Džeimī de Andželo: INDIĀŅU TEIKAS

— Vecotēv! Vecotēv, palīgā! Es slīkstu!

Koijots, vecais vīrs, mazdēla kliedzienus nedzirdēja; viņš tupēja aļņa raga caurumā un dziedāja.

Tad Zilais vanags pamanīja, ka Senajam kalnam pa ūdeni tuvojās divi Nirpīļu vectēvi.

— Hei, vectēvi! U, vectēvi! Glābiet mani! Es slīkstu!

Viens no vectēviem piepeldēja pie krūma.

— Sēdies man mugurā, viņš pavēlēja.

Vanagu virsaitis nolēca uz Nirpīļu vectēva šaurās muguras, un tas ar visu Zilo vanagu ienira ūdenī — dziļāk un dziļāk, kamēr iepeldēja Pīļu zemūdens mājā. Vecie vīri, Nirpīļu vectēvi, sataisīja virsaitim guļas­vietu, un viņš nogulēja astoņas dienas.

Pa to laiku ūdeņi pasaulē sāka kristies. Pamazām atsedzās augstākie kalni, tad pakalni, pauguri, krūmi un koki. Ielejās palika vienīgi žļurkstoši dubļi.

Koijotu, veco vīru, māca ilgas un skumjas pēc pa­zudušā mazdēla. Viņš klaiņoja bēdīgs un nerunīgs.

Pēc astoņām dienām Nirpīļu vectēvi pamodināja vanagu.

— Celies augšā! Tu esi vesels.

Pīles deva vanagam ēdienu — un kā viņš ēda! Kad vēders bija pilns, viņš atvēra savu kreļļu maisu, savēra krelles divās garās virtenēs un aplika katram Nirpīļu vectēvam ap kaklu. Viņi bija ļoti apmierināti.

— Paldies un uz redzēšanos, vectēvi! Man jāiet meklēt Koijotu, veco vīru.

— Ko tad tev vajag no tā blēņdara?

Vanags aplidoja malu malas, bet nekur nesastapa savu vectēvu. Pasaule bija iegrimusi tumsā. Vanags atgriezās Tulejomī. Viņš nogāja upes krastā, pastāvēja tur kādu laiku, mēģinādams izdomāt, ko darīt tālāk. Pēkšņi no pretējā krasta atskanēja balss:

— Kas tur stāv?

Ar lielām pūlēm vanags sazīmēja cilvēka stāvu pre­tējā krastā un atbildēja:

— Saki — kas esi tu?

— Vispirms pasaki — kas tu tāds?

— Nu nē-ē, saki nu gan, kas esi tu!

Iestājās klusums. Pēc neliela brīža balss atkal ieru­nājās:

— Pasaule pagalam. Visapkārt tumsa. Tu laikam esi stiprs, ka paliki dzīvs.

— Tu pats esi stiprs! — Vanags kliedza, zaudējis pacietību. — Saki man savu vārdu, iekams neesmu no­laidis tevi no kātiem!

— Mīļo pasaulīt! Ja jau tādi draudi… Es esmu Koijots, vecais vīrs.

— Bet es esmu Zilais vanags!

— Mazdēl! Mazdēl, heijā! — Koijots gavilēdams pārlēca pāri upei un krita Zilajam vanagam ap kaklu. Viņš bija tik priecīgs, ka uzcēla mazdēlu sev plecos un aiznesa uz mājām, kur viņi atkal sāka dzīvot kopā.

Tais laikos pasaulē valdīja tumsa. Nebija uguns, un Vanagu virsaitis bija neapmierināts.

— Kāpēc nav uguns, siltuma, saules? Vecotēv, kāpēc mums jādzīvo bez uguns?

— Viss tika iznīcināts, nekas nepalika pāri. Bet tu vēl esi jauns, tu nemaz nevari aptvert, kas ir pasaules iznīcība, — atbildēja Koijots.

— Bet vecotēv, es zinu — ja tu ļoti gribētu, tu varētu dabūt uguni.

— Kā tad?

— Tu visu vari, ja vien gribi.

— Ko lai dara? Kad jāiet, jāiet.

Koijots, vecais vīrs, jau nākamajā rītā devās ceļā. Tono-no-nonononono . . . Viņš nonāca pie brāļu Žurku mājas un sauca:

— Hei, mazdēli, ū-ū!

— Ko vajag?! Durvis turpat — dienvidu pusē! — viens no brāļiem mājas iekšpusē bļāva.

Otrs bārās uz savu brāli:

— Kas tad tev lēcies? Kāpēc tu tik rupji atņem svei­cienu?! Kā tu vari zināt, kas pie mums ir atnācis? Ja nu tas ir kādas cilts virsaitis?! . . . Ho, ho, mūsu cie­miņš ir pats Koijots, vecais vīrs! Vai nebūs kas slikts atgadījies, ka viņš mēro tik tālu ceļu? Nāc iekšā, vec­tēv!

Koijots, vecais vīrs, iegāja mājā. Viņš apsēdās, no­mauca no kakla briežādas maisiņu, atdarīja to un izvil­ka garu kreļļu virteni. Viņš pārgrieza to uz pusēm, iesēja galos mezglus un pasniedza abiem brāļiem. Un tad viņš teica:

— Jūsu brālēns noilgojies pēc uguns. Man zināms, ka Dienvidpasaulē cilvēki ir saglabājuