Džeimī de Andželo: INDIĀŅU TEIKAS

— Tu taču visu zini. Tu zini par tiem laikiem, kas bija pirms pasaules iznīcības. Esmu pārliecināts — ja vien gribētu, tu atgūtu mums sauli!

— Ek! — Koijots nopūtās. — Tu esi piespiedis mani pie sienas. — Pēc brītiņa viņš piebilda: — Laikam jā- aizčāpo līdz taviem brālēniem Dūjām. Varbūt nāks tal­kā.

Nākamajā rītā Koijots, vecais vīrs, atstāja māju un devās uz dienvidiem. Ton-no-no-nononono!

— Hei! — viņš sauca, tuvodamies Dūju mājai.

— Kas tur klaigā? Ko šim vajag? Vai akls, ka dur­vis neredzi, vai?! — viens no Dūju brāļiem atkliedza no mājas.

— Nu, bet kā tu RUNĀ! — otrs brālis uztraucies pārmeta. — Ko lamājies uz svešu cilvēku, kuru neesi vēl redzējis?! Varbūt viņš ir KAUT KAS — kādas cilts virsaitis! … Ei, skat, skat, tas tak Koijots, ve­cais vīrs! Ko tad viņš meklē šai pusē, vai nebūs kas atgadījies? Nāc iekšā, vecotēv!

Koijots, vecais vīrs, ienāca mājā un apsēdās. Viņš pārmauca pār galvu auklu, kurā bija ievēris četrus mai­siņus, un nolika divus viena brāļa un divus otra brāļa priekšā.

— Nu, ko? Jūsu brālēns Zilais vanags ilgojas pēc saules. Nolieciet sauli vietā. Tāds mans lūgums.

Vecākais Dūja, pataustījis noliktos maisiņus, atbil­dēja:

— Mēģināts nav zaudēts. Dosimies ceļā kaut vai rīt no rīta.

— Paldies! — teica Koijots, vecais vīrs, un gāja — ton-no-no-nononono — uz mājām.

Nākamajā rītā Dūjas bija klāt. Kā par brīnumu, Koi­jots, vecais vīrs, gāja viņiem līdzi. Viņi ceļoja dienvi­du virzienā, līdz ieraudzīja pa gabalu saules māju. Saule dzīvoja viena pati savā mājiņā uz apaļa pakalna. Ceļotāji pievirzījās tuvāk un sāka saukt sauli. Viņi sauca, sauca vēlreiz un vēlreiz, bet saule kā nerādījās, tā nerādījās.

— Hm. Ko nu lai iesāk! — Koijots, vecais vīrs, uz­traucās. — Kā lai viņu izvilina ārā?

Vecākais Dūja teica jaunākajam brālim:

— Pamēģini tu pirmais.

Jaunākais brālis nobijās un atteica:

— Nē, nē, tu jau esi tas īstais!

— Ko niekus! — vecākais iesmējās. — Es jau zinu, ka tev neizdosies, jo tu esi par jaunu, bet, vienalga, vajag izmēģināt roku! Pēc tam es tev parādīšu, kā tas ir jādara.

Jaunākais brālis uzmeta lūpu un atrūca:

— TU? TU rādīsi MAN? Tu — vecā āda! Tev tak acis lāgā vairs nerāda! Palūko, kāds es jauns un ņiprs, mana roka stipra, manas acis gaišas!

— Nu, nu! Nu, tad šauj! — vecākais brālis teica, paskatījās uz Koijotu, veco vīru, un piemiedza ar aci.

Jaunākais Dūja ielika lingā akmeni, un tad, kā ļaudis stāsta, viņš, griezdams lingu sev ap galvu, esot četras reizes skali nodziedājis:

Sunnēra, šunnēra, huhē kāā . . .

Akmens aizsvilpojis pa gaisu uz austrumiem un atsi­ties pret saules māju. Saule izsprāgusi pa dūmvadu, vienu īsu brīdi turējusies gaisā un tad iekritusi atpakaļ mājā.

— Ek! — iekrekšķējās Koijots, vecais vīrs.

— Dod nu šurp to lingu! — teica vecākais Dūja. Viņš sāka dziedāt. Linga griezās aizvien ātrāk un ātrāk ap viņa galvu; pēkšņi akmens atdalījās un triecās uz austrumu pusi. Māja nograndēja, sienas sabirza putek­ļos, saule izšāvās no gruvešiem un uzskrēja debesīs, kur palika kā pielipusi!

— Oho! — Koijots, vecais vīrs, bija sajūsmā.

Nākamajā vakarā Koijots, vecais virs, turpināja sa­vu stāstu.

Mājās atkal bija uguns, pie debesīm spīdēja saule. Bet Vanagu virsaitis staigāja sadrūmis un kaut ko pie sevis purpināja.

— Kas tad tev TAGAD kaiš? — vectēvs Koijots jautāja.

— Kāpēc nav CILVĒKU, vecotēv? Es vēlos, lai pa­saulē būtu cilvēki!

Šoreiz Koijots kļuva neganti nikns.

— Sagribējās gan! Pagaidi vien, pagaidi! Tad, kad te saradīsies cilvēki, MUMS būs jātinas lapās!

