Marks Tvens - Haklberija Fina piedzīvojumi

Jutos ļoti laisks — negribējās celties un vārīt brokastis. Atkal biju iesnaudies, kad šķita — saklausīju dobju «bum!» pāri upei. Uztrūkos no miega, atspiedos uz elkoņa un klausījos — atkal dzirdēju dobju dunoņu. Pielēcu kājās, paskatījos pa spraugu krūmājos un ieraudzīju lielus mutuļus virs ūdens iepretim piestātnei. Un arī pats tvaikonītis brauca lejup pa upi, pilns ar pasažieriem. Es tagad visu sapratu.

Bum-bum!

Redzēju, ka balti dūmi novērpjas gar tvaikonīša sāniem. Viņi šāva ar lielgabalu pāri ūdenim, lai mans līķis uzpeldētu.

Es biju stipri izsalcis, bet neuzdrošinājos iekurt uguni, jo viņi varēja ieraudzīt dūmus. Tā es sēdēju, vēroju šāviņu dūmus un klausījos lielgabala dunā. Upe šeit bija vienu jūdzi plata un allaž izskatījās skaista vasaras rītā — man būtu ļoti paticis noskatīties, kā viņi meklē manas mirstīgās atliekas, ja vien netrūktu, ko likt uz zoba. Tad atcerējos, ka ļaudis mēdz ielikt dzīvsudrabu maizes klaipos un iesviest tos ūdenī, tie allaž aizpeldot līdz slīkonim un apstājoties. Nolēmu pavērot, vai kāds klaips neatpeldēs līdz manim. Aizgāju uz to salas krastu, kas atradās iepretim Ilinoisai, skatījos, vai ne­laimēsies,— un nebiju vīlies. Milzīgs klaips peldēja šurp — es jau gandrīz biju aizsniedzis to ar garu nūju, bet man paslīdēja kāja, un klaips aizpeldēja tālāk. Protams, šai vietā straume pienāca vistuvāk krastam — es to jau zināju. Bet vēlāk atpeldēja otrs klaips, un to es ieguvu. Izņēmu tapu, izkratīju ārā dzīvsudrabu un laidu zobus darbā. Tā bija ceptuves maize, ko ēd smalkāki ļaudis, nevis vienkāršo ļaužu kukurūzas plācenis.

Iekārtojos ērti uz kāda koka stumbra starp lapām, ēdu maizi, vēroju tvaikonīti un jutos lieliski. Tad man ienāca prātā kāda doma: laikam atraitne vai mācītājs, vai kāds cits būs lūguši Dievu, lai šī maize nokļūtu pie manis, un tas bija noticisl Tad taču ir kāda nozīme, ja cilvēks — atraitne vai mācītājs — lūdz Dievu, tikai manas lūgša­nas nepiepildās, jo vienīgi labie lūdzēji tiek uzklausīti.

Uzsmēķēju pīpi, kūpināju to labu laiku un turpināju vērot. Tvaiko- nītis ļāvās straumei", un es apsvēru, ka man būs izdevība redzēt ļaudis uz klāja, kad tvaikonītis brauks garām. Un tas piebrauks tuvu, tāpat kā maizes klaips. Kad tvaikonītis jau bija gandrīz klāt, nodzēsu pīpi, aizgāju turp, kur izmakšķerēju klaipu, un nolikos garšļaukus krastā aiz kāda nokrituša koka stumbra. Pa zaru žākli varēju labi skatīties..

Beidzot kuģītis aizsniedza salu un pienāca tik tuvu, ka ļaudis būtu varējuši izkāpt krastā, ja vien izmestu laipu. Gandrīz visi bija uz klāja. Mans tēvs, tiesnesis Tečers, Bekija Tečera, Džo Hārpers un Toms Sojets, un viņa vecā krustmāte Pollija, arī Sids un Mērija, un vēl daudzi citi. Visi runāja par slepkavību, bet kapteinis iejaucās un teica:

— Tagad vērojiet uzmanīgi! Seit straume pienāk tuvu salai, un varbūt viņš ir izskalots malā vai kaut kur aizķēries krūmos pie ūdens. Es vismaz to ceru.

Bet es to necerēju.

Visi sapulcējās un noliecās pār margām, gandrīz lūkodamies man sejā, tik uzmanīgi, cik vien spēdami. Es viņus visus varēju labi saskatīt, bet viņi mani neredzēja. Tad kapteinis iesaucās:

— Atkāpties!

Lielgabals tā nodārdēja, ka gandrīz kļuvu kurls no trokšņa un akls no dūmiem, un man šķita, ka esmu pagalam. Ja viņi būtu izšāvuši īstus lādiņus, tad tiešām atrastu līķi, kuru meklēja. Bet, paldies Dievam, nebiju ievainots. Tvaikonītis aizpeldēja tālāk un pazuda no mana redzes loka, aizgriezdamies gar salas izliekumu. Vēl pāris reižu dzirdēju lielgabalu dunu aizvien tālāk un tālāk, un tā atkārtojās vēl kādu stundu, tad es to vairs nedzirdēju. Sala bija trīs jūdzes gara. Manuprāt, tagad viņi bija aizbraukuši līdz pašam salas galam un nu meklēšanai meta mieru. Bet tā nebija. Tvaikonītis apbrauca salas galu un devās ar tvaiku augšup pa kanālu Misūri pusē, un šad tad atkal izšāva no lielgabala. Pārgāju salas otrajā pusē un vēroju viņus. Kad viņi nokļuva līdz salas augšgalam, tad beidza šaut, virzījās uz Misūri pusi un aizbrauca mājās — uz pilsētiņu.

