Māmiņa ar izplestām rokām kā sargādama nostājas gultai priekšā.
— Nekad, Palfija kungs!
Bet tēvs viņu pagrūž sānis un sāk no galvgaļa zāģēt gultu pušu. Zāģis tā šņirkst, ka pār kauliem skrien tirpuļi, un zāģē gultu centimetru pēc centimetra gareniski pušu.
— Laidieties vaļā! — pavēl tēvs.
Zāģis nāk arvien tuvāk un tuvāk kopā sakļautajām māsu rokām. Tūlīt tas iegriezīsies ādā. Māmiņa izmisīgi raud.
Dzird ņirdzīgi smejamies raganu.
Beidzot bērnu rokas padodas.
Zāģis starp viņiem pilnīgi pārzāģē gultu, līdz no tās ir izveidojušās divas gultas, katra uz četrām kājām.
— Kuru dvīni jūs gribat, Kernera kundze?
— Abus, abus!
— Ļoti žēl, — saka vīrs. — Taisnībai jābūt. Nu, ja jūs nevarat izšķirties, es ņemu to tur! Man ir vienalga. Es tā kā tā viņas nevaru izšķirt. — Viņš pieskaras vienai no gultām, — Kura tad tu esi?
— Luīziņa! — meitene atsaucas. — Bet tu to nedrīksti darīt!
— Nē! — tagad kliedz Lote. — Jūs mūs nedrīkstat dalīt uz pusēm!
— Turiet mutes! — vīrs bargi uzsauc. — Vecāki drīkst visu. — Tad viņš iet uz konfekšu mājiņu, vilkdams auklā sev līdzi vienu no gultām. Šokolādes sēta pati no sevis atsprāgst vaļā. Luīze un Lote izmisušas māj.
— Mēs rakstīsim viena otrai! — kliedz Luīze.
— Uz pieprasījumu! — atsaucas Lote. — Neaizmirstule, Minhene 18!
Tēvs un Luīze pazūd mājiņā. Tad izgaist arī pati mājiņa, it kā būtu noslaucīta no zemes virsas.
Māmiņa apkampj Loti un bēdīgi saka:
— Nu mēs abas esam gluži vienas.
Piepeši viņa nedroši uzlūko bērnu.
— Kurš no maniem bērniem tu esi? Tu izskaties kā Lote!
— Es jau esmu Lote!
— Nē, tu izskaties kā Luīze!
— Es taču esmu Luīze!
Māte izbijusies lūkojas bērna sejā un dīvainā kārtā ierunājas tēva balsī:
— Vienai cirtas! Vienai bizes! Tie paši deguni! Tās pašas galvas!
Lotei tagad kreisajā pusē ir bize, labajā — cirtas kā Luīzei. No acīm viņai rit asaras. Un viņa izmisusi murmina:
— Nu es vairs pati nezinu, kura no mums abām esmu! Ak, nabaga pusītei
Septītā nodaļa
Ir aizritējušas nedēļas. Peperls ir samierinājies. Pankūkām nav kaulu. Viss ir pārvērties, sevišķi Rēzija. Diriģents Palfijs dod klavierstundas. Kernera kundze sev pārmet. Annija Haberzecere dabū pļaukas. Nedēļas nogale, tik jauka kā nekad.
Ir aizritējušas nedēļas kopš tās pirmās dienas un tās pirmās nakts svešajā pasaulē starp svešajiem cilvēkiem. Nedēļas, kurās katrs acumirklis, katra nejaušība varēja atnest līdzi briesmas un atklāsmi. Nedēļas ar ļoti biežu sirds dauzīšanos un dažu labu vēstuli uz pieprasījumu, kura prasīja jaunas, steidzošas ziņas.
Viss izdevās labi. Mazliet laimes jau arī tur bija. Luīze ir «atkal» iemācījusies vārīt. Minhenes skolotājas ir zināmā mērā samierinājušās, ka mazā Kernere no brīvdienām atgriezusies mazāk čakla, kārtīga un uzmanīga, toties dzīvāka un atjautīgāka.
Un viņu Vīnes kolēģēm nav itin nekā, ko iebilst, ka diriģenta Palfija meita tagad ir uzmanīgāka un prot labāk reizināt. Vēl vakar Gestneres jaunkundze skolotāju istabā bija diezgan uzpūtīgi sacījusi Brukbauras jaunkundzei:
— Novērot Luīzes attīstību, mīļā kolēģe, ir pamācoši ikvienai pedagoģiskai acij. Kā še no temperamenta pārpilnības ir izveidojies kluss, savaldīgs spēks, no pārgalvības, jautrības un gadījuma zināšanu slāpēm — pastāvīga, visu aptveroša griba mācīties, — tātad, mīļā kolēģe, tas ir vienreizēji. Un neaizmirstiet vienu — šī pārvēršanās, šī rakstura metamorfoze uz augstāku, apvaldītu formu ir notikusi pilnīgi pati no sevis, bez jebkāda audzinoša spiediena no ārienes.
