Marks Tvens - Haklberija Fina piedzīvojumi

Taču nekāda lielā gulēšana neiznāca. Man bija jādomā. Un katru reizi, tiklīdz atmodos, šķita, ka mani kāds sagrābj aiz rīkles. Miegs mani neatspirdzināja. Beidzot atzinu: tā nevar dzīvot — jāuzzina, kas te bez manis atrodas uz salas, man viņš jāatrod, kaut vai es pārplīstu. Un tūlīt sajutos labāk.

Ķēros pie airiem un atīros no krasta pāris soļu, tad ļāvu laivai slīdēt krasta ēnā. Spīdēja mēness, un ārpus ēnas bija tik gaišs kā dienā. Braucu kādu stundu. Viss bija kluss, nekustīgs, iegrimis dziļā snaudā. Biju gandrīz jau aizsniedzis salas galu. Sāka pūst neliels, dzestrs vējš, tā bija zīme, ka nakts beigusies. Pagriezu laivu krastā, paņēmu bisi un ielavījos mežā. Nosēdos uz kāda stumbra un skatījos caur lapām. Redzēju, ka mēness atstāj savu sargvietu un krēsla apklāj upi. Bet pēc neilga laika ieraudzīju bālu svītru pāri koku galotnēm un sapratu, ka aust diena. Tad paņēmu bisi un devos turp, kur biju nejauši ieraudzījis ugunskuru. Ik mirkli apstājos, lai klausītos. Bet man nelaimējās — nevarēju atrast ugunskura vietu.

Taču pēc brītiņa koku biezoknī ieraudzīju uguns spīdumu. Lēni un piesardzīgi tam tuvojos. Drīz biju pienācis pietiekami tuvu, lai visu saredzētu. Uz zemes gulēja cilvēks! Es gandrīz vai noģību. Viņš bija pārvilcis segu pāri galvai un gulēja ļoti tuvu ugunij. Apsēdos aiz kāda krūma sešu pēdu atstatumā un nenovērsu no viņa acis. Tagad apkārt bija jau pelēka krēsla. Drīz vīrs nožāvājās, izstaipījās un nometa segu.

Tas bija mis Votsonas Džims! Es kļuvu priecīgs, viņu ieraugot. Iesaucos:

— Hello, Džim!— un izlēcu no krūma.

Viņš pielēca kājās un lūkojās manī ar tramīgu skatienu. Tad viņš nokrita uz ceļiem, salika rokas un lūdzās:

— Nemoki mani, es nekad neesmu darījis ļaunu mirušo gariem. Man miroņi vienmēr patikuši, esmu tos visādi apkopis. Ej atpakaļ upē, kur tu mājo, un nedari neko vecajam Džimam, kas vienmēr bijis tavs draugs.

Es drīz vien liku viņam saprast, ka neesmu miris. Tik ļoti priecājos, ieraugot Džimu! Tagad vairs nebiju vientuļš. Teicu viņam, ka nebai­dos no viņa, ja vien viņš nenodos mani ļaudīm. Es stāstīju, bet viņš sēdēja, skatījās uz mani un neatbildēja neko. Beidzot es piebildu:

— Ir jau pavisam gaišs. Gatavosim brokastis. Piesvied malku ugunij.

— Kāda jēga uzkurt uguni, lai vārītu zemenes un citus niekus? Bet tev taču ir bise. Ar to mēs varam palūkot kaut ko labāku nekā zemenes.

— Zemenes un citi nieki?— es sacīju.— Vai no tā tu pārtiec?

— Es neko citu nevarēju atrast,— viņš atbildēja.

— Cik ilgi tu esi uz salas, Džim?

— Atnācu pēc tās nakts, kad tevi nokāva.

— Ko? Visu šo laiku?

— Jā, patiesi.

— Un tu ēdi tikai šitādus draņķus?

— Jā, neko citu.

— Tad tu esi nāvīgi izbadējies?

— Man liekas, es varētu apēst zirgu. Varētu gan! Un cik ilgi tu esi uz salas?

— Kopš tās nakts, kad mani nokāva.

— Ko tu saki! Bet no kā tu pārtiec? Tev gan ir bise. Jā, patiesi tev ir bise. Tas ir labi. Tagad nošauj kaut ko, es uzkuršu uguni.

Mēs aizgājām līdz laivai, un, kamēr Džims sakūra ugunskuru zālainā vietā starp kokiem, es atnesu miltus, speķi un kafiju, kafijas kannu un pannu, cukuru un skārda krūzītes. Nēģeris bija mēms aiz brīnumiem, jo domāja, ka esmu visu ieguvis ar burvestības spēku. Es noķēru arī lielu zivi, Džims ar savu nazi to iztīrīja un izcepa.

Kad brokastis bija gatavas, izstiepāmies zālē un ēdām visu pavisam karstu. Džims pieēdās līdz acīm, jo bija ļoti izbadējies. Labi paēduši, atlaidāmies garšļaukus un atpūtāmies. Pēc kāda brīža Džims jautāja:

_— Bet klausies, Hak, ko tad nokāva tajā būdā, ja ne tevi?

Tad es viņam visu izstāstīju, un viņš teica, ka tas esot lieliski. Pat Toms Sojers nebūtu varējis izdomāt labāku plānu par manējo. Tad es jautāju:

— Kā tu te gadījies un kā šeit nokļuvi, Džim?

