Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

Pelēkais lācis smējās.

Viņi no meža iznāca klajumā un tuvojās nometnei. Antilope bija palikusi viena; viņa sēdēja un pina grozu. Ieraudzījusi atnācējus, viņa vaicāja:

— Kur tad briedis?

— Kā redzi, nekāda brieža nav. Šis puika pirmīt bija sadomājis nomedīt mani ar šķēpu, bet tagad sauc mani par savu tēvu.

Antilopei aiz izbrīna iepletās acis, un pēkšņi viņa pamanīja Vālodzi.

— Ko tu saki? Bet kas tā par meiteni?

— Kas TU tāda esi? — Pelēkais jautāja.

— Ķēmarausis! Atbildi man: kas tas par skuķi?!

— Tā ir mana meita.

Antilopei grozs izslīdēja no rokām.

— Tava meita? Kopš kura laika tev ir meita? Kas es tāda esot? Vai tu tai mežā esi zaudējis prātu?!

— Jā, un viņš saka, ka neesot mans tēvs! — Lap­sēns piebalsoja.

— Jūs abi esat gluži traki! — Pelēkais lācis pacēla balsi. — Vai tad pie jums parasti met ar šķēpu cil­vēkam un sauc svešu vīrieti par tēvu?

— Es vispār nekad neesmu metusi šķēpu. Tu man esi nevis tēvs, bet vīrs, un es nekad neesmu slēpusi no tevis bērnus. Kur tad tu to skuķi esi glabājis? Kāpēc nekad neesi stāstījis par viņu?

— Dulls sievišķis. — Pelēkais nogrozīja galvu. — Tikpat dulla kā'dēls. Paklausies, tu! Es NEESMU tavs vīrs. Es tevi redzu pirmo reizi mūžā . . . Kas tas

par večuku? — Nometnei lēnā, pastīvā gaitā tuvojās Koijots. — Vai tik viņš negrasās mest man ar šķēpu?! Varbūt sacīs, ka es esmu viņa tēvs, vīrs, sieva, ko? He-hei! Es taču to veci pazīstu! Tas ir vectēvs Koijots!

No pretējās puses tuvojās Lācis, Lapsēna tēvs. Viņš stiepa uz muguras briedi. Gan Lapsēns, gan Vālodze skriešus metās pie viņa, abi saukdami viņu par tēvu.

— Sveiki, — teica Lācis, pienācis pie ugunskura, un nometa medījumu zemē. Viņš apsēdās uz baļķa un cieši nopētīja Pelēko lāci. Tad viņš sāka smieties un smējās tā, ka asaras lija pār vaigiem.

— Tā, — nopūtās Pelēkais. — Vēl viens plānprā­tiņš. Koijot, vai tu esi sapinies ar šiem trakajiem?

Antilopes acis šaudījās no viena lāča uz otru, un viņas sejā bija galīgs apjukums.

— Kurš ir īstais? — viņa murmināja. Lāči bija kā divas ūdenspiles.

Kad Lācim smiekli pierima un viņš bija atguvis elpu, viņš teica:

— Es tev visu izstāstīšu, siev. Es domāju, ka nekļū- dīšos, ja teikšu, ka tas otrs ir mans dvīņubrālis. Es domās esmu daudzkārt pie viņa kavējies — kopš tās reizes, kad satikām Burunduku. Vai atceries, ko Bu- runduks mums stāstīja? «Šais kalnos dzīvojot kāds liels vīrs ar savu meitu, un šis vīrs pēc izskata esot ļoti līdzīgs man.» Tu jau zini, ka mūsu ļaudīm nekad nav patikuši dvīņi un no viena dvīņa viņi allaž centušies tikt vaļā. Kad vēl biju mazs puika, māte stāstīja, ka man esot dvīņubrālis, kuru audzinot kaut kādi radi, kas dzīvojot tālā ciltī.

— Jā, arī man mazotnē tika stāstīts par dvīņu­brāli! — Pelēkais piebalsoja. — Izaudzis liels, aizmir­su, jo neviens par to vairs nerunāja . . . Tātad tu būtu mans brālis! Ko tu neteiksi!

Visi ķērās pie svaigi nomedītās gaļas. Tā bija jāžāvē gan virs uguns, gan saulē. Viņi grieza medījumu ar asiem obsidiāna kramiem, un darbs aizpildīja visu pēc­pusdienu. Pat Lapsēnam un Vālodzei bija jāpieliek sava roka. IKVIENS NEMITĪGI JAUCA ABUS BRĀ­ĻUS. Vienīgi paši brāļi bija spējīgi viens otru atšķirt. Beidzot Antilope, kura jutās kā muļķe, ierunājās:

— Sī problēma ir jāatrisina. Galvā man īsta put­ra — es pat nezinu, kurš no jums ir mans vīrs!

— Es zinu, ko darīt! — teica Vālodze. — Liksim ma­nam tēvam ap kaklu krelles. Tad varēšu pateikt, kurš ir mans tēvs, kurš tēvocis.

