Džeimī de Andželo: INDIĀŅU TEIKAS

Vienīgi Pelēkais lācis sēdēja uz baļķa dīkā un skum­jām acīm vēroja rosību. — Zēl noskatīties, ka jūs po­šaties prom. Jutīšos vientuļš.

— Nāc līdzi, brāl. Kustības tev nāks par labu. Pa­skaties uz mani — esmu vēl jauns un spēcīgs tāpēc, ka daudz ceļoju.

— Vai tev liekas, ka man ir mazāk spēka nekā tev, brāl? Agrāk es ceļoju vairāk nekā tu, pabiju gandrīz katrā ciltī šajā apkaimē un tālāk. Kad nomira mana sieva, man klaiņot vairs negribējās.

— Domā, ka sameklēsi sev jaunu sievu, mežā tupē­dams? — Antilope smējās.

— Iesim viņiem līdzi, tēvs! Man te kalnos ir tik vien­tuļi, nav ar ko parotaļāties. Iesim! — Vālodze piespie­dās pie Pelēkā lāča.

— Ja jau jums nekādu iebildumu nav . . . Tad iesi-m ar. Bet tādā gadījumā es gribētu vēl noiet gar savu māju un sapost to. Tas nav pārāk tālu.

Viņi atvadījās no jaukās vietas un gāja. Pelēkais bija teicis, ka māja nav pārāk tālu, bet viņi gāja un gāja, un tās vēl aizvien nebija. Pelēkais un Vālodze bija ilgi dzīvojuši kalnos un pieraduši pa tiem staigāt. Viņu gaita bija raita, elpa vienmērīga. Pie tam Pelēka­jam pār plecu bija smags nesamais. Bet Lācis ar ģimeni vilkās tālu nopakaļ, izņemot Lapsēnu, kas skriešus turējās līdzās pirmajiem. Viņam pat neiznāca pamētāt šķēpu — tik ļoti bija jāsteidzas, lai neatpaliktu no Vā­lodzes. Pēdējie sasniedza Pelēkā māju tikai vēlu pie­vakarē. Viņi ieturēja vakariņas un likās uz auss.

Agri pamodušies, viņi ķērās pie Pelēkā lāča mājas tīrīšanas. Viņi izvāca vecās niedres, kas bija kalpojušas par grīdas paklāju, un tās sadedzināja. Viņi uzkāra vi­sus vārāmos grozus pie sijām. Pašu pēdējo . . . Pelē­kais piesēja pie sijas ķemmi, kas bija darināta no dzeloņcūkas astes.

— Tā pienākas atstāt māju — tas nozīmē, ka tu pār­nāksi. Ja ķemme nokritīs, tad tu neatgriezīsies. Tevi būs piemeklējusi nelaime vai pat nāve, — viņš skaid­roja.

Beidzot viņi varēja doties atkal ceļā. Tras . . . tras . . . tras . . . Tas bija paprāvs pulks — Lapsēns un Vālodze priekšgalā, aiz viņiem vectēvs Koijots ar savu nūju, tad Antilope ar mazo Irbīti un paši pēdējie — brāļi Lāči, kuri stiepa smagās somas.

Vālodze bija visādi centusies izkaulēt Lapsēnam bur­vju kramus, taču bez panākumiem. Naktī viņi abi bija gulējuši zem vienas trušādas segas, un rītausmā, kamēr viņi sauca šurp savas ēnas, Vālodze plijās Lap­sēnam virsū, lai viņš aizdodot viņai kramus.

— Nevaru, — Lapsēns teica. — Tie ir burvju krami, kurus man uzdāvināja Kramu virsaitis. Viņš pieko­dināja, lai es tos lietojot tikai tad, kad mani piemeklē­šot nelaime.

— Skopulis, — Vālodze pikti atcirta un pagrieza Lapsēnam muguru.

Nogājuši krietnu gabalu, ceļinieki apmetās kādā pa­tīkamā vietā, lai ieturētu pusdienas. Lapsēns nosēdās blakus vectēvam Koijotam un vaicāja:

— Vecotēv, vai tu nevarētu man iedot krelles?

— Man vairāk kreļļu nav, es visas atdevu tavam tēvocim.

— Bet es zinu, ka tev ir. Tev tik vajag atsiet mai­siņu — un vienmēr kāda atradīsies.

Koijots nenovaldīja smieklus un sameklēja Lapsēnam krelles, kuras Lapsēns pēc kāda brītiņa uzdāvināja Vā­lodzei.

— Se. Es neesmu skopulis, — teica Lapsēns.

— Paldies, lielo puis! — Vālodze viņam saldi uz­smaidīja un klusībā nolēma, ka tie krami tomēr jādabū rokā.

Paēduši viņi cēlās un devās tālāk. Lapsēns un Vālo­dze aizvien biežāk noklīda no pārējiem. Viņi šaudījās ar kaķenēm un bieži palika iepakaļ; pēc brīža viņi at­tapās un tad skriešus metās panākt pārējos. Abiem patika meklēt īsāko ceļu, un tad viņi līda pa krūmiem, rāpās pāri pauguriem. Un vienā šādā reizē — VIŅI PATIESI NOMALDĪJĀS. PAVISAM. Viņi drāzās at­pakaļ, domādami, ka atradīs taku, pa kuru bija aiz­gājuši pārējie, bet aiz pauguriem viss šķita svešs un mulsinošs. Bērni apjuka.

Lapsēnam uznāca Hahā lēkme. Vālodze nerroja viņu, mēdījās un visādi šķobīja seju, un, beidzot, sadusmoju­sies teica:

— Ko tu pinkšķi?! Asaras un bailes mums nepalī­dzēs. Es esmu kalnu cilvēks un nemaz neuztraucos, ja gadās apmaldīties. Un tev taču ir burvju krami. Iz­šauj vienu gaisā, varbūt tas parādīs virzienu, kurā mums jāiet.

— Bet man nav ne loka, ne bultu.

— Bet tev ir kaķene!

— Pareizi!

— Stiprā mugura, Stiprā mugura, mister Stiprā mugura, — Vālodze klusi pie sevis atkārtoja.

— Ko tu tur purpini?

— Neko, neko. Šauj!

Krams uzlidoja augstu debesīs un tad strauji krita lejup. Lapsēns pacēla to un pielika pie auss.

— Aiz tā kalna esot māja, — viņš pavēstīja Vālo­dzei.

— Nu, tad ejam. Ko vēl gaidi? — Vālodze jau stei­dzās prom.

— Tas kalns ir sasodīti augsts.

— Kas par to? Tev jāsāk pierast pie kalniem!

Bērni rāpās augšā pa stāvo nogāzi. Vālodze neie­bilda, kad Lapsēns sniedza viņai roku, lai palīdzētu tikt pāri lieliem akmeņiem. Lapsēnam tas sagādāja prieku. Uzkāpuši kalna virsotnē, viņi ieraudzīja lejā zilu ezeru. Tas bija kalnu ezers — tumši zils, gandrīz melns. Krasti bija apauguši ar niedrēm, kurās bija ie- slēpusies neliela, vientuļa māja.

— Nokāpsim lejā. Ja tur kāds dzīvo, pajautāsim ceļu, — teica Vālodze.

Lapsēns apsēdās uz baļķa un atteicās iet. Viņš likās tads ka satrūcies. — Es gan tur nelidīšu. Ta vieta izska­tās bīstama.

— Tev nav tikai akmens pīpes, mister Tamatheij, vecā Cauna! Bet es gan iešu. Tupi tepat un uzgaidi! — Vālodze aizlavījās lejā pa akmeņaino nogāzi. Lapsēns skatījās, kā viņa pamazām attālinās, skatījās, kā viņas oranžmelnie svārki plivinās vējā, un viņam iešāvās prātā, ka Vālodze ir itin jauka.

Vālodze tuvojās ezeram. Viņai likās, ka no ezera bija atskanējusi žēlabaina balss, un tāpēc viņa centās iet sevišķi klusiem soļiem un uzmanīgi ieklausījās. Vai tur kāds sauca? Nē, tomēr neviens. Bet tā māja nied­rēs viņu biedēja. Varbūt kāds tur slēpās un pašlaik viņai uzglūnēja? Bet kas? Varbūt tieši tur viņa uzzi­nās pareizo ceļu, pa kuru nokļūt pie savējiem.

Un tad vēlreiz no ezera vidus atskanēja tā dīvainā, žēlabainā skaņa.

«Man liekas — kāds mani sauc,» viņa domāja un ie­brida niedrēs. Pašķīrusi tās, viņa ieraudzīja ezeru, gludu un pavisam parastu. Taču jocīgā skaņa atkārto­jās. Saule bija uzkāpusi augstu debesīs un ezers pieli­jis ar saules gaismu.

— Kas tas varētu būt? — Vālodze nomurmināja, iznākdama no niedrāja krastā. Bailes bija izgaisušas, un drošu soli viņa tuvojās noslēpumainajai mājai. Tā bija māja, kādu reti varēja ieraudzīt šajā ziemeļu ap­vidū, — tai bija īstas durvis, kuras pavērās uz ezeru.

Vālodze nostājās pie sliekšņa un dzirdēja, ka Gal­venais stabs sarunājas ar Galveno siju.

— Vai dzi, laiva apgāzusies, nu mūsu māte ķe­purojas un nevar izkļūt no tā slapjuma! Viņa varētu pieenkuroties pie lielā akmens, bet to gadu viņai par daudz, lai aizpeldētu līdz krastam . . .

— Bet kāpēc tu neskrien palīgā? — sprakšķēdama vaicāja uguns.

— Ja es celšos un iešu, māja sabruks. Bet tu — kā­pēc tu neej?

— Vai tad es esmu īstā gājēja! Iebridīšu ūdenī, izlaidīšu garu!

No durvīm atskanēja Vālodzes balss: — Kam pieder šī māja?

— Sī māja pieder Dūkurei, vecai, trakai sievai. Viena pati iebraukusi ezerā zivis ķert!

— Vai tad te nav kāda laiva? — Vālodze jautāja.