ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Gerlahas jaunkundze saīgusi iesmejas.

— To lai viņa pati tev pastāsta!

— Lūdzu, atbildi!

Laime, ka viņa neredz diriģenta seju!

— Taisnību sakot, viņa atnāca, lai man aizliegtu kļūt par tavu sievu, — Irēne aizkaitināta atbild.

Viņš kaut ko nomurmina un noliek klausuli.

— Kas tad viņai kait? — Gerlahas jaunkundze jautā. Tad viņa pamana, ka saruna pārtraukta. — Zvērēns tāds! — viņa pusbalsī saka. — Cīnās visiem līdzekļiem. Liekas gultā un tēlo slimu!

Ārsts atvadās un dod vēl dažus norādījumus. Diriģents viņu pie durvīm aiztur.

— Kas bērnam kait?

— Nervu drudzis. Es rīt no rīta atkal pienākšu. Ar labu nakti! — Diriģents ieiet bērnistabā, apsēžas pie gultas un sa­ka Rēzijai: — Jūs varat būt brīva! Ejiet gulēt!

— Bet ir taču labāk …

Viņš to uzlūko.

Viņa aiziet. Vēl arvien viņai rokā ir cepure.

Diriģents glāsta mazo, karsto sejiņu. Bērns drudža miegā satrūkstas un strauji pagriežas uz sāniem.

Tēvs pārlaiž skatienu istabai. Uz pults sēdekļa guļ sakra­vāta skolas soma. Turpat blakus sēž Kristele, lelle.

Nu viņš sēž tumsā un glāsta lelli kā bērnu. Tādu bērnu, kurš nebīstas no viņa rokas.

«Minhenes Ilustrētā» žurnāla galvenais redaktors doktors Bernavs nopūšas:

— Klusais laiks, mana mīļā! Kur lai mēs ņemam aktuālu titulbildi un pie tam nezogam?

Kernera kundze, kas stāv pie viņa rakstāmgalda, sakas

— «Jaunā prese» ir atsūtījusi jaunās peldēšanas meistares fotouzņēmumus..

— Vai viņa ir glīta?

Jaunā sieviete pasmaida.

— Peldēšanai pietiekoši.

Doktors Bernavs bezcerīgi atmet ar roku. Tad viņš kaut ko meklē uz sava galda.

— Es taču nesen no kāda jocīga lauku fotogrāfa saņēmu uzņēmumus. Tur bija nobildēti dvīņi! — Viņš rokas pa aktu vākiem un avīzēm. — Burvīgu, mazu meitenīšu pāris! Nu pil­nīgi vienādas! Ei, kur jūs man esat palikuši, mazie sievišķīši? Tādi joki lasītājiem vienmēr patīk. Klāt pieliksim piemērotu parakstu. Ja nav nekā aktuāla, tad lai ir jauki dvīnīši! Nu beidzot! — Viņš ir atradis aploksni ar fotouzņēmumiem, ap­skata tos un atzinīgi pamāj. — Būs darīts, Kernera kundze! — Viņš tai pasniedz fotogrāfijas. Pēc brīža doktors Bernavs bei­dzot paceļ uz augšu acis, jo viņa līdzstrādniece neko nesaka, — Kas tad nu! — viņš iesaucas. — Kernere, jūs stāvat kā Lata sieva, kas pārvērsta sālsstabā. Atjēdzieties! Vai Jums nelabi?

— Mazliet, doktora kungsl — Viņas balss dreb, —• Nu Jau ir atkal labāk. — Viņa skatās uz fotogrāfijām. Izlasa nosūtī­tāju: «Jozefs Eipeldauers, fotogrāfs Ezerkalnos pie Ķalnezera.>

Galvā viņai viss griežas.

— Izmeklējiet piemērotāko bildi un saceriet parakstu, lai mūsu lasītāji dabū sirsnīgi pasmieties! Jūs jau to lieliski pro­tat!

— Varbūt tomēr labāk mums tās neievietot? — viņa dzird sevi sakām.

■— Un kādē] gan ne, cienītā kolēģe?

— Es šos uzņēmumus neatzīstu par īstiem.

— Kopā sakopēti, vai? — doktors Bernavs smejas. — Te nu jūs noteikti parādāt Eipeldauera kungam par daudz goda. Tik slīpēts viņš nav. Tātad ātri pie darba, dārgā kundze! Pa­rakstam vēl laiks līdz rītam. Tekstu es dabūšu izlasīt, pirms jūs to nodosiet salikšanai. — Viņš pamāj ar galvu un noliecas pār citu darbu.

Viņa aiztaustās līdz savai istabai, atkrīt atzveltnes krēslā, noliek sev priekšā fotogrāfijas un spiež rokas pie deniņiem.

