Marks Tvens - Haklberija Fina piedzīvojumi

Divdesmit gadu vecumā Henrijs gāja bojā Misisipi kuģa katastrofā. Tvens ļoti pārdzīvoja brāļa nāvi, viņš jutās tā, it kā būtu vainīgs, kaut arī tam nebija nekāda pamata. Henrija nāve atnesa M. Tvenam pirmos sirmos matuš.

«Toma Sojera» personāžā var sazīmēt arī citas reālas personas: krustmāte Pollija ir rakstnieka māte, Bekija Tečera — viņa klasesbiedrene, bet Haks Fins — Hanibalas dzērāja dēls Toms Blenkenšips. Hanibalā dzīvoja arī savs «indiānis Džo», kurš patiesi bija nomaldījies tuvējā alā, tikai reālajam «Džo» laimējās no tās izkļūt dzīvam. Džima prototips ir tēvocis Daniels — labsirdīgs nēģeris, kas rakstniekam bērnībā stāstījis savas tautas pasakas. Un Sent- pītersberga, protams, ir Tvena bērnības pilsēta Hanibala, kuru rakstnieks savā autobiogrāfijā nosaucis par tīro paradīzi zēniem. Tagad šajā pilsētā uzcelts piemineklis Tomam un Hakam.

Marku Tvenu interesē ne tikai tas, kas ar viņa varoņiem notiek ārēji, bet arī tas, kas norisinās viņos pašos. Ne velti rakstnieks teicis: «Cik nožēlojami niecīgu cilvēka dzīves daļu veido viņa rīcība un vārdi! īstenā dzīve notiek apziņā, un to nepazīst neviens cits, izņemot cilvēku pašu. Katru dienu no rīta līdz vakaram maļ viņa smadzeņu dzirnas, un viņa dzīvesstāstu veido domas, nevis kas cits.»

Toms Sojers ar visiem stiķiem un niķiem ir kā no stikla — lasītājam skaidri redzams, kā viņā pēkšņi iedegas kārtējā vēlēšanās, kā tā aug, pieņemas spēkā, iezalgojas visās varavīksnes krāsās un tad, saduroties ar realitāti, nereti sašķīst gluži kā ziepju burbulis. Marks Tvens |auj Tomam tīksmi pūst šos iztēles burbuļus, bet, būdams reālists, savu stāstījumu allaž noved arī līdz nepatīkamajam brīdim, kad burbulim lemts pārplīst.

Toma Sojera sapņus un ideālus veidojušas grāmatas — galvenokārt laupī­tāju un dēku romāni. No tiem viņš smēlies arī savu izpratni par cēlsirdību un bruņnieciskumu (tas nekas, ka Toms lāgā nezina anatomiju un savas «sirdsdā- mas» mesto atraitnītes ziedu noglabā uz vēdera, nevis uz sirds, kā to iesaka grāmatas). Marks Tvens atsedz komismu, kas rodas, romantiski jūsmīgai literatūrai iemiesojoties nomaļas pilsēteles puikas dzīvē. Taču smaids, kuru rakstnieks izvilina no lasītāja, nav ļauns, iznīcinošs. Tas neapsmej, bet — gluži otrādi — apliecina Toma ideālu skaidrību. Tvens ironizē par savu varoni, taču ironizēdams viņu mīl, tāpat kā Tomu mīl krustmāte Pollija, kura allaž viņam sola sukas. Mīl, jo Toms nav ļauns. Viņš spēj rīkoties patiesi cildeni, gan uzņemoties Bekijas vietā vainu par saplēsto grāmatu, gan iestājoties tiesā par Mafu Poteru — nevainīgi apcietinātu cilvēku. Arī dzīvojot brīva laupītāja dzīvi uz Džeksona salas, Toms tomēr atceras savu nabaga krustmāti un iedomājas viņas pārdzīvojumus.

Toma Sojera dzīve — tā ir nepārtraukta rotaļa, piedzīvojums, kurā ik pa brīdim izzūd robeža starp realitāti un iztēli. Tajā pašā laikā Tomā ir pietiekami daudz veselā saprāta, kas mudina viņu nodarboties ar psiholoģisku analīzi un pašizpēti, nonākot pie dzīvē derīgām atziņām (atcerieties sētas krāsošanu un iestāšanos «Atturības kadetos»!). Sajā zēnā rodamas patiesas psihologa un politiķa dāvanas, spēja precīzi izskaitļot savas rīcības psiholoģisko iedarbi uz publiku. Sīs dotības ļauj Tomam apmierināt savu godkāri un tapt uznestam sabiedrības apbrīnas viļņa galotnē (Bībeles godalgas saņemšana, atgriešanās no Džeksona salas savā «bēru dienā», uzstāšanās tiesā). Tas nekas, ka vispārējais apbrīns ilgst tikai mazu bridi. Toms nav lietišķs racionālists un pragmatiķis, šis Amerikā tik ļoti stimulētais cilvēka tips,— savā dvēselē viņš ir romantiķis. Slavas dēļ Toms nekad neies pāri līķiem, aukstasinīgi nebūvēs karjeras trepes. Sava taisnība ir tiem Sentpītersbergas ļaudīm, kas pēc tiesas sēdes par Tomu saka: «Viņš kādreiz būs prezidents, ja vien viņu līdz tam nepakārs!»

