viņai vajadzēja ņemt taksometru. Divas markas trīsdes­mit. Ak, naudiņa, naudiņa!

Sestdien pusdienas laikā māmiņa pēkšņi sakravāja mugur­somu un teica:

— Uzauj slēgtās kurpes! Mēs brauksim uz Garmišu un at­griezīsimies rītvakar!

Luīze mazliet bažīgi jautāja:

— Māmiņ, vai tas nebūs par dārgu?

Kernera kundzes sirds mazliet iesmeldzās. Tad viņa pa­smējās:

— Ja nepietiks naudas, es tevi pa ceļam pārdošu!

Bērns aiz laimes dejoja.

— Jauki! Tiklīdz tev nauda būs rokā, es no šiem ļau­dīm aizmukšu. Un, kad tu mani trīs četras reizes būsi pārde­vusi, mums būs tik daudz, ka tev vienu mēnesi nevajadzēs strādāt.

— Tik dārga tu esi?

— Trīs tūkstoši marku un vienpadsmit feniņu! Un mutes harmonikas es arī ņemšu līdz!

Tā tikai bija nedēļas nogale — kā avenes ar putu krējumu! No Garmišas viņas kājām ceļoja pāri Grainauai uz Bādezeru. Tad uz Eibezeru. Ar mutes harmonikām un skaļu dziedāšanu. Tad cauri lieliem mežiem no kalna lejup. Pāri brikšņiem un brakšņiem. Viņas uzgāja meža zemenes. Un skaistas, noslēpu­mainas puķes. Sārtās kalnu lilijas un daudzziedīgo violeto gen- ciānu. Un sūnas ar mazām, smailām ķiverītēm galā. Un sīkās alpu vijolītes, kas tik jauki smaržoja, ka to nemaz aptvert ne­var!

Vakarā viņas nonāca kādā ciematā, vārdā Grīss. Tur viņas noīrēja istabu ar vienu gultu. Un, kad māte ar meitu viesistabā no mugursomas bija ieturējušas krietnas vakariņas, viņas no­likās gulēt vienā gultā. Ārā, pļavās, mazu nakts mūziku sisi­nāja sienāži…

Svētdienas rītā viņas devās tālāk. Uz Ervaldi. Un Lermosu. Cugšpice laistījās sudrabaini balta. Zemnieki svētdienas drā­nās nāca no baznīcas. Uz ciemata ceļa stāvēja govis, it kā salasījušās uz tenkošanu.

Tālāk ceļš veda pāri Terlam. Kas tā bija par kāpšanu, ak vai, ak vai! Pie kādām zirgu ganībām starp miljoniem lauku puķu viņas ēda vārītas olas un siermaizes. Un deserta vietā baudīja diendusu zālē.

Pēc tam caur avenājiem un starp riņķojošiem tauriņiem vi­ņas kāpa lejā uz Eibezeru. Govju zvārguļi iezvanīja pēcpus­dienu.

Viņas redzēja kalnu dzelzceļu, kas, likās, ielien mākoņos.

Kalnu ieplakā niecīgs gulēja ezers.

— It kā mīļais dieviņš tur būtu iespļāvis, — Luīze sapņaini teica.

Eibezerā viņas, protams, izpeldējās. Bet uz viesnīcas tera­ses māmiņa izmaksāja kafiju un kūkas. Un tad bija pienācis pēdējais laiks soļot atpakaļ uz Garmišu.

Priecīgas un brūni iedegušas viņas sēdēja vilcienā. Un pretī sēdošais patīkamais kungs nekādi negribēja ticēt, ka jaunā meitene blakus Luīzei ir viņas māmiņa un pie tam vēl strādā­joša sieviete.

Mājās viņas kā maišeļi ievēlās gultā. Pēdējais, ko bērns pateica, bija: — Māmiņ, šodien bija tik jauki, tik jauki, ka vel nekad, nekad nav bijis!

Māmiņa vēl kādu laiku gulēja nomodā. Tik daudz viegli iegūstamas laimes viņa līdz šim bija laupījusi savai mazajai meitiņai! Nu, bet vēl nebija par vēlu. To visu varēja panākt!

Tad iemiga arī Kernera kundze. Viņas sejā rotājās smaids. Tas pārslīdēja viņas vaigiem kā vējš Eibezeram.

Bērns bija pārvērties. Un nu sāka pārvērsties arī jaunā sieviete.

Lotiņas klavieru māka atstāta novārtā. Viņas vaina tā nav. Bet tēvam tagad vairs nav laika stundu došanai. Varbūt tas ir sakarā ar darbu pie bērnu operas? Iespējams. Varbūt kas cits? Mazas meitenītes taču jūt, kad kaut kas nav kārtībā. Kad tēvi runā par bērnu operām un par Gerlahas jaunkundzi klusē — kā mazi zvērēni viņas saož, no kurienes draud briesmas.

Rotenturma ielā no dzīvokļa iznāk Lote un piezvana pie pretējām durvīm. Aiz tām dzīvo kāds gleznotājs, vārdā Ga- bele, patīkams, laipns kungs, kas Loti labprāt kādreiz gribētu zīmēt, ja viņai būtu laiks.

Gabeles kungs atver.

— Ā, Luīze!

— Šodien man ir laiks, — viņa saka.

— Vienu acumirkli, — viņš iesaucas, ieskrien savā darb­istabā, paņem no dīvāna lielu lakatu un pārklāj uz molberta atrodošos gleznu. Pašreiz viņš glezno kādu klasisku antīkās senatnes ainu. Un tamlīdzīgi skati ne vienmēr piemēroti bēr­niem.