Marks Tvens - Haklberija Fina piedzīvojumi

— Un tev nebija ne gaļas, ne maizes, ko ēst, visu šo laiku? Kāpēc tu nenoķēri ūdens bruņurupučus?

— Kā lai es tos būtu noķēris? Tos nevar sagrābt ar plikām rokām, tie jānosit ar akmeni. Bet kā es to varēju izdarīt naktī? Un dienā es nedrīkstēju rādīties krastā.

— Tā gan. Tev, protams, visu laiku bija jāslēpjas mežā. Vai tu dzirdēji, kā viņi šāva ar lielgabalu?

— Jā, es zināju, ka tas ir tevis dēļ. Redzēju, kā viņi te brauca garām, es vēroju caur krūmiem.

Garām aizlidoja daži jauni putnēni, palidoja vienu divus jardus un atkal nometās zemē. Džims teica — tas uz lietu. Tā lidinājoties ari cālēni, un tikpat zīmīgs viņam šķita jauno putnu lidojums. Gribēju dažus no putniem saķert, bet Džims neļāva. Viņš teica — tas nozīmē­jot nāvi. Viņa tēvs reiz gulējis smagi slims, un viens no bērniem noķēris jaunu putnu, tad viņa vecāmāte teikusi, ka tēvs miršot,— un viņš tik tiešām nomiris.

Džims vēl piebilda, ka nekad nevajagot skaitīt ēdamvielas, no kurām jāgatavo pusdienas, tas arī nesot nelaimi. Tāpat arī nelaba zīme esot, ja kāds izpurinot galddrānu pēc saulrieta. Un, ja kādam cilvēkam piederot bišu strops un šis cilvēks nomirstot, tas jāpasakot bitēm, iekams saule uzlec nākamajā rītā, citādi visas bites kļūstot gurdenas, nevācot medu un nobeidzoties. Džims apgalvoja, ka bites nedzeļot plānprātiņiem, bet es tam neticēju, jo vairākkārt biju izmēģinājis pie sevis un tās man nedzēla.

Dažus nostāstus par šīm pazīmēm es biju jau dzirdējis agrāk, bet ne visu. Džims zināja katru pazīmi. Viņš teica, ka zinot gandrīz visu. Atbildēju, ka, manuprāt, visas pazīmes rāda tikai uz nelaimi, un jautāju, vai nav arī pazīmju, kas vēsta laimi. Viņš atbildēja:

— Visai maz — un tās nevienam nepalīdz. Kāpēc tu gribi zināt, vai nāks laime? Lai to atvairītu?

Un viņš piebilda:

— Ja tev rokas un krūtis apaugušas matiem, tas nozīmē, ka būsi bagāts. Nu šāda pazīme ir noderīga, jo tā vēsta tālu nākotni. Redzi, tu vari kādu laiku būt trūcīgs, zaudēt dūšu un sev padarīt galu, ja tev ši pazīme nevēstītu, ka būsi kādreiz bagāts.

— Vai tev rokas un krūtis ir apaugušas matiem, Džim?

— Kāpēc tu tā jautā? Vai neredzi pats, ka esmu Spalvains?

— Vai tad tu esi bagāts?

— Nē, bet es reiz biju bagāts un atkal būšu bagāts. Man reiz bija četrpadsmit dolāru, bet es sāku tirgoties un visu pazaudēju.

— Kā tad tu tirgojies, Džim?

— Es vispirms iegādājos lopus.

— Kādus lopus?

— Mājlopus. Zini. Desmit dolārus ieguldīju govī. Bet vairāk gan neizsviedīšu naudu par lopiem. Tā govs nosprāga manās rokās.

— Tā tu pazaudēji desmit dolāru?

— Nē, ne visus. Pazaudēju tikai deviņus. Pārdevu govs ādu ģērētājam par vienu dolāru un desmit centiem.

— Tad tev palika pieci dolāri un desmit centi. Vai tu vēl spekulēji?

— Nuka. Tu pazīsti to vienkāji nēģeri, kas pieder vecajam Bredijam? Viņš nodibināja banku un teica: kas tajā ieguldīšot vienu dolāru, gada beigās dabūšot četrus dolārus. Un tā saskrēja visi nēģeri, bet tiem nebija daudz naudas, ko ieguldīt. Es biju vienīgais, kam tik liela nauda. Teicu, ka ieguldīšu vairāk nekā četrus dolārus un, ja nesaņemšu atpakaļ vairāk, tad pats nodibināšu banku. Protams, šis nēģeris negribēja mani ņemt savā biznesā, teica, ka neesot pietiekami daudz apgrozījumu divām bankām, lai es ieguldot piecus dolārus, viņš man gada beigās izmaksāšot trīsdesmit piecus.

Tā es darīju. Nolēmu, ka trīsdesmit piecus dolārus ieguldīšu citur, lai mana bagātība pieaug. Bet bija kāds nēģeris, vārdā Bols, tas bija izvilcis malā plakandibena laivu, un viņa kungs to nezināja. Es nopirku no Bola šo laivu un teicu, ka atdošu viņam trīsdesmit piecus dolārus gada beigās, bet kāds naktī laivu nozaga, un otrā dienā vienkājis nēģeris paziņoja, ka banka izputējusi. Tā neviens no mums neko nedabūja.