Brukbauras jaunkundze bija enerģiski pamājusi un atbildējusi:
— Sī rakstura pašattīstīšanās, šī formas patvaļa parādās arī Luīzes rokraksta izmaiņā! Es vienmēr saku, ka rokraksts un raksturs… — Bet neklausīsimies šoreiz, ko Brukbauras jaunkundze vienmēr saka!
Labāk ar patiesu prieku uzzināsim, ka Peperls, ārsta Strobla suns, kopš kāda laika ir atkal atsācis pēc vecā paraduma sveicināt mazo meitenīti pie diriģenta kunga galda. Viņš ir samierinājies, kaut gan tas iet pāri viņa suņa saprātam, ka Lui- ziņa vairs neož pēc Lulziņas. Cilvēkiem ir daudz kas pa spēkam, kas tur ko brīnīties? Bez tam tagad mazā vairs tik bieži neēd pankūkas, to vietā viņa ar lielu patiku ēd gaļas ēdienus. Ja nu apdomā, ka pankūkām kaulu nav, turpretī karbonādēm ir iepriecinoši bieži, tad var divkārt saprast, ka dzīvnieks savu atturību ir pārvarējis.
Ja Luīzes skolotājas atzīst, ka Luīze pārsteidzošā kārtā ir pārvērtusies, tad ko gan viņas teiktu par Režiju, ja viņas Rē- ziju, saimniecības vadītāju, pazītu tuvāk? Jo Rēzija nudien kļuvusi pavisam cits cilvēks. Varbūt viņa pēc dabas nemaz nebija blēdīga, nolaidīga un slinka? Bet tāda kļuva tāpēc, ka trūka vērīgas acs, kas visu uzrauga un redz?
Kopš mājā ir Lote un klusu, bet rūpīgi visu pārbauda, visu atklāj, visu zina, kas jāzina par virtuvi un pagrabu, Rēzija ir izvērtusies par priekšzīmīgu mājas kopēju.
Lote ir pierunājusi tēvu saimniecības naudu vairs neizsniegt Rēzijai, bet gan Lotei pašai. Un ir mazliet komiski, kad Rēzija pieklauvē un ieiet bērnu istabā, lai saņemtu saimniecības naudu no deviņus gadus veca bērna, kas nopietns sēž pie pults un gatavo skolas uzdevumus. Rēzija paklausīgi ziņo, kas viņai jāpērk, ko viņa domā likt galdā vakariņās un kas bez tam vēl vajadzīgs saimniecībā.
Lote ātri aprēķina izdevumus, izņem no pults naudu, neskaita Rēzijai, summu ieraksta burtnīcā, un tad vakarā pie virtuves galda ir rūpīga norēķināšanās.
Pat tēvam ir dūries acīs, ka saimniecība agrāk izmaksājusi vairāk, ka tagad, kaut gan viņš dod mazāk naudas, uz galda vienmēr ir puķes, arī tur, studijā Kerntnera bulvārī, un ka Ro- tenturma ielā ir kļuvis īsti mājīgi. (Tā, it kā viņam majas būtu sieva, — viņš nesen bija nodomājis. Un par šo domu ne mazumu izbijies!)
Ka viņš tagad biežāk un ilgāk uzturas Rotenturma iela, savukārt ir dūries acīs Irēnai Gerlahas jaunkundzei, konfekšu dāmai. Un viņa par to ir pieprasījusi no diriģenta kunga paskaidrojumus. Protams, ļoti uzmanīgi, jo mākslinieki ir jūtīgi!
— Jā, zini, — viņš teica, — nesen es tomēr ieraudzīju, ka Luīziņa sēž pie klavierēm un līksmi savā nodabā plinkšķina. Un turklāt dzied kādu dziesmiņu, nu, vienkārši aizkustinoši! Agrāk viņa taču nekad nebūtu piegājusi pie klavierēm, pat ja viņu pie tām dzīšus dzītu!
— Nu un? — Gerlahas jaunkundze jautāja, uzrāvusi uzacis līdz pat matiem.
— Nu un? — Palfija kungs apjucis pasmējās. — Kopš tā laika es viņai dodu klavierstundas! Viņai tas ļoti, ļoti patīk. Man, starp citu, arī.
Gerlahas jaunkundze ļoti nicinoši paskatījās. Jo viņa ir cilvēks ar augstiem ideāliem. Tad viņa zobgalīgi paskaidroja:
— Es domāju, ka tu esi komponists, nevis klavierskolotājs mazām meitenēm.
Agrāk neviens māksliniekam Ludvigam Palfijam to nebūtu iedrošinājies pateikt acīs. Šodien viņš par to kā skolas puika pasmējās un iesaucās:
— Bet es vēl nekad dzīvē neesmu tik daudz komponējis kā tieši tagad! Un nekad tik labi!
— Ko tad tu komponē?
— Bērnu operu, — viņš atbildēja.
Skolotāju acīs Luīze tātad ir pārvērtusies. Bērna acīs ir pārvērtušies Rēzija un Peperls. Tēva acīs ir pārvērtusies Rotenturma iela. Tās tik ir pārvērtības!
Читать дальше