Koijots, vecais vīrs, izgreba no ozolkoka pāris cilvēku figūriņas. — Topiet par cilvēkiem! — viņš tiem pavē­lēja, taču nekas nenotika.

Viņš izmeklējās citu koku sprunguļus, bet ar tiem neveicās labāk.

Koijots, vecais vīrs, jutās piemuļķots un kliedza:

— Tad, kad jums kodīs blusas, jūs tapsiet par cil­vēkiem!

Blusas koda, bet koka cilvēciņi gulēja, kā gulējuši.

Tad Koijots sāka darboties nopietnāk: no krūkļu zariem viņš izveidoja daudzus un dažādus cilvēciņus, kurus pēc tam ienesa rituālu mājā un nostādīja aplī ap sevi. Dažus viņš nolika dienvidu pusē, citus zie­meļu pusē, pārējos austrumu un rietumu pusē. Tad Koijots sasmalcināja pieneņu kātus, uzkaisīja tos cilvē­ciņiem un aiziedams teica:

— Rīt no rīta jūs runāsiet.

Nākamajā rītā rituālu mājā mudžēt mudžēja tark­šķoša cilvēciņu gūzma.

— Ai, tās blusas mūs gandrīz nobeidza! — Sī sū­dzība atskanēja visbiežāk.

Tad ienāca Koijots, vecais vīrs, un viņus uzrunāja:

— Uzmanību! Lūdzu, uzmanību! Man ir kas sakāms. Jums ir jāzina, kas jūs tādi esat. Jūs, kas dzīvojat rietumos, tiksiet saukti rietumu vārdā; jūs, kas dzīvojat dienvidos, runāsiet citā mēlē; jūs, kas dzīvojat austru­mos, savukārt savējā, un pēdīgi — jūs, kas dzīvojat ziemeļos, runāsiet pilnīgi citā mēlē. Tagad visās čet­rās debesu pusēs būs cilvēki.

Pēkšņi atskanēja pīkstieni.

— Blusas! Blusas! Mūs sakoda blusas!

— Hei, hei, LABRĪT! — Koijots, vecais vīrs, pār­kliedza troksni. — Runa tak nav par blusām! Saprotiet, es jūs mācīšu un pēc četrām dienām atstāšu vienus. Manam mazdēlam te nepatīk.

Cilvēki nomierinājās.

Nākamajā rītā pēc pamošanās viņi uzsāka deju. Viņi dejoja četras dienas, runāja dažādās valodās un cits citu nesaprata.

Tad Koijots, vecais vīrs, viņiem teica:

— Kad jūs reiz nomirsiet, ceturtajā dienā pēc nā­ves jums būs jādodas ceļojumā uz manu zemi. Iegau­mējiet: dzīvajiem nav jāierodas manā zemē. Tikai mi­rušajiem. — Un tad viņš sāka rosīties. Viņš radīja priedi un ozolu. Zilajam sīlim viņš teica:

— Tu esi Zilais sīlis.

— Tu esi Pīle, — viņš teica Pīlei.

— Tu esi Briedis, un tu esi Ķirzaka.

Pēc tam Koijots, vecais vīrs, atsauca savu sievu, kura bija Pelikānu karaliene. — Vecā, pasteidzies! Sakrāmē mantas, savāc grozus, mums ir jāiet. — Un tad Koijots pēdējo reizi uzrunāja cilvēkus: — Iegau­mējiet, ko es jums teicu. Es jūs gaidīšu savā zemē — rietumos aiz okeāna — tad, kad jūs būsiet miruši.

Vanagu virsaitis lāgā negribēja iet prom, bet Koi­jots, vecais vīrs, teica:

— Tu gribēji CILVĒKUS. Tu tos dabūji. Bet tagad mums ir jāaiziet. Nāc!

Viņi devās ceļā uz rietumiem. Aiz okeāna. Tur viņi tagad dzīvo, un šis stāsts ir galā.

Viņi sēdēja ap pavardu un mielojās ar zīļu putru, tru§a šķiņķi un mazām, apgruzdušām bumbiņām no riekstu mīklas. Antilope un Lācis sāka-strīdēties:

— Es nesaprotu, kā Koijots varēja radīt cilvēkus kā kaut ko jaunu un nebijušu, ja viņš pats, Zilais va­nags, Pīles un visi pārējie JAU BIJA cilvēki. Kā tas var būt?!

Koijots, vecais vīrs, piemiedza vienu aci, pasmīnēja un iemeta mutē riekstu bumbiņu. Bet Antilope pielie­cās Lācim tuvāk un teica:

— Tu neesi neko sapratis. Viņš jau nestāstīja, ka viņa vecvectēva vectēvs ir radījis cilvēkus. Viņš stās­tīja mums par Vanagu virsaiti, kurš bija žēlojies, ka nav cilvēku.

— Nu, bet vai tad es to pašu nesaku?? ES teicu: tu teici, ka vectēvs teica . . .

— Jums vajag uzmanīgāk klausīties, nevis ķildo­ties kā divām žagatām! — piezīmēja Lapsēns.