— Ko tu darīji ar desmit centiem, Džim?

— Gribēju tos izdot, bet sapnī man kāda balss teica, lai atdodot tos nēģerim Bileāmam, ko mēdza saukt par Bileāma ēzeli*, jo viņš tiešām bija tāds paviegls galvā. Visi apgalvoja, ka viņam esot laimīga roka, bet man, es redzēju, pavisam neveicās. Sapnī man teica, lai Bileāms ieguldot šos desmit centus un man viņš atdošot peļņu. Bileāms paņēma naudu, un, kad viņš bija baznīcā, mācītājs sprediķī teica, ka to, ko dodam nabagajiem, mēs dodam Tam Kungam, kas mums atmaksāšot simtkārtīgi. Tad Bileāms iedeva desmit centus nabagajiem un pats gaidīja, kas no tā iznāks.

— Bet kas tad iznāca, Džim?

— Nekas neiznāca. Es nekādi vairs nevarēju sakrāt naudu, un arī Bileāms to nevarēja. Nekad vairs nedošu nevienam naudu, ja nebūs nodrošinājuma. Tas Kungs atdošot šo naudu simtkārtīgi, teica mācī­tājs! Es būtu laimīgs, ja varētu atdabūt tikai savus desmit centus.

— Gan jau būs labi, Džim, kādreiz jau tu būsi bagāts.

— Jā. Arī tagad esmu bagāts, ja tā paskatās. Es piederu pats sev un esmu astoņsimt dolāru vērts. Kaut man būtu šī nauda, vairāk es ar negribētu.

Es gribēju aiziet līdz kādai vietai salas vidienē, kuru biju atradis, kad salu izpētīju,— un tāpēc devāmies ceļā. Drīz mēs tur nonācām — sala bija tikai trīs jūdzes gara un ceturtdaļjūdzes plata.

Tai vietā bija diezgan garš, stāvs pakalns jeb krauja, četrdesmit pēdu augsta. Mēs pamatīgi nopūlējāmies, līdz uzrāpāmies virsotnē, jo nogāze bija stāva un krūmi biezi. Izstaigājām un izkāpelējām visu šo pakalnu un beidzot atradām ērtu, lielu alu klintī, gandrīz pašā virsotnē uz Ilinoisas pusi. Ala bija tik liela kā divas vai trīs istabas kopā savienotas, un Džims tajā varēja stāvēt, izslējies visā augumā. Alā bija vēss. Džims ieteica tūlīt atnest šurp visas mūsu mantas, bet es iebildu, ka mums nepatiks pastāvīgi kāpelēt augšā un lejā.

Džims teica — ja mēs kādā labā vietā noslēptu laivu un visas mantas sanestu alā, tad varētu šeit paslēpties, ja kāds ierastos salā, un bez suņiem mūs te neviens neatrastu. Viņš piebilda, ka mazie putniņi viņam pavēstījuši drīzu lietu un vai es gribētu, ka mūsu mantas salīst.

Aizgājām atpakaļ, laivā piebraucām tuvāk salai un uzstiepām augšā visas mūsu mantas. Tad atradām tuvumā kādu vietu, kur no­slēpt laivu starp kuplajiem vītoliem. Noņēmām no makšķerēm dažas zivis un atkal ielaidām auklas ūdenī, tad sākām gatavot pusdienas.

Alas ieeja bija tik plaša, ka pa to varēja ievelt mucu, un vienā pusē pie durvīm klonā bija neliels, gluds izcilnis — piemērots ugunsku­ram. Iekūrām tur uguni un vārījām pusdienas.

Izklājām savas segas zemē un ēdām pusdienas alā. Pārējās mantas novietojām pie alas dibensienas.

Drīz kļuva tumšs, nodunēja pērkons, un uzliesmoja zibeņi — putni bija pareizi vēstījuši. Tad sāka līt, lietus gāzās straumēm, un nekad nebiju redzējis tik briesmīgu vēju. Tas bija viens no mūsu parastajiem vasaras negaisiem. Kļuva tik tumšs, ka ārpusē viss izskatījās zili melns, un bija ļoti skaisti, un lietus gāzās tik bagātīgi, ka netālie koki rēgojās it kā caur miglu, līdzīgi trauslajiem zirnekļu tīkliem. Pēkšņa vēja brāzma zemu nolieca kokus un pavērsa augšup lapu bālo apakšpusi, tad atkal cita brāzma lika kokiem mežonīgi vēcināt zarus. Un pēkšņi, kad visapkārt bija dziļa zili melna tumsa — žvīkt!— viss iegaismojās lieliskā spožumā, un varēja saskatīt koku galotnes, kas simtiem jardu tālumā locījās vētrā — daudz tālāk, nekā spēju iepriekš saredzēt, un atkal pēc mirkļa tās kļuva tumšas kā noziegums, tad ar briesmīgu dārdoņu nogrāva pērkons un, draudīgi ducinādams un rībinādams, aizvēlās pa debesīm lejup pasaules otrā pusē, it kā tukšas mucas ripotu lejup pa kāpnēm, kad pakāpieni ir ar lielām atstarpēm un mucas stipri lēkā.