Marks Tvens - Haklberija Fina piedzīvojumi

— Noņem tās! Noņem tās! Tās kož man kaklā!

Nekad nebiju redzējis cilvēkam tik neprātīgu skatienu. Drīz vien viņš pagura un elsdams nokrita zemē, tad apbrīnojami strauji sāka vārtīties, spārdīdams visu, kas gadījās priekšā, vicinādams rokas un ķerstīdams gaisu, nepārtraukti kliegdams, ka viņu sagrābuši velni. Mazpamazām viņš pagura un gulēja klusu, šad tad ievaidēdamies. Tad apklusa pavisam. Dzirdēju, ka mežos tālumā brēca pūces un kauca vilki, bet te viss bija briesmīgi kluss. Tēvs gulēja kaktā. Palēnām viņš uzslējās, pieliecis galvu. Tad sacīja ļoti klusi:

— Tap-tap-tap — tie ir miroņi, tap-tap-tap — viņi nāk man pakaļ, bet es neiešu. Viņi ir jau klāt! Nepieskarieties man! Rokas nost — tās ir aukstas! Laidiet — lieciet mani, nabadziņu, mierā!

Tad viņš nometās uz visām četrām un rāpoja, lūgdamies, lai tie viņu atstāj vienu, ietinās segā, pavēlās zem vecā priežukoka galda, joprojām lūgdamies, un tad sāka raudāt. Es to dzirdēju cauri segai.

Tad viņš atkal nometa segu un uzlēca kājās, mežonīgi skatīdamies visapkārt, ieraudzīja mani un nāca man virsū. Viņš mani dzenāja pa visu istabu, turēdams rokā saliecamo nazi, dēvēdams mani par Nāves eņģeli, un solījās nogalināt, tad es vairs nenākšot viņam pakaļ. Es lūdzos un teicu, ka esmu tikai Haks, bet'viņš griezīgi smējās un rēca, un lādējās, un turpināja mani vajāt. Kad strauji apgriezos un gribēju izspraukties zem viņa rokas, viņš mani satvēra aiz svārku apkakles, un man šķita, ka nupat ir beigas, bet es zibens ātrumā nometu svārkus un izglābos. Necik ilgi viņš bija galīgi nokusis: atkrita ar muguru pret durvīm un teica, ka mirkli atpūtīšoties, tad mani nogalināšot. Viņš nolika nazi sev apakšā un piebilda, ka tagad gribot gulēt un atgūt spēkus, un tad jau redzēšot, kurš kuru pieveikšot.

Drīz viņš iemiga. Es paņēmu veco krēslu ar saplaisājušo sēdekli un uzkāpu uz tā tik klusi, cik vien varēju, noņēmu bisi no sienas, iegrūdu tajā slauķi, lai pārbaudītu, vai tā pielādēta, un noliku ieroci uz mucas ar stobru pret tēvu, pats nosēdos aiz tās, lai gaidītu, līdz viņš pakustēsies. Cik lēni un klusi vilkās laiks!

— Celies! Ko tu te esi sadomājis?

Es atvēru acis un paskatījos visapkārt, lai saprastu, kur atrodos. Saule jau bija uzlēkusi, un es biju cieti gulējis. Tēvs stāvēja man blakus un izskatījās saīdzis un arī tāds kā sasirdzis. Viņš jautāja:

— Ko tu dari ar bisi?

Manuprāt, viņš neatcerējās neko no savām izdarībām, tāpēc atbildēju:

— Kāds lauzās iekšā, tālab es stāvēju sardzē.

— Kādēļ tu mani nepamodināji?

— Mēģināju, bet nevarēju. Tu nepamodies.

— Labi. Nestāvi te pļāpādams visu dienu, bet lasies ārā un palūko, vai nav kāda zivs pie āķiem mums brokastīs. Es arī tūliņ iešu tev pakaļ.

Viņš atslēdza durvis, un es aizgāju uz upes krastu. Ievēroju, ka upē peld aplauzīti zari, paspīd koka mizas,— no tā secināju, ka ūdens sācis kāpt. Apsvēru, ka tagad man pilsētā klātos zaļi. Jūnijā,- kad ūdens cēlās, man vienmēr laimējās, tas atnesa malkas pagales, garu plostu baļķus — dažreiz pat duci uzreiz, tos tikai vajadzēja izzvejot un pārdot malkas sētās un zāģētavās.

Staigāju gar krastu, ar vienu aci vērodams, vai nenāk vecais, ar otru — vai uzplūdi neatnesīs kaut ko noderīgu. Pēkšņi man tuvojās laiva — varen skaista, trīspadsmit vai četrpadsmit pēdu gara, līgana kā pīle. Es kā varde uz galvas ielēcu no krasta upē ar visām drēbēm un aizpeldēju pie laivas. Domāju, ka tajā kāds nogūlies, jo dažreiz cilvēki tā mēdz darīt, lai citus izmuļķotu, un, kad jau laivu esi izvilcis krastā, tie pieceļas un smejas. Bet šoreiz tā nebija. Laiva bija tukša,\ es iekāpu tajā un pieairēju to pie krasta. Domāju — vecais būs priecīgs, to ieraugot,— laiva bija savus desmit dolārus vērta. Bet, kad izkāpu krastā, tēvs vēl nekur nebija redzams, un, kamēr iestūrēju laivu mazas upītes grīvā, kas bija aizaugusi vīnogulāju stīgām un kārkliem, man ienāca prātā cita doma — noslēpšu laivu šeit un aizbēgšu nevis mežā, bet aizbraukšu kādas piecdesmit jūdzes lejup pa upi un apmetīšos labā vietā, tad man nebūs tik grūti jāstaigā kājām.