Tagad zināju, ka esmu drošībā. Neviens vairs nenāks mani meklēt. Izņēmu no laivas savas mantas un uzslēju jauku telti meža biezoknī. So telti veidoju no segām, zem tām noliku savus piederumus, lai tie būtu nosargāti pret lietu.

Izmakšķerēju samu un uzšķērdu to ar zāģi. Kad saule norietēja, iekūru ugunskuru un gatavoju vakariņas. Tad izliku makšķeres, lai noķertu kādu zivi brokastim.

Kad satumsa, atsēdos pie ugunskura, uzsmēķēju un būtu bijis ļoti apmierināts, ja pamazām nesāktu mocīt vientulība, es aizgāju krastā un klausījos straumes čalā, skaitīju zvaigznes, garām peldošos baļķus un plostus, tad aizgāju gulēt, jo tas ir pats labāķais, kā aizvadīt laiku, ja esi vientuļš; tad skumjas drīz pāriet.

Tā nodzīvoju trīs dienas un trīs naktis. Nekādas pārmaiņas — vienmēr tas pats. Staigāju, izpētīdams salu. Es biju tās saimnieks, tā sakot, viss te piederēja man, un es vēlējos to iepazīt, bet galvenokārt gribēju nosist laiku.

Atradu daudz zemeņu — lielas un nobriedušas, atradu zaļas vasa­ras vīnogas, vēl neienākušās ērkšķogas, jau sāka parādīties zaļas melleņu ogas. Nospriedu, ka tās visas man noderēs.

Tā klaiņoju pa biezo mežu, līdz šķita, ka neesmu tālu no salas lejasgala. Man līdzi bija bise, bet vēl neko netiku nošāvis — bise man bija vairāk aizsardzībai, lai gan domāju, ka nošaušu kādu meža zvēru savas mītnes tuvumā.

Gandrīz uzkāpu kādai pamatīgai čūskai, tā aizlocījās zālē starp puķēm, es devos tai pakaļ, cerēdams to nošaut. Tā skriedams, pēkšņi gandrīz vai ielēcu kāda ugunskura pelnos, kas vēl dūmoja.

Mana sirds krūtīs sāka smagi dunēt. Es vairs nekavējos ne mirkli, nolaidu bises gaili un uz pirkstgaliem žagos atpakaļ, cik ātri vien varēdams. Sad tad apstājos biezoknī un klausījos, bet tik smagi elsu, ka neko nespēju sadzirdēt. Nogāju vēl kādu gabalu, tad atkal klausījos, un tā vairākkārt. Kad ieraudzīju celmu, tas man šķita cilvēks, kad uzminu zariņam un tas salūza, šķita, it kā kāds pārlauztu man elpu, atstādams man īsāko daļu.

Atgriezos savā nometnē visai sašļucis, mana guzna bija bez gremokļa, bet teicu sev, ka patlaban nav īstais laiks noņemties ar niekiem. Sakravāju visas savas mantas laivā, lai tās nedurtos acīs, izdzēsu uguni, izkaisīju pelnus tā, lai tie izskatītos pēc pērnā gada ugunskura vietas, un tad uzkāpu kokā.

Manuprāt, nosēdēju kokā divas stundas, bet neko neredzēju, neko nedzirdēju — tikai iedomājos, ka redzu un dzirdu nezin ko. Nevarēju augšā sēdēt mūžīgi, tāpēc beidzot nokāpu zemē un, ieslēpies visbiezā­kajā mežā, visu laiku turēju acis vaļā. Ēdu tikai ogas un savu brokastu atliekas.

Vakarā biju ļoti izsalcis. Kad kļuva ļoti tumšs, iekāpu laivā un, iekams uzlēca mēness, aizbraucu pāri uz Ilinoisas krastu — kādu ceturtdaļjūdzi. Iegāju mežā, izvārīju sev vakariņas un biju jau nolēmis pavadīt nakti šeit, kad dzirdēju troksni — klipata-klap, kli- pata klap, klipata-klap— un sacīju sev: auļo zirgi! Tūlīt sadzirdēju arī cilvēku balsis. Cik ātri varēdams, saliku visu laivā un tad ielīdu mežā, lai novērotu. Nebiju vēl tālu aizgājis, pēkšņi dzirdu — kāds vīrietis saka:

— Labāk apmetīsimies šeit, ja atradīsim labu vietu. Zirgi ir līdz nāvei nodzīti. Apskatīsimies.

Es vairs negaidīju, atstūmos no krasta un ātri aizbraucu. Piesēju laivu vecajā vietā un nolēmu tajā pārgulēt.