— Tu esi gudra meitene, — teica Koijots, vecais vīrs, un iebāza roku savā maisā. Viņš izvilka kareivja kaklarotu un pasniedza to Pelēkajam lācim.

— Paldies, paldies, vecotēv! — teica Pelēkais.

— Tu jau no dzimšanas esi tas laimīgais, — Lācis norūca.

— Varam mainīties, brāl, ja tu neesi priecīgs. Es došu tev kaklarotu, dod man savu sievu.

— Paturi vien kaklarotu, tev tā labi piestāv. Man negribas tev sagādāt vilšanos! — Lācis atteica.

Viņi nespēja gaļu sadalīt un sažāvēt vienā dienā un tāpēc nākamajā dienā bija spiesti palikt turpat. Lapsēnam un Vālodzei apnika vienmuļā gaļas graizī- šana, un viņi aizskrēja spēlēties.

— Es tev parādīšu, kā jāmet šķēps, — teica Lapsēns. — Redzi tur to celmu? Tas būs briedis. — Viņš meta šķēpu, bet tas aizšāvās mērķim garām.

— Nebija jau slikti tik mazam zēnam, kāds esi tu, — teica Vālodze. — Pacentīsies, iemācīsies.

— Met tu, lielā sieva! — Lapsēns mēdījās. Viņš ne­zināja, ka kalnu iedzīvotāji ir labi šķēpmetēji. Vālodze satvēra šķēpu, atvēzējās un meta. Šķēps ieurbās celmā un nolīgojās.

— Tieši sirdī!

Lapsēns nosvilpās: — Ho-ho! Vareni!

— Es metu šķēpus tad, kad nemācēju vēl staigāt.

— Bet es varu derēt, ka tu nemāki šaut ar loku.

— Saderam! Dod tik šurp savu loku un bultas, es tev parādīšu!

— Zini, es esmu pazaudējis savu loku. Bet es domāju, ka tēvs varētu aizdot savējo.

Bērni aizskrēja uz nometni.

— Vai drīkstu aizņemties tavu loku un bultas? — Lapsēns prasīja Lācim.

— Nu . . . labi. Bet tu drīksti ņemt tikai vienu bultu. Tu visas bultas esi izsējis vējā.

Bet izrādījās, ka Lāča loks negribēja liekties, un Lapsēns nekādi nevarēja atvilkt stiegru. Viņš grozīja loku uz visām pusēm, gūlās virsū ar visu spēku, taču nekādi nespēja saspriegt loku tā, lai varētu pārvilkt stiegru pār loka galu. Vālodze nāca palīgā, un par abiem viņi tomēr uzvilka loku.

Lapsēns ar tādu šaujamrīku prata rīkoties diezgan labi, bet Vālodzei tas viss bija jaunums. Patiesībā viņa nekad nebija ņēmusi tādu rokā — viņa neprata noturēt stiegru bultas gropē; kad viņa pavilka stieg­ru, lai izšautu bultu, bulta nokrita turpat zemē pie kājām, bet stiegra atlēca un sāpīgi iecirta viņai ro­kas locītavā.

Bērni vingrinājās ar šķēpu un loku visu dienu. Vā­lodze mācīja Lapsēnam līdzsvarot šķēpu un ar veiklu atvēzienu īstajā brīdī aizlidināt.

— Vienalga, tavs šķēps nav sevišķi labs. Vajadzētu piestiprināt ādas siksnu, ar kuru šķēpu varētu kārtīgi iešūpināt. Es palūgšu, lai mans tēvs tavu šķēpu uzlabo.

Pelēkais lācis piesēja stipru ādas strēmeli, un šķēps aizlidoja krietni tālāk, lai gan Lapsēns vēl nespēja trāpīt mērķī. Vālodze iemācījās noturēt stiegru gropē, un, kad viņai beidzot izdevās izšaut bultu, tā trā­pīja Pelēkajam lācim dibenā — viņš bija noliecies, lai apgrieztu žāvējamo gaļu uz otru pusi.

— Kas tā par dzīvi! Vispirms tevi apmētā ar šķē­piem, pēc tam sašauj ar bultām!

Nākamajā rītā mantas tika saliktas somās — bija jādodas ceļā. Vālodze un Lapsēns ņēmās ap Irbīti. An­tilope saiņoja sažāvēto gaļu. Lācis iztaisnoja bultas; viņš bija izurbis caurumu koka gabalā un rīvēja bultas šurpu turpu — bultu spals sakarsa, un, ja bulta bija saliekta, viņš to atkal iztaisnoja. Koijots, vecais vīrs, cilpoja visapkārt, šo to bakstīdams ar savu nūju.

— Nedrīkstam pamest aiz sevis drazas, it sevišķi tādas lietas, kurām bieži esam pieskārušies. Ja še ie­radīsies kāds naidnieks, viņš tās izmantos pret mums ļaunajā maģijā! — stāstīja Koijots, vecais vīrs, kurš bija ļoti piesardzīgs, jo zināja visus slepenos dzīves li­kumus.