Domas viņas galvā griežas kā karuselis. Viņas abi bērni! Bērnu vasaras nometne? Brīvdienas! Protams! Bet kāpēc gan Lotiņa nav nekā par to stāstījusi? Kāpēc Lotiņa bildes neat- veda līdzi? Kad abas meitenes fotografējās, viņas taču to ne­darīja bez nodoma. Viņas būs atklājušas, ka ir māsas! Un tad būs apņēmušās nekā par to neteikt. To jau var arī saprast, jā, tiešām gan. Ai, cik viņas līdzīgas! Pat ne daudzinātā mātes acs … Ak, jūs manas abas, abas, abas mīlulītes!

Ja tagad doktors Bernavs pabāztu pa durvīm galvu, viņš ieraudzītu laimes un sāpju pārņemtu seju, pār kuru līst asa­ras — asaras, kas liek pagurt sirdij, it kā caur acīm izplūstu pati dzīvība.

Laimīgā kārtā doktors Bernavs nepabāž pa durvīm galvu.

Kernera kundze pūlas savaldīties. Tieši tagad jātur galva augšā! Kas gan var notikt? Kas notiks, kam jānotiek? Jārunā ar Lotiņu.

Mātei pārskrien ledainas tirpas. Kāda doma kā neredzama roka rausta viņas ķermeni šurp un turp.

Vai tā vispār ir Lote, ar ko viņa grib runāt?

Kernera kundze ir atnākusi pie Linnekogelas jaunkun­dzes — skolotājas dzīvoklī.

— Tas ir vairāk nekā dīvains jautājums, ko jūs man uzdo­dat! — Linnekogelas jaunkundze saka. — Vai es uzskatu par iespējamu, ka jūsu meita nav jūsu meita, bet kāda cita mei­tene? Piedodiet, bet…

— Nē, es neesmu jukusi, — apgalvo Kernera kundze un uz­liek uz galda kādu fotogrāfiju.

Linnekogelas jaunkundze aplūko bildi. Tad apmeklētāju. Tad atkal bildi.

— Man ir divas meitas, — apmeklētāja klusu saka. — Otra dzīvo pie mana šķirtā vīra Vīnē. Fotogrāfija pirms dažām stundām gluži nejauši nonāca manās rokās. Es nezināju, ka bērni brīvdienās ir satikušies.

Linnekogelas jaunkundze plāta muti kā zivs bez ūdens. Galvu purinādama, viņa atgrūž fotogrāfiju no sevis projām, it kā baidīdamās, ka tā neiekož. Beidzot viņa jautā:

— Un abas meitenes līdz tam viena par otru nekā nebija zinājušas?

Jaunā sieviete papurina galvu.

— Nē, mans vīrs un es — mēs toreiz tā bijām vienojušies, jo domājām, ka tā ir vislabāk.

— Un ari jūs par vīru un savu otro bērnu nekad nebijāt dzirdējusi?

— Nekad.

— Vai viņš ir atkal apprecējies?

— To es nezinu. Maz ticams. Viņš domāja, ka nav piemē­rots ģimenes dzīvei.

— Ļoti dīvains gadījums, — skolotāja saka. — Vai tiešām bērniem būtu ienākusi prātā muļķīgā doma samainīties? Kad es sev acu priekšā redzu Lotiņas rakstura pārvērtību un tad vēl rokrakstu, Kernera kundze, rokrakstu! Es to tikko varu aptvert! Bet tas daudz ko izskaidro!

Māte pamāj un stingri lūkojas vienā punktā.

— Neņemiet ļaunā manu atklātību, — Linnekogelas jaunkun­dze turpina, — es nekad neesmu bijusi precējusies, esmu audzi­nātāja, un man nav bērnu, bet es vienmēr domāju: sievietes, īstās, precētās, par daudz rēķinās ar saviem vīriem! Patiesībā taču svarīgs ir tikai viens: bērnu laime!

Kernera kundze sāpīgi pasmaida.

— Vai jūs domājat, ka mani bērni ilgā, nelaimīgā laulībā būtu bijuši laimīgi?

Linnekogelas jaunkundze domīgi saka:

— Es jums neko nepārmetu. Jūs vēl šodien esat ļoti jauna. Kad jūs apprecējāties, jūs bijāt tīrais bērns. Visu savu mūžu jūs būsiet jaunāka, nekā es jebkad esmu bijusi. Tas, kas der vie­nam, citam var būt nederīgs.

Apmeklētāja pieceļas.

— Un ko jūs darīsiet?

— Ja es to zinātu! — jaunā sieviete saka.

Minhenē Luīze stāv pastā pie lodziņa.

— Nē, — nožēlodams saka ierēdnis, kas izsniedz sūtījumus uz pieprasījumu. — Nē, Neaizmirstules jaunkundze, šodien atkal nekā.

Luīze viņu nedroši uzlūko.

— Ko gan tas varētu nozīmēt? — viņa noraizējusies murmina