Tikko pabeidzis «Toma Sojera piedzīvojumus», Marks Tvens paziņoja, ka viņam jau prātā grāmatas turpinājums: «Nāks laiks, es ņemšu gadus divpa­dsmit vecu zēnu un vedīšu viņu caur dzīvi (tas būs stāstījums pirmajā personā). Tikai ne Tomu Sojeru, viņš neder.» Itin drīz rakstnieks arī ķērās pie jaunā darba, taču uzrakstīja tikai dažas nodaļas. Aizrāvies ar citām idejām, viņš atlika stāstu sāņus. Markam Tvenam bija nepieciešams laiks, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par varoni, kura vārdā viņš gribēja rakstīt jauno stāstu. 1876. gadā uzrakstītajās nodaļās valda «Toma Sojera. stils»— te vēl ir dzīves skarbuma nenomākta bērnības delverību pasaule. Kad pēc septiņiem gadiem (tostarp bija tapusi vēl viena pasaulslavena Marka Tvena grāmata bērniem —«Princis un ubaga zēns» (1882)) rakstnieks atsāka darbu pie «Haklberija Fina piedzīvoju­miem», dzīves upe bija apmetuši lielus lokus un aiztecējusi krietni tālāk, izgaisinādama bērnības sapņu rožaino migliņu. Tapa grāmata, ko cits—jau 20. gs. amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs ir nosaucis par darbu, no kura cēlusies visa modernā amerikāņu literatūra. Sl nav dēku grāmata bērniem, kāda ir «Toma Sojera piedzīvojumi», kurā lielākie brāzieni dzīvē sagaidāmi no mīlošās krustmātes Pollijas. Hakam gluži vienkārši nav vaļas rotaļāties, briesmas un piedzīvojumi viņam nav jāmeklē tīši, tie uzglūn aiz katra upes līkuma. Milzīgā atšķirība starp Toma bērnišķīgo pasaules uztveri un Haka Fina dzīves grūtībās rūdīto pieredzi jo spēcīgi izceļas «Haklberija Fina piedzīvo­jumu» beigās, kur darbībā iesaistās no Sentpītersbergas atbraukušais Toms. Viņš šķiet gluži kā no Marka Tvena pirmās grāmatas izkāpis — gatavs uz rotaļu un romānos lasītu piedzīvojumu iestudēšanu. Taču pēc visa tā, ko esam kopā ar Haku un Džimu pārdzīvojuši, Toma izfantazētie jociņi vairs nesmīdina. Traģiskais ceļš uz brīvību Džimam vēl nav beidzies, tāpēc Toma spēlēšanos mēs sākam izjust kā bērnišķīgi neapzinātu, taču visai nežēlīgu spīdzināšanu. E. Hemingvejs, kurš ļoti augstu novērtējis šo Marka Tvena grāmatu, tomēr uzskatīja, ka to vērts lasīt tikai līdz tai vietai, kur Hakam nozog Džimu, tālāko nosaukdams par sadomātu. Negribas piekrist, jo tieši pretstats starp Haka īsto un Toma sadomāto pasauli īpaši izgaismo Haka noieto ceļu, tajā iegūto dvēseles jūtīgumu un briedumu. Savā «Autobiogrāfijā» Tvens par Haka prototipu raksta: ««Haklberijā Finā» esmu uzzīmējis precīzu Toma Blenken- šipa portretu. Viņš bija neizglītots, nemazgājies, mūžam izbadējies, taču viņam bija zelta sirds. Viņam piederēja neiegrožota brīvība, un viņš bija vienīgais patiesi neatkarīgais cilvēks visā apkaimē, tāpēc baudīja netraucētu klusu laimi, bet mēs visi viņu bezgalīgi apskaudām . . . Esmu dzirdējis, ka viņš kjuvis par miertiesnesi kādā nomaļā Montanas štata ciematā, viņu uzskata par lielisku pilsoni un viņš bauda vispārēju cieņu.» Patiesības dēļ jāpiebilst, ka Haka tēlā ievīti fakti arī no Toma Blenkenšipa vecākā brāļa — Hanibalas zvejnieka Bensona Blenkenšipa — dzīves: tieši viņš, nerēķinādamies ar nežēlīgas izrēķinā­šanās draudiem, bija slēpis izbēgušo nēģeri.

Sie fakti, protams, vairāk noder ziņkāres apmierināšanai, jo Tvena Haks Fins nav Toms Blenkenšips, bet pilnīgi patstāvīgs rakstnieka radīts tēls, kuru Marks Tvens uzsēdinājis uz plosta un iegrūdis Misisipi straumē, nezinādams, kurp upe viņa varoni aiznesīs. Sajā grāmatā rakstnieka izvēlētā daiļrades metode — ļaut stāstam plūst dabisko gaitu — sakrīt ar sižetu: «Haklberija Fina piedzīvojumu» «autore» ir varenā upe, kas valdonīgi nes plostu lejup pa straumi, nerēķinādamās ar mērķiem un sapņiem, kādi ir cilvēkiem uz šī plosta. Upe nes pretī verdzībai un jaunām briesmām tos, kas devušies ceļā, lai no verdzības un briesmām atbrīvotos. Taču Marku Tvenu ne tik daudz interesējuši paši piedzīvojumi, cik to atspoguļojums zēna dvēselē — tas īpašais nozīmīgais ceļš, kuru Haklberijs noiet pats sevī,— tā dvēseles straume, kurā tikpat valdonīgs spēks kā upe ir cilvēka sirdsapziņa.