Es biju diezgan tuvu būdai, un šķita, ka jau dzirdētu veco nākam, taču paguvu noslēpt laivu, tad iznācu un skatījos no kārklu krūma — tur jau vecais stāvēja uz takas un tēmēja ar bisi uz kādu putnu. Viņš neko nebija manījis.

Kad viņš pienāca man klāt, es izlikos, ka uzmanīgi pārbaudu savus makšķeru āķus. Viņš pārmeta man, ka es strādājot lēni, bet es viņam pastāstīju, ka iekritu upē un tāpēc nokavējos. Zināju, ka viņš ieraudzīs manas slapjās drēbes un iztaujās mani. Mēs noņēmām no āķiem piecus samus un gājām mājās.

Kad pēc brokastīm nolikāmies gulēt, jo abi bijām noguruši, es visādi izdomājos, kā rīkoties, lai tēvs un atraitne mani nemeklētu. Tas būtu labāk nekā paļauties uz laimi, ka man veiksies aizbēgt tālu, iekams pamanīs manu nozušanu. Viss taču var gadīties. Es tomēr neko nespēju izdomāt, bet pēc kāda laika tēvs piecēlās un padzērās vēl no mucas ūdeni. Viņš sacīja:

— Ja te vēlreiz kāds blandās apkārt, tad pamodini mani — dzirdi? Tam vīram nav bijis prātā nekas labs. Es viņu būtu nošāvis. Nākam­reiz tu mani pamodini — vai dzirdi?

Tad viņš atkal nolikās garšļaukus un aizmiga, bet viņa vārdi manī izraisīja vajadzīgo domu. Es sev sacīju: «Tagad tu vari visu izrīkot tā, ka neviens tev nedzīsies pakaļ.»

Ap pulksten divpadsmitiem mēs izgājām un soļojām uz upes krastu. Ūdens upē sāka strauji kāpt, nesdams sev līdzi dažādus kokus. Garām peldēja deviņi baļķi no liela plosta, kas vēl bija sasaistīti kopā. Iebraucām ar laivu tālāk upē un izvilkām plosta atliekas krastā. Tad ēdām pusdienas. Cits tēva vietā būtu gaidījis visu dienu krastā, vai nevarēs vēl ko izvilkt no ūdens, bet tas nebija viņa garā. Deviņi baļķi uzreiz — ar to jau pietika, viņam tie bija jāaizgādā pilsētā un tur jāpārdod. Viņš ieslēdza mani būdā, piesēja baļķus savas laivas pakaļgalā un aizbrauca ap pusčetriem. Man šķita, ka šonakt viņš neatgriezīsies. Nogaidīju, līdz viņš bija aizbraucis pietiekami tālu, tad paņēmu savu zāģi un turpināju apstrādāt baļķi. Tēvs vēl nebija aizsniedzis otro upes krastu, kad es jau izlīdu no būdas. Viņš un plosts rēgojās tālumā uz ūdens tikai kā neliels melns punkts.

Paņēmu maisu ar kukurūzas miltiem un aiznesu to tur, kur biju noslēpis laivu. Pašķīru krūmāju zarus un ieliku maisu laivā. Tad aiznesu speķa gabalu un viskija pudeli. Pievācu ari visu kafiju, cukuru, pulveri un skrotis; paņēmu prapjus, spaini un ķirbja blašķi, smeļamo kausiņu un skārda krūzīti, veco zāģi, divas segas, pannu un kafijas kannu. Paņēmu arī makšķeres, sērkociņus un citas lietas — visu, kam bija kaut centa vērtība. Aptīrīju, kā nākasl Gribēju paņemt arī cirvi, bet būdā cirvja nebija, vienīgais cirvis bija palicis pie malkas grēdas, un to es ar nodomu negribēju ņemt sev līdzi. Tad vēl paķēru bisi — un mans darbs bija veikts.

Biju stipri nomīdījis zemi, vairākkārt izlīzdams pa caurumu un aiznesdams tik daudzas lietas. Tāpēc šo vietu nokaisīju ārpusē ar svaigu zemi, cik labi varēdams, lai nosegtu zāģu skaidas un savas pēdas. Tad iestiprināju izzāģētā baļķa gabalu atpakaļ vecajā vietā, paliku zem tā divus akmeņus un vienu akmeni atbalstīju pret izzāģētā baļķa sāniem, jo tas bija mazliet izliecies un neskāra zemi. Stāvot četru vai piecu pēdu atstatumā, nezinātājs nevarēja pamanīt, ka