Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Par ko tad tai stāstā bija, gudriniek? — Lācis jautāja puikam.

— Vai es zinu! Jūs esat apgriezuši visu kājām gaisā.

Koijots, vecais vīrs, sāka skaļi smieties.

— Tas puika ir asprātis! —Un gandrīz aizrijās ar truša kaulu.

Bet Lācis neapmierināti rūca:

— Ja tu pats esi tāds asprātis, vecais, tad, lūdzu, paskaidro man, kāpēc tu stāstīji, ka esi radījis cilvē­kus, ja tai laikā pasaulē jau bija cilvēki?!

— Tāpēc, ka es esmu Koijots, vecais vīrs. Es esmu ĻOTI VECS, es esmu tūkstošiem gadu vecs. ES ZINU, KAS IR NOTICIS PĒC PIRMS UN KAS PIRMS PĒC.

Lācis piesarka gluži sarkans.

— Nesaprotu.

Vecais vīrs Koijots atcirta:

— Tu neko nesaproti, jo tu vēl esi jauns un zaļš, mister Lāci. Tu esi par jaunu, lai saprastu šīs lietas!

Padzirdējis šos vārdus, Lapsēns ieaurojās un lēkā­dams dziedāja:

— Tētis ir par jaunu! Tētis ir par jaunu! — Viņš paķēra Antilopi aiz rokas, viņa pielēca kājās, un abi sāka dancot ap ugunskuru.

— Tētis ir par jaunu! Tētis ir par jaunu!

Piecēlās arī Koijots, vecais vīrs, paņēma rokās mazo Irbīti un pievienojās dejai.

— Bērnu bars! — Lācis sabozies norūca. — Lai āk­stās, lai lēkā! Iešu nomedīt kādu trusi. Vienam taču jāstrādā — galu galā!

— Hei, paga, tēti! Es iešu tev līdzi!

Antilope ķērās pie sava jaunā groza, ko nesen bija sā­kusi pīt. Kādu laiciņu vērojis viņas darbu, Koijots, ve­cais vīrs, teica:

— Vai tu negribētu iepīt grozā Irbes rakstu?

— Es tādu neprotu. Ierādi man, — attēica Anti­lope un pasniedza Koijotam iesākto grozu. Koijota pirksti sāka locīt klūgas aizvien ātrāk, zibenīgāk, un ap grozu rakstā skrēja melna Irbe.

— Skaisti! — iesaucās Antilope, apbrīnodama Koi­jota veiklos pirkstus. Tad Koijots atdeva viņai grozu, un viņa centās turpināt rakstu. Darbs viņai šķīrās lēni, un ik pa brīdim viņa prasīja padomu Koijotam, kurš sēdēja turpat līdzās un šūpoja Irbīti šūpuļgrozā.

— Es tev padziedāšu Irbes dziesmu, — viņš teica . . .

Dāāābo le ēēēma ma ā . . .

Un nu viņi atkal bija ceļā. Taka vijās cauri sausiem mežiem, krūmājiem; pauguri pārauga kalnos; taka metās lejā padziļos kanjonos, rāpās atkal laukā, veda gājējus gar kokiem, milžiem, gar punduriņiem. Agrīnā pēcpusdienā viņi apstājās vietā, kas šķita piemērota nometnei. Tā bija ieapaļa, zaļa ieleja, kuru veldzēja neliels strautiņš. "

Nākamās dienas rītā Koijots, vecais vīrs, kurš bija piebiedrojies viņiem, teica:

— Sī ir reti jauka vieta. Šodien mēs varētu padzīvot tepat.

— Ceļš vēl tāls, — iebilda Lācis. — Ja mēs apstāsi­mies ikvienā jaukā vietā, tad nekad nesasniegsim sa­vu mērķi.

— Tu nekad nekur netiksi, jo pārāk steidzies! — Koijots zobojās.

— Nesteigsimies vis, — Antilope teica. — Mums drīz aptrūksies žāvētā gaļa. Jūs abi ar Lapsēnu varētu patrenkāt kādu briedi. Vectēvs sadalīs gaļu, es izžā­vēšu.

— He-hei! — Lapsēns nopriecājās. — Es varēšu iz­mēģināt savu jauno šķēpu!

— Nu, tad ejam, — Lācis sacīja dēlam. — Jo ātrāk, jo labāk. Norunāsim tā — tu dodies uz rietumiem, es iešu uz austrumiem, mājup atgriezīsimes no ziemeļ­puses, dzīsim briežus viens otram virsū.

Viņi devās medībās.

— Tu nepazūdi! — Antilope sauca nopakaļ.

— Es, vai? Es taču esmu mednieks! Pie tam man ir burvju krami! — Lapsēns teica un aizskrēja.

Lapsēns ložņāja pa mežu un centās netrokšņot — kā jau visi labi mednieki. Viņš pacēla galvu — un ie­raudzīja briedi! Lapsēns sastinga. Briedis atradās kādu gabaliņu priekšā aiz kokiem, un bija redzams tikai tā rumpis. Lapsēnam likās, ka briedis ganās, tomēr viņš nekādi nevarēja ieraudzīt brieža galvu. Bet KAS PAR VARENU RUMPI! Vai tikai tas nav ALNIS?

