Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Tepat ir — pie mājas, niedrēs.

Vālodze izstūma laivu caur niedrēm un iebrauca ezerā. Viņa aizīrās līdz ezera vidum un palīdzēja ve­cajai Dūkurei ierāpties laivā.

— Paldies, bērniņ, paldies! — večiņa teica un iespie­da Vālodzei plaukstā mirdzošas perlamutra krelles. — Tās ir jūras krelles. Paslēp brunčos un nevienam nerādi. Un, ja tev atgadīsies kas slikts, tad iemet krel­les ūdenī — un tūlīt tu saņemsi palīdzību.

— Paldies, vecomāt, paldies.

Likās, ka perlamutrs zaigodams aizdegsies.

Vālodze uzkāpa kalnā un atrada Lapseņu aizmi­gušu pie baļķa. Viņa purināja puišeli, līdz pavērās divas miegainas acis.

— Nūūū . . . Ko tad tu uzzināji? — vaicāja Lapsēns, plati nožāvādamies.

— Zini, mister Cauna, tajā mājā dzīvo vesels bars Urķkoku večiņu, un viņas teica, ka mums jāiet uz priekšu pa šo kanjonu, — stāstīja Vālodze un devās prom uz nogāzi.

— Urķkoku večiņas, ha! To tu man neiestāstīsi! Tu tagad drāzīsies uz dullo, un mēs . . . Vālodzīt! Hei! Pagaidi! Vāāā . . .

Smejošā Vālodze neatskatīdamās metās lejā pa stāvo nogāzi. Viņa nonāca šaurā ielejā, kuru ietvēra stāvas kanjona sienas. Cauri kanjonam bija izgrauzies strauts. Vālodze iebrida ūdenī un pacēla brunčus — perlamutra krelles iekrita strautā un locījās prom kā lunkana ūdensčūska. Vālodze izvilka krelles ārā, paslē­pa zem brunčiem un apsēdās strauta malā uzgaidīt Lapsēnu. Pēc īsa brīža viņš atskrēja elsdams pūzdams.

— Ejam, — teica Vālodze, piecēlās un sāka iet gar krastu pret straumi.

— Pagaidi! Esmu pārliecināts, ka tu ej nepareizā virzienā! — Lapsēns sauca, negribīgi sekodams. Taču Vālodze turpināja ceļu un neatbildēja. Pēc neilga laika viņi iznāca uz iemītas takas, un tieši tai brīdī līkumā parādījās abi Lāči, Koijots, vecais vīrs, un Antilope.

— Nu, tūļas! Mēs jau dienām te nīkstam, jūs gaidī­dami! — Lapsēns pa gabalu kliedza.

Tai vakarā viņi apmetās mazā ielejā. Nākamajā rītā Koijots, vecais vīrs, teica:

— Padzīvosim vēl šodien tepat. Mani mokasīni ir izdiluši, un es varētu šodien pagatavot jaunus. Te gar strautu aug daudz plakano niedru.

Pēc brokastīm Koijots aizgāja pēc niedrēm. Anti­lope paņēma klēpī grozu ar Irbes rakstu, bet Lāči raka saknes.

— Iesim gar strautu, varbūt kaut ko atradīsim, — Vālodze teica Lapsēnam, bet Lapsēns atbildēja:

— Es nekur neiešu ar tevi. Tu atkal savārīsi zie­pes! — un viņš aizskrēja pie Lāčiem rakt saknes.

— Labi, labi, sīkais, tikai nesaēdies krūkļa ogas! Gan es sameklēšu sev lielos puišus, ar kuriem spēlē­ties! — Vālodze dusmīgi sauca, tad strauji pagriezās un steidzās prom gar čalojošo strautu. Viņa soļoja diez­gan ilgi, kamēr nonāca pie neliela ezera, ko bija radī­juši Bebru cilvēki, nosprostodami upi, lai izveidotu sev dzīvesvietu. Viņu varenā māja atradās ezera vidū. Vā­lodze stāvēja krastā un gudroja, kā Bebri var iekļūt mājā, jo viņa nekur nevarēja saskatīt durvis. Nebija pat dūmu cauruma.

Netālu no krasta ūdenī šļakstinājās un draiskojās Bebru puiši. Viņi spēlēja ūdenspolo.

— Hei, lielie puiši, nāciet ar mani spēlēties! — Vā­lodze sauca.

— Nāc tu pie mums! Mēs esam ūdens cilvēki, mums patīk ūdens. Peldi šurpu! — sauca puiši.

— Es neprotu peldēt!

— Pati vainīga! — Puiši kā viens parādīja mēli un tad nepievērsa Vālodzei vairs uzmanību.

«Labi, labi, skopulīši,» Vālodze domāja. «Gan jau es pratīšu jūs pievilināt!» Viņa paņēma perlamutra krelles, kuras bija paslēpusi brunču bārkstīs, un aplika sev ap kaklu. Viņai nebija ilgi jāgaida. Viens no Bebru puišiem atpeldēja, izlīda no ūdens un nosēdās viņai blakus.

— Tās gan skaistas krelles, — viņš mīlīgi teica.

— Patīk, ja?

— Jā, jā! Tās ir ļoti neparastas. Vai tu nevari man tās aizdot uz mirkli? Es aizpeldēšu un parādīšu savai mātei. — Puisis bija pieliecies meitenei pavisam tuvu.

Vālodze, daudz nedomādama, noņēma virteni, ar zibenīgu kustību puisis krelles paķēra un — plunkš! — ienira ūdenī. Viņa smejošā galva atkal parādījās ezera vidū, pārējo Bebru puišu pulkā, un tad viņi visi nozuda zem ūdens.

— Skat, kā var piemānīt gaisa cilvēku! — puisis lielījās, rādīdams draugiem skaisto laupījumu.

Bebru puiši vairs nerādījās (viņi bija salīduši zem­ūdens mājā), un Vālodze gāja gar ezeru, gauži rau­dādama. Nonākusi ezera otrā krastā, viņa ieraudzīja kādu sievieti zvejojam.

— Ko raudi, bērniņ? — sieviete vaicāja.

— Nejaukie Bebru puiši nozaga man krelles!

— Kādas tev bija tās krelles?

— No perlamutra gliemežnīcām.

Sieviete uzmeta Vālodzei aizdomīgu skatienu. — Kur tu ņēmi perlamutra krelles? Tādas ir tikai mums, ūdens cilvēkiem. Bet tu taču esi gaisa cilvēks!

— Tās man uzdāvināja veca sieviņa, kura bija iz­kritusi no laivas un kuru es izglābu. Par pateicību viņa iedeva man krelles. Viņa dzīvo netālu no šejienes — otrpus kalna, — Vālodze stāstīja.

— Ak šitā. Vai zini, bērniņ, tā večiņa ir mana vecā­māte un pārāk veca, lai dzīvotu gluži viena . . . Bet saki godīgi — vai viņa tev kaut ko nepieteica, dāvinā­dama krelles?

— Mmjā, viņa teica, lai es tās nevienam nerādot, vienīgi ja kaut kas slikts atgadījies.

— Bet kā tad puiši tika pie krellēm?

— Nu … nu es gribēju viņus atvilināt pie sevis. Viņi atteicās spēlēties ar mani, un tad es parādīju krelles un . . . — Vālodze nosarkusi stāstīja.

— Tā tev vajadzēja! Ko plātījies?! — sieviete dus­mīgi noteica un pagrieza meitenei muguru.

Vālodzei asaras plūda straumēm, un izmisuma pilnā balsī viņa teica:

— Tev viegli tā runāt, jo tu esi pieaudzis cilvēks, un tu nezini, kā tas ir, kad lielie bērni atstumj tādu mazu meitenīti. . .

Kad sieviete atskatījās, viņas acīs bija laipnums un iejūtība. — Es tomēr VARU tevi saprast, es zinu, kā tas ir. Es tev palīdzēšu, jo tu palīdzēji manai vecaimā- tei. Visi mūs sauc par trakiem, taču tu esi izglābusi vienu no manējiem, un par to tev vēlreiz pienākas at­līdzība. Rāpies man mugurā, apliec rokas ap maniem pleciem, turies cieši un NEBAIDIES.

Sieviete ieslīdēja ūdenī un aizpeldēja līdz ezera vi­dum. Viņa appeldēja ap nogrimušo koka cietoksni un tad teica:

— Tagad aizturi elpu un nelaidies vaļā. Mēs ienirsim zem Bebru mājas. Tur ir vienīgā ieeja. Opā!

Visapkārt virmoja un ausīs skalojās ūdens. Tas šķita kā pelēks stikls, kas strauji satumsa, grimdams dzel­mē. Pēkšņi mainījušas virzienu, peldētājas šāvās aug­šup un iznira Bebru mājas iekštelpā. Uz zaru klāja sē­dēja Bebru puiši. Viņi spēlēja spēles, lai izlozētu per­lamutra krelles. Ieraudzījuši Dūkures galvu un nikno skatienu, viņi iekliedzās:

— Tā trakā ragana! Mūkam! — Plunkš! Plunkš! Plunkš! Plunkš! . . . Pašķīda šļakatas, puiši nozuda tumšajā ūdeni. Vecā sieva un Vālodze izrāpās uz klaja, Dūkure noliecās, pacēla krelles un iespieda Vālodzei plaukstā.

— Glabā nu savu dārgumu un nevienam nerādi!

Kad Dūkure un Vālodze izpeldēja krastā, Vālodze

noņēma no kakla krelles, ko viņai bija dāvājis Lapsēns, aplika tās Dūkurei ap kaklu un teica:

— Paldies, Vecāko mās!

— Paldies, paldies, Jaunāko mās! Se tev zivis. Aiz­nes savējiem.

Vālodze atvadījās un devās atpakaļ gar ezera krastu. No ezera atskanēja Bebru puišu klaigas un ņirgas: