Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

Džeimī de Andželo

INDIAŅU teikas

KAS IR DZĪVE?

Tā ir jāņtārpiņa zibsnis nakts tumsā. Tā ir bizoņa siltā dvaša ziemas salā. Tā ir sīka ēna, kas aizslīd pār zāli un nozūd saulrietā.

Vecā indiāņa Vārnaskājas pēdējie vārdi

Tu jautāsi par indiāņu mājām — kas ir GALVE­NAIS STABS, un kāpēc skursteņa vietā ir dūmu cau­rums? Kā var tikt iekšā mājā un ārā no tās, neapsvili­not pēdas?

Indiāņu mājas pavarda uguns ir maza. Pati indiāņu māja gan ir diezgan liela. Griestos ir caurums, kas kal­po vienlaikus par ieeju un skursteni. Tā kā griesti ir augsti, dūmi un uguns netraucē, kad cilvēks kāpj pa trepēm. Pavarda uguns vienmēr bijusi maza, citādi mājā būtu nepanesami karsti.

Lai uzceltu māju, kurā varētu mitināties no 20 līdz 60 cilvēku, indiāņi lika kopā spēkus un raka ar koci­ņiem bedri. Irdeno zemi lika grozos un no tās veidoja ap bedri valņveida sienu. Māju cēla augstākā vietā, lai labi notecētu ūdens.

Pēc tam bija jāuzstāda galvenais stabs. Galvenais stabs bija pieauguša cilvēka resnumā. Indiāņiem ne­bija zāģu; viņi cirta un vīlēja koka stumbru ar briež­raga kaltiem. Pēc pāris dienām izžuvušās mizu driskas sadedzināja un atcirta stumbram nākamo kārtu. Tas bija lēns darbs, bet indiāņi bija pacietīgi.

Kad indiāņi bija aizvilkuši lielo koku uz paredzēto vietu, sākās strīdi. Visi vecie vīri, kas vien uzskatīja

sevi par vadoņiem, deva padomus, bet īstie virsaiši klusēja un gaidīja brīdi, kad varēs bilst pēdējo vārdu.

No meža atvilka galveno siju — garu, taisnu priedi. Resno galu novietoja uz vaļņa, bet otru galu ielika gal­venā staba staklē. Indiāņi to darīja klaigādami un strī­dēdamies.

Tad viņi sanesa škērssijas, kurām viens gals balstī­jās uz galvenās sijas, otrs uz vaina. Pa virsu noklāja maikstis, zarus, priežu mizas un virsū uzbēra zemes kārtu.

Māja no attāluma bija grūti pamanāma. Tā izskatī­jās kā ar zāli apaudzis paugurs. Gaisā cēlās vienīgi

dūmu strūkla un no paugura rēgojās trepju gals. Uz­rāpies paugurā, tu pavēries dūmu caurumā, tumšā kā alas mute, un ieraudzīji uguni. Pamazām samanīji arī cilvēkus, kuri tupēja gar sienām, gulēja salmos vai pastaigājās pa māju.

Māja bija pietiekami labi vēdināma, jo tai bija arī tunelis, kas radīja caurvēju. Pa tuneli gaiss ieplūda, pa dūmu caurumu izplūda. Tuneli izmantoja suņi un mazi bērni, kuri nebija vēl tik lieli, lai varētu kāpt pa trepēm.

Tas bija senajos laikos. Māja stāvēja apmēram des­mit divdesmit gadu, kamēr sapuva būvkoki. Tagad indiāņi dzīvo būdās un noplukušās mājelēs. Bet ik pa laikam viņi sanāk kopā un uzceļ veco laiku māju par godu pavasara un rudens rituāliem un saulgriežiem un dejo savas dejas. Es pats palīdzēju celt šādu māju kādā rančo netālu no Sanfrancisko.

Es jums stāstu par Kalifornijas indiāņiem, kurus es pazīstu vislabāk. Devos pie viņiem kā profesionāls va­lodnieks, lai pētītu viņu valodas un izloksnes. Mani interesēja viņu domāšanas veids, ticība un attieksme pret dzīvi. Ierados pie indiāņiem ar zinātnisku teoriju bagāžu, taču drīz vien atsacījos no šīm teorijām un rakstīju savā kladē piezīmes tikai par lingvistiku. Es dzīvoju viņu vidē — ar smakām un smirdoņu, dū­miem un kailo zemi, ar mūžīgām klačām, kaškiem un strīdiem starp zāļu vīriem, ēdu zīļu zupu, kukurūzas putru. Ja tu, cilvēks, klausies un neuzdod indiāņiem pārāk daudz muļķīgu jautājumu, ja esi sirsnīgs un ne­pazemo viņus, tad viņi visai ātri uzskata tevi par savējo — par cilvēku.

Un atklājas daudz kas interesants indiāņu domu pa­saulē. Tu dzīvo viņu vidū, guli zem ozoliem, vēro māko­ņus un skudru gaitas, lūkojies uz vanagu, kas tup no­kaltušajā priedē, tu pļāpā ar vecajiem vīriem, kuri arvien no jauna uzsāk strīdu par to, kas radījis pasau­li; kāds no puišiem cenšas savienot savas zināšanas par motoriem ar indiāņu uzskatiem par medicīnu un reliģiju. Tev nemanot pielīp viņu žargons un mainās pat domāšanas veids. Tad pēkšņi tu atjēdzies — tu taču esi baltādainais un turklāt zinātnieks. Un tev sāk likties, ka tu spēlējies pats ar sevi. Tu samulsti. Vai tu neesi atgriezies bērnībā — pasaku, laumiņu, brīnumu zemē?

Es sacerēju šos stāstus saviem bērniem, kad viņi bija vēl mazi. Dažus stāstus izgudroju pats, citus esmu dzirdējis no indiāņiem. Dažas vietas iztulkotas vārds vārdā no tekstiem, kurus pierakstīju, dzīvodams pie indiāņiem. Zinātniska precizitāte nav ievērota.

DZEIMI DE ANDŽELO

— Taisāmies ātrāk prom! — Lācis uzsauca savai sievai Antilopei. — Liekas, ka būs labs laiks, apcie­mosim tavu māsu Dzērvju ciemā. Tas ir garš ceļš. Hei, Lapsēn, nemiegojies!

Antilope veikli sakravāja somā pārtiku — žāvētu gaļu, žāvētas zivis, zīļu miltus. Irbīti viņa rūpīgi pie­sēja pie šūpuļgroza, uzmeta nesamo plecos un skubinā­ja puišeli Lapsēnu:

— Velc kājās jaunos mokasīnus [1] .

Bet Lapsēns uzmeta lūpu. — Negribu mokasīnus. Negribu!

— Tu taču neizturēsi garo ceļu basām kājām, — teica Antilope.

— Negribu! Negribu!

— Vai tad tu nevēlies apskatīt pasauli?

— Nēēē, negribu! — Lapsēns, pavisam sabozies un piepūties, cirta kāju pie zemes.

— Vai tikai tev nav pielipis untums Hahā. Tādā gadījumā tev šoreiz jāpaliek mājā un jāgaida, kamēr mēs atgriezīsimies. Ejam, sieva, ejam, — Lācis noteica

un, paņēmis loku un bultas, devās pa taku prom. Mudīgiem soliem viņam sekoja Antilope, kurai uz mu­guras grozā šūpojās mazule Irbīte. Tras . . . tras . . . tras … Pa smiltīm aizšvīkstēja līgani soli.

Pie pirmā līkuma viņus panāca Lapsēns, vicinādams rokās savus mokasīnus. — Hei, pagaidiet! Pagaidiet mani! Es arī gribu redzēt pasauli! — viņš spiedza. Gā­jēji apstājās. Lapsēns pietupās un tusnīdams vilka kājās apavus.

Pēc brīža Lapsēns iešņukstējās: — Aizmirsu paņemt loku un bultas. Kā tagad medīšu?

— Tad nu liela muiža, mēs pagaidīsim! Skrien aši uz mājām! — teica Antilope.

Lapsēns atgriezās aizelsies un noraudājies.

— Nevaru atrast! Nevaru atrast! — Viņš saļima uz takas kā nelaimes čupiņa un slaucīja asaras savā kup­lajā astē.

— Atkal Hahā sērga! Tas ir slikti. Ne tu izaugsi par vīru, ne būsi labs mednieks. Līdz šim vēl nav redzēts mednieks, kurš būtu raudājis tāpēc, ka nav varējis atrast savu loku un bultas. Medniekam jāprot glabāt un saudzēt ieroči. Var jau būt, ka ar laiku tev tas prātiņš nāks mājās, bet šoreiz neko darīt — mēs tev palīdzēsim. Ja pacentīsies, izaugsi par vīru … — tā teica Lācis.

Sameklējuši Lapsēna loku un bultas, viņi atkal de­vās ceļā. Pagājuši nelielu gabalu, viņi nonāca pie Bruņurupuča, vecā vīra, mājas. Bruņurupucis, vecais vīrs, izbāza galvu pa dūmu caurumu (viņa mājai ne­bija ne durvju, ne logu — tikai caurums jumtā, un pa to vijās laukā dūmu strūkliņa). Viņš priecīgi svei­cināja:

— Hei, hei! Kurp dodaties?

— Uz rietumiem. Apciemosim radus, kas dzīvo pie jūras, — stāstīja Lācis.

— Es spēlēšos ar saviem brālēniem. — Lapsēns svi­nīgi paziņoja.

— Uzgaidiet vienu mirklīti, — teica Bruņurupucis, vecais vīrs. — Es jums iedošu līdzi krelles, nevar iet ciemos bez ciemkukuļa. Ņemiet arī bultu galviņas; esiet tik labi un Vanagu ciemā atdodiet tās abiem Vanagu virsaišiem. Palūdziet, lai viņi man atsūta labu kramu. Apciemojiet Koijotu, veco vīru, viņš ir izcils zāļu pazinējs. So te manu grabuli uzdāviniet viņam. Bet uzmanieties no Zebiekstes. Zebiekste ir ļauns un viltīgs cilvēks. Sensenos laikos viņš aiz lielām dusmām aizdedzināja pasauli. Nu, laimīgu ceļu! Es pieskatīšu jūsu māju!