Marks Tvens: Haklberija Fina piedzīvojumi

— Tu gribi teikt, kur ir Haks Fins — vai ne? Esmu tik daudz gadu audzinājusi manu palaidnieku Tomu, ka pazīstu viņu no pirmā skatiena. Tā tik būs jauka apsveicināšanās. Izlien no pagultes, Hak Fin!

Es izlīdu. Bet pavisam sašļucis. Tik samulsušu cilvēku kā krust­māte Sallija nekad neesmu redzējis — atskaitot tēvoci Sailasu, kad viņš te ienāca un viņam viss tika pastāstīts. Viņš izskatījās kā piedzēries, varētu teikt, un neko nespēja aptvert visu dienu, bet vakarā norunāja tādu sprediķi lūgšanas sapulcē, ko nebūtu sapratis pat visgudrākais cilvēks pasaulē, un pēc šī sprediķa viņa slava ļoti pieauga. Toma krustmāte Pollija izstāstīja visu, kas un no kurienes es esmu, un man vajadzēja visu paskaidrot, cik samulsis biju, kad misis Felpsa mani uzskatīja par Tomu Sojeru (viņa mani pārtrauca, iesauk­damās: «Sauc mani par krustmāti Salliju, esmu tā pieradusi, un šī uzruna nav jāmaina!»), kad krustmāte Sallija mani uzskatīja par Tomu Sojeru, man nebija citas izejas kā izpildīt viņa lomu — es zināju, ka viņš nedusmotos, bet būtu pat priecīgs., jo viņam patika noslēpumainība, viņš to pārvērstu dēkā un būtu pilnīgi apmierināts. Tā tas arī izrādījās, viņš sevi sauca par Sidu un izturējās tā, ka man viss izgāja gludi.

Krustmāte Pollija apstiprināja, ka Toms teicis patiesību, jo vecā mis Votsona atbrīvojusi Džimu savā testamentā; tātad Toms bija tik daudz pūlējies, lai atbrīvotu jau brīvu nēģeri! Un es līdz šim mirklim un šai sarunai nevarēju un nevarēju saprast, ka viņš, tik labi audzināts, palīdz atsvabināt nēģeri!

Krustmāte Pollija pastāstīja: saņēmusi krustmātes Sallijas vēstuli, ka Toms un Sids esot sveiki un veseli, viņa sev sacījusi: «Ak šitā gan! To es varēju sagaidīt, atļaudama viņam braukt tik tālu bez uzraudzī­bas. Tagad man pašai jānobrauc viss tālais ceļš pa upi, tūkstoš viens simts jūdžu, lai izdibinātu, ko tas negantnieks šoreiz izstrādājis, jo tu man neko neatbildēji.»

— Kā, es nekādu vēstuli no tevis neesmu saņēmusi!— atbildēja krustmāte Sallija.

— Tavu brīnumu! Es taču tev rakstīju divas reizes, jautādama, kāpēc tu saki, ka Sids ir šeit.

— Es tās neesmu saņēmusi, māsa.

Krustmāte Pollija lēni pagriezās un bargi jautāja:

— Tu, Tom?

— Ko — es?— viņš atbildēja uzpūties.

— Nejautā, resgali,— atdod vēstules.

— Kādas vēstules? .

— Tās pašas. Liekas, būs tevi jāgrābj aiz apkakles!

— Tās ir somā. Seit — tādas, kādas tās saņēmu pasta kantorī. Neesmu tajās ieskatījies, ne tām pieskāries. Bet zināju, ka tās radīs nepatikšanas, un domāju, ka tās nav tik steidzīgi nododamas, es . . .

— Tev vajag noģērēt ādu, tas ir skaidrs! Vēl uzrakstīju vēstuli par to, ka atbraukšu. Laikam arī to viņš . . .

— Nē, tā pienāca vakar. Neesmu vēl to lasījusi, bet viss kārtībā — šo vēstuli saņēmu.

Būtu varējis saderēt uz diviem dolāriem, ka viņa vēstuli nav saņēmusi, bet domāju, ka labāk būs nesaderēt. Tāpēc neko neteicu.

Pirmajā reizē, kad sastapu Tomu vienatnē, vaicāju viņam, kāpēc viņš sagudroja visu šo bēgšanu un ko viņš būtu darījis, ja tā izdotos, ja viņš atbrīvotu nēģeri, kas jau bija brīvs? Viņš atbildēja, ka jau pašā sākumā bija iecerējis, ja mēs Džimu atbrīvotu, aizvizinātu viņu pa upi uz plosta līdz pašai grīvai, piedzīvot dažādas dēkas un tad pastāstīt, ka viņš ir brīvs, lepni aizvest viņu mājās ar tvaikoni, samaksāt par zaudēto laiku, palaist iepriekš ziņu uz mājām, lai salasās visi apkārtnes nēģeri un ieved Džimu pilsētā ar lāpām un pūtēju orķestri, tad viņš būtu varonis un arī mēs — varoņi. Bet man šķita, ka arī tagad viss bija beidzies labi.

Mēs atbrīvojām Džimu no važām, un, kad krustmāte Pollija, tēvocis Sailass un krustmāte Sallija uzzināja, kā viņš bija dakterim palīdzējis kopt Tomu, viņi sāka traki par viņu rūpēties, novietoja labā telpā, deva viņam ēst visu, ko vien viņš vēlējās, centās viņu izklaidēt un neļāva viņam strādāt. Mēs viņu uzvedām slimnieka istabā un ilgi sarunājāmies. Toms iedeva Džimam četrdesmit dolāru par to, ka viņš mums bija tik pacietīgs cietumnieks un visu tik labi izpildīja. Džims kļuva bezgala priecīgs un strauji iesaucās:

— Nu redzi, Hak,— ko es tev teicu? Ko es tev teicu uz Džeksona salas? Es teicu, ka man ir spalvainas krūtis un ko tas nozīmē, es teicu, ka biju reiz bagāts un atkal būšu bagāts — un tas viss piepildījies! Redzi nu! Un nestrīdies pretī — pazīmes paliek pazīmes, es to saku. Es zināju, ka kļūšu bagāts, tikpat skaidri, kā tagad jūtu sevi stāvam šeit.

Tad arī Toms sāka runāt un teica, ka būtu labi, ja mēs visi trīs kādu nakti izzagtos laukā, pārģērbtos un dotos pie indiāņiem dažādās baismās dēkās — viņu teritorijā uz divām nedēļām. Es sacīju, ka būtu ar mieru, bet ka man nav naudas, par ko nopirkt indiāņa tērpu, un arī no mājām naudu nevaru dabūt, jo droši vien mans vecais ir tagad atgriezies, paņēmis visu naudu no tiesneša Tečera un to nodzēris.

— Nē,— atbildēja Toms,— nauda ir vesela, vairāk nekā seši tūk­stoši dolāru. Un tavs tēvs vēl nav atgriezies. Vismaz nebija tad, kad es izbraucu.

Džims sacīja savādā, svinīgā balsī:

— Viņš nekad vairs neatgriezīsies, Hak.

Es jautāju:

— Kāpēc, Džim?

— Nevaicā, kāpēc, Hak, bet viņš vairs nevar atgriezties.

Es tomēr neatlaidos, un beidzot viņš sacīja:

— Vai atceries māju, kas peldēja lejup pa upi? Tur vēl gulēja apsegts vīrs, es piegāju viņam klāt, atsedzu viņa seju un neļāvu tev skatīties. Tu vari saņemt savu naudu, kad vēlies, jo tas bija tavs tēvs.

Toms tagad atveseļojies un nēsā savu lodi važiņā ap kaklu kā pulksteni, un vienmēr paskatās, cik ir pulkstenis. Vairs nav par ko rakstīt, un es ļoti priecājos par to — būtu zinājis, cik grūti ir uzrakstīt grāmatu, nekad to neuzsāktu, un nekad vairs to nedarīšu. Bet šķiet, ka man būs pirmajam jāaizbēg uz indiāņu teritoriju; jo krustmāte Sallija grib mani adoptēt un audzināt, un to es nevaru izturēt. Esmu to jau reiz piedzīvojis.

«Es ierados šajā pasaulē 1835. gadā reizē ar Haleja komētu. Nākamgad, 1910. gadā, tā parādīsies no jauna, un domāju, ka reizē mēs arī nozudīsim. Ja es neaiziešu līdz ar Haleja komētu, tas būs lielākais sarūgtinājums manā mūžā. Šķiet, pats Dievs tā izlēmis: re, divas noslēpumainas un neizskaidrojamas parādības, reizē tās ir radušās, lai reizē ari izzūd,»— tā īsi pirms nāves sprieda amerikāņu rakstnieks Marks Tvens. Un notika tā, kā cerēts. Vienīgi, aiziedams 1910. gadā komētai līdzi, Marks Tvens nav izzudis. Viņš turpina dzīvot pasaules literatūrā divos klasikas «mūžīgajiem» varoņiem piepulcētos pus­audžos — Tomā Sojerā un Haklberijā Finā.

Semjuels Lenghorns Klemenss (tāds bija Marka Tvena īstais vārds) nāca pasaulē Misūri štatā nabadzīgā, toties bērniem svētītā provinces jurista ģimenē. Viņa dzīslās ritēja angļu un īru asinis. No mātes Semjuels bija mantojis ne tikai rudus matus, bet ari spilgtu temperamentu, emocionalitāti un brīnišķīgu humora izjūtu — īstu Dieva dāvanu tam, kam lemts kļūt par rakstnieku.

Marka Tvena bērnības laiks, tāpat kā Tomam un Hakam, aizritēja pirmskara Amerikā. Sis fakts ir svarīgs, tālab ka pilsoņu karš, kas no 1861. līdz 1865. gadam notika starp Ziemeļu un Dienvidu štatiem, tā pārvērta Amerikas dzīvi, ka pēc kara, kura rezultātā visā Amerikā atcēla verdzību, šīs zemes vēsture it kā sākās no jauna.