Viņš izskatījās apjucis un kādu mirkli neatbildēja. Tad sacīja:

— Varbūt es labāk neteikšu.

— Kāpēc, Džim?

— Man ir iemesli. Bet tu nevienam neteiksi, ja tev pastāstīšu, Hak?

— Lai mani sasper zibens, ja to daru, Džim.

— Nu labi. Es ticu tev, Hak. Es . . . es aizbēgu.

— Džim!

— Bet tu taču teici, ka nevienam nestāstīsi,— tu man to apsolīji, Hak.

— Jā, apsolīju. Teicu, ka nestāstīšu, un savu vārdu turēšu. In­diāņa godavārds. Lai mani sauc par negodīgu abolicionistu* un nicina mani par klusēšanu — man vienalga. Es nevienam neko neteikšu un tikpat tur vairs neatgriezīšos. Tā, un tagad pastāsti man visu.

— Redzi, tas bija tā. Vecā mis Votsona mani knābāja visu laiku un izturējās pret mani ļoti bargi, bet to viņa vienmēr solījās, ka nepārdošot mani Orleānā*. Bet tad es ievēroju, ka pēdējā laikā pie

mums vienmēr grozās kāds nēģeru tirgotājs, un mani sagrāba bailes. Tā es vienu vakaru vēlā stundā pielavījos pie durvīm, tās nebija gluži ciet, un dzirdēju, ka vecā mis teica atraitnei — šī pārdošot mani Orleānā. Atraitne to negribēja, bet vecā mis teica, ka dabūšot astoņ­simt dolāru par mani un tā taču esot liela nauda, kuru būtu žēl aizlaist vējā. Atraitne lūkoja viņu atrunāt, lai tā nedarot, bet es tālāk vairs neklausījos . . . Devu kājām vaļu.

Noskrēju lejup pa kalnu un gribēju nospert kādu laivu augšpus pilsētas, bet visapkārt vēl bija ļaudis. Tad paslēpos kādā vecā mucinieku darbnīcā krastā, lai nogaidītu, līdz visi aizies. Tur es pavadīju nakti. Jo visu laiku kāds slaistījās tuvumā. Apmēram sešos garām sāka braukt daudz laivu; ap astoņiem vai deviņiem katrā laivā braucēji runāja, ka tavs tēvs atnācis pilsētā un stāstījis — tu esot nokauts. Pēdējās laivās brauca daudz lēdiju un džentlmeņu, lai redzētu vietu, kur tas noticis. Daži piestāja krastā un mazliet atpūtās, iekams brauca pāri upei, un no viņu runām uzzināju visu par tavu nogalēšanu. Es biju ļoti noskumis par to, ka esi nokauts, Hak, bet tagad vairs tāds neesmu.

Es tur gulēju skaidās visu dienu. Biju izsalcis, bet nebaidījos, jo zināju, ka mis un atraitne pēc brokastīm aizbrauks līdzi visiem un domās, ka es mazā gaismiņā esmu izdzinis lopus, tāpēc ievēros manu nozušanu tikai vakarā. Tāpat citi vergi nepamanīs manu nozušanu, jo tie arī izies savā vaļā, tiklīdz abas vecās nemaisīsies pa kājām.

Kad satumsa, sāku iet gar upes krastu un nogāju apmēram divas jūdzes, varbūt pat vairāk, līdz apkārtnē vairs nebija māju. Es jau biju izdomājis, ko darīt. Redzi, ja es sukātu prom kājām, manas pēdas uzostu suņi, ja es nozagtu laivu un pārceltos pāri, to sāktu meklēt un zinātu, ka esmu otrā krastā, un arī tur sadzītu manas pēdas. Tāpēc nolēmu, ka jāsameklē plosts, jo tas neatstāj pēdas.

Te ieraudzīju uguntiņu izpeldam aiz pagrieziena, iebridu ūdenī un, stumdams pa priekšu garu baļķi, nopeldēju līdz upes vidum; tur ieslēpos starp peldošajiem kokiem un, galvu pieliecis, peldēju pret straumi turp, kur tuvojās plosts. Piepeldēju tam klāt un pieķēros plosta pakaļgalam. Mēnesi aizklāja mākoņi, un kļuva tumšs. Es uzrāpos uz plosta un izstiepos uz baļķiem. Vīri bija plosta vidū, un tur dega laterna. Upē ūdens cēlās, straume bija spēcīga, un es rēķināju, ka ap četriem rītā būšu jau aizbraucis divdesmit piecas jūdzes lejup pa upi, tur varēšu ienirt un pirms ausmas izpeldēt krastā — Ilinoisas mežos.

Bet man nelaimējās. Kad plosts tuvojās salai, kāds vīrs nāca uz pakaļgalu ar laternu. Man vairs nebija nozīmes gaidīt, ielaidos ūdenī un peldēju uz salu. Domāju, ka viegli varēšu izkāpt krastā, bet nekā — tur bija pārāk stāvs. Vajadzēja aizpeldēt līdz salas otram galam, tur atradu labu vietu. Iegāju mežos un nosolījos vairs neielais­ties ar plostiem, kur staigā ar laternām. Man cepurē bija paslēpta pīpe, tabakas vīkšķis un daži sērkociņi. Tie nebija samirkuši, un tad es kļuvu priecīgs.