ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Lotiņa arvien vairāk uztraucas. Pašai to skaidri neapzino­ties, pretrunas viņas jūtās sāk arvien mazāk attiekties uz abiem bērniem tur, uz skatuves, bet arvien vairāk uz sevi pašu, dvīņu māsu un pašas vecākiem.

Vai viņi drīkstēja darīt to, ko ir izdarījuši? Māmiņa no­teikti nav ļauna sieviete, un arī tētis, zināms, nav ļauns. Taču tas, ko viņi izdarīja, — tas bija ļauni! Malkas cirtējs un viņa sieva bija tik nabagi, ka viņi bērniem nevarēja nopirkt maizi. Bet tētiņš? Vai viņš bija tik nabags?

Kad vēlāk Ansītis un Grietiņa pienāk pie brūni apceptās piparkūku mājiņas, paskrubina to un izbīstas no raganas balss, Gerlahas jaunkudze, tā sauc eleganto dāmu, noliecas pie bērna, piebīda tam konfekšu kārbu un čukst:

— Vai tu arī gribi mazliet paskrubināt?

Lotiņa satrūkstas, paceļ uz augšu acis, ierauga sev priekšā sievietes seju un izdara strauju, atvairošu kustību. Pie tam viņa nejauši no ložas malas nogrūž konfekšu kārbu, un lejā, parterā, kā uz burvju mājienu nolīst īslaicīgs konfekšu lietus!

Uz augšu pavēršas galvas. Apslāpēti smiekli iejaucas mū­zikā. Gerlahas jaunkundze smaida — pa pusei apjukusi, pa pusei dusmīga. Meitene no bailēm sastingst. Ar vienu rāvienu viņa izrauta no mākslas bīstamās burvestības. Un pēkšņi at­topas bīstamajā īstenībā.

— Es ļoti, ļoti atvainojos, — čukst Lotiņa.

Dāma piedodoši smaida.

— Ak, tas jau nekas, Luīziņ, — viņa mierina.

Varbūt šī arī ir ragana? Tikai skaistāka nekā tā uz ska­tuves?

Luīze pirmoreiz guļ gultā Minhenē. Māmiņa sēž uz gultas malas un saka:

— Tā, mana Lotiņa, tagad dusi saldi! Un sapņo kaut ko jauku.

— Vai tu arī drīz nāksi? — bērns nomurmina.

Pie pretējās sienas stāv lielāka gulta. Uz atlocītas segas nolikts māmiņas naktskrekls, sagatavots uzvilkšanai.

— Tūlīt, — māmiņa atbild, — tiklīdz tu būsi iemigusi.

Bērns apvij rokas mātei ap kaklu un viņu noskūpsta. Tad

vēlreiz. Un vēl trešo reizi…

— Ar labu nakti!

Jaunā sieviete spiež sev klāt mazo būtni.

— Es tā priecājos, ka tu atkal esi mājās, — viņa čukst.

- Tu man vienīgā esi palikusi.

Bērna galva miegaini atslīgst atpakaļ. Luīzelote Palfija, 'l/.imusi Kernere, sakārto segu un bridi klausās savas meitas elpas vilcienos. Tad viņa uzmanīgi pieceļas. Un uz pirkstga­liem ieiet atpakaļ dzīvojamā istabā.

Zem stāvlampas guļ aktu vāki. Ir vēl tik daudz, ko darīt.

īgnā Rēzija ir pirmo reizi apguldījusi Loti. Tūlīt pēc tam Lote atkal slepus piecēlās un uzrakstīja vēstuli, ko viņa agri no rīta grib aiznest uz pastu. Tad viņa klusi ielīda atpakaļ Luīzes gultā un pirms gaismas izdzēšanas vēlreiz mierīgi ap­skatīja bērnistabu.

Tā ir plaša, skaista telpa ar pasaku tēliem uz sienām, ro­taļlietu skapi, grāmatu plauktu, rakstāmpulti skolas darbiem, lielu rotaļlietu veikalu, glītu, vecmodīgu tualetes galdiņu, leļļu ratiem, leļļu gultu — netrūkst nekā, izņemot pašu galveno!

Vai gan Lotiņa kādreiz — klusībā, lai tikai māmiņa to ne­manītu, — nav sev vēlējusies tik skaistu istabu? Tagad, kad viņai tā ir, Lotiņā urbjas dzeļošas, ilgu un skaudības asinātas sāpes. Viņa ilgojas pēc mazās, vienkāršās guļamistabiņas, kur tagad guļ māsa, pēc māmiņas vakara skūpsta, pēc gaismas stara, kas atspīd no dzīvojamās istabas, kur māmiņa vēl strādā, pēc tā, lai tad klusi atvērtos durvis un viņa dzirdētu, kā mā­miņa brītiņu apstājas pie bērna gultas, uz pirkstgaliem aizslīd uz savu gultu, uzvelk naktskreklu un ietinas segā.

Ja šeit vismaz blakus istabā atrastos tētiņa gulta! Varbūt viņš krāktu. Tas būtu jauki! Tad zinātu, ka viņš ir pavisam tuvu. Taču viņš neguļ tuvumā, bet citā mājā, Kerntnera bulvāri. Varbūt viņš vispār vēl neguļ, bet sēž ar eleganto konfekšu jaun­kundzi lielā, mirdzošā zālē, dzer vīnu, smejas, dejo ar viņu, viņai maigi pamāj, kā pirmīt operā, viņai, nevis mazajai mei­tenītei, kas laimīga slepus bija mājusi no ložas.

Lote iemieg. Viņa sapņo. Pasaka par nabadzīgajiem vecā­kiem, kuri tāpēc, ka viņiem nebija maizes, sūtīja Ansīti un Grietiņu uz mežu, jaucas kopā ar pašas bailēm un raizēm.

Sai sapnī Luīze un Lote izbaiļu pilnām acīm sēž kopējā gultā un cieši raugās uz durvīm, pa kurām nāk iekšā daudzi maiznieki ar baltām cepurēm galvā un nes maizes klaipus. Viņi krauj maizi gar sienām. Maiznieku nāk un iet arvien vairāk. Maizes kalni aug. Istaba kļūst arvien šaurāka.

Tad parādās tēvs frakā un sparīgiem žestiem diriģē maiz­nieku parādi. Iedrāžas māmiņa un noraizējusies vaicā:

— Bet, vīriņ, kas gan tagad notiks?

— Bērniem jāiet projām! — viņš dusmīgi kliedz. — Mums vairs nav vietas. Mums mājās ir pārāk daudz maizes.

Māmiņa lauza rokas. Bērni žēli šņukst.

— Ārā! — viņš iekliedzas un draudoši paceļ diriģenta zizli.

Te gulta paklausīgi pieripo pie loga. Logs atsprāgst vaļa. Gulta izlaižas pa logu ārā.

Tā lido projām pāri kādai lielai pilsētai, pāri upei, pāri pauguriem, laukiem, kalniem un mežiem. Tad tā atkal laižas zemē un nosēžas kādā varenā, mūžamežam līdzīgā koku bie­zoknī, kur baisi atbalsojas drausmīga putnu ķērkšana un plē­sīgu zvēru rēcieni. Abas mazās meitenes sēž gultā, no bailēm kā paralizētas.

Biezoknī kaut kas sāk brikšķēt un krakšķēt.

Bērni atkrīt guļus un pārvelk segu pāri galvai. No krū­miem iznāk ragana. Taču tā nav ragana no operas skatuves, bet drīzāk gan līdzinās konfekšu dāmai. Ar savu binokli viņa skatās uz gultiņu, pamāj ar galvu, ļoti augstprātīgi pasmaida un trīs reizes sasit plaukstas.

Kā uz pavēli tumšais mežs pārvēršas saulainā pļavā. Un pļavā stāv no konfekšu kārbām uzcelta mājiņa ar šokolādes tāfelīšu sētu. Jautri čivina putni, zālē lēkā marcipāna zaķi, un visur vizuļo zelta ligzdas, kurās ir lieldienu olas. Mazs put­niņš uzmetas uz gultas un tik skaisti dzied koloratūrā, ka Lote un Luīze, kaut arī sākumā tikai līdz degungalam, uzdrīkstas palīst ārā no segas apakšas.

Bet, kad viņas ierauga pļavu ar lieldienu zaķiem, šokolā­des olas un konfekšu mājiņu, abas ātri izrāpjas no gultas un pieskrien pie sētas. Tur nu viņas stāv savos garajos naktskrek­los un brīnās.

— Speciālmaisījums! — Luīze skaļi iesaucas. — Un asorti! Un rūgtā pildītā!

— Un speciāli rūgtā! — Lote iepriecināta piebilst. (Arī sapnī viņa labprāt neēd neko saldu.)

Luīze nolauž no sētas lielu šokolādes gabalu.

— Ar riekstiem! — viņa kāri piebilst un grib iekost.

Te no mājiņas atskan raganas smiekli! Bērni izbīstas. Luīze aizsviež šokolādi tālu projām.

Un nu pār pļavu elsdama pūzdama nāk māmiņa ar stumja­miem ratiem, kas pilni maizes klaipu.

— Sargieties, bērni! — viņa, baiļu pārņemta, sauc. — Viss ir saindēts!

— Mēs bijām izsalkušas, māmiņ!

— Te jums ir maize. Es ātrāk nevarēju tikt projām no re­dakcijas. — Viņa apkampj savus bērnus un grib tos vest pro-

jām. Bet te atveras konfekšu durvis. Parādās tēvs ar lielu zāģi, kādi ir malkas cirtējiem, un iesaucas:

— Atstājiet bērnus mierā, Kernera kundze!

— Tie ir mani bērni, Palfija kungs!

— Mani ari, — viņš atkliedz. Un, nākdams tuvāk, sausi pa­skaidro: — Es bērnus pārdalīšu uz pusēm! Ar zāģi! Man pie­nākas puse Lotes un puse Luīzes un jums ari, Kernera kundze!

Dvīņu māsiņas trīcēdamas ielēkušas gultā.