Lapsēns drudžaini satver šķēpu, viņš atliecas atpa­kaļ tik tālu, ka roka pieskaras zemei, tad pēkšņi un zibenīgi atkal iztaisnojas — kā katapulta, šķēps izlec no rokas, lido pāri krūmiem ar draudošu šņākoņu . . . un trāpa mērķī!

Ar negantu rēkoņu kājās pieslejas milzīgs PELĒ­KAIS LĀCIS. Lapsēnam spalva sacēlās stāvus.

— TEVS! KO TU TE MEKLE?! Tu taču teici, ka būsi austrumpusē!

— Kā tu uzdrošinies mest man ar šķēpu?! — Pelē­kais lācis kliedza, berzēdams savu dibenpusi . — Bez tam es NEESMU TAVS TĒVS!

Lapsēns galīgi apjuka: — Tu taču esi mans tēvs. Mans, protams, ka mans. Lūdzu, lūdzu piedod, ka es metu šķēpu, bet tu man izskatījies pēc aļņa. Pie­dod, tēvs!

— Bet es tev saku vēlreiz, ka es NEESMU tavs tēvs. Vai tu slims, vai, ka pats savu tēvu nepazīsti?!

Tai brīdī no krūmu biezokņa iznāca maza meitene. Viņa bija tikpat liela kā Lapsēns un ļoti skaista. Viņai bija oranžmelni bārkšu svārki.

— Kas te noticis, tēt? — viņa vaicāja Pelēkajam lācim.

— Tur tas knauķis, — Pelēkais rādīja uz Lapsēnu, — meta man ar šķēpu, bet pēc tam sāka saukt mani par savu tēvu. Laikam jucis.

Lapsēns ar lielu interesi vēroja meiteni.

— Cilvēkam nedrīkst mest ar šķēpu, — meitene aiz­rādīja. — Tā nav smuki. Un viņš NAV tavs tēvs. Viņš ir MANS tēvs.

Lapsēns sita kāju pie zemes. — Viņš IR mans tēvs!

Meitene pasmaidīja. — Nē, viņš NAV tavs tēvs. Viņš ir mans tēvs, un tu esi traks. Un, lūdzu, nesit kāju pie zemes, tas nav glīti. Mēs te kalnos neatļaujam cilvēkiem tā uzvesties, tāpat kā aizliedzam mest cilvēkam ar šķēpu un saukt svešu vīrieti par tēvu.

— Kā tevi sauc? — prasīja Lapsēns.

— Mani sauc par Vālodzi. Un kā sauc tevi?

— Es esmu Lapsēns, mans tēvs ir Lācis, mana mā­te — Antilope, mana māsa ir Irbe, un ar mums tagad ceļo Koijots, vecais vīrs, un . . .

— Tas viss ir ļoti interesanti, — meitene viņu pār­trauca, — bet vai tu esi pārliecināts, ka neesi jucis? Man pašai nemaz nav mātes, man ir tikai tēvs, šis tē . . .

— Viņš NAV tavs tēvs! Viņš ir mans! Mans! MANS!

— Nudien, tas puika ir ķerts! — Pelēkais lācis ie­saucās.

— Tu pats esi ķerts! Beidz jokot! — Lapsēns sāka šņukstēt.

— Paga, paga, tu saki, ka tavi ļaudis ir apmetu­šies kaut kur netālu? — Pelēkais panāca tuvāk.

Lapsēns saniknojās ne pa jokam. — Tu pats labi zini, kur mēs esam apmetušies! Tu vēl pavisam nesen man teici, lai es ejot uz rietumiem un tu dzīšot šurp briežus no austrumpuses. Bet tagad tu gribi mani iz­muļķot tā skuķa priekšā, teikdams, ka neesi mans tēvs. Vai tad tie ir joki?!

— Tēti, varbūt tas puika nav jucis. Varbūt viņam patiešām šepat ir ģimene? Iesim palūkot. Un kas ir tā Antilope?

— Viņa ir no Antilopju cilts. Sie cilvēki ir līdzīgi stirnām un dzīvo manā dzimtajā pusē — ielejās.

— Antilope ir mana māte, un viņa IR ĻOTI SKAIS­TA! — Lapsēns izslējās.

— Jā? Tas laikam ir jauki, ka ir māte. Nokāpsim lejā paskatīties, ja? — Vālodze lūdza savu tēvu.

— Labi, ja vien šis jocīgais puika parādīs ceļu.

Lapsēns devās prom, un viņam sekoja Vālodze un

Pelēkais lācis.

— Vai tad tu savu šķēpu pametīsi mežā? — Pelēkais pēkšņi teica.

— Ak, vai! Aizmirsu! — Lapsēns aizdrāzās līdz ko­kiem, aiz kuriem bija noturējis Lāci par Alni, un pa­cēla no zemes šķēpu.

Viņi uzmanīgi kāpa lejup pa stāvo kalna nogāzi.

— Tu nepareizi nes šķēpu, mazo puisīt! — teica Vā­lodze.

— ES NEESMU MAZAIS PUISĪTIS! — kliedza Lapsēns. — Iedošu TEV panest šķēpu, tad varēsi man parādīt, kā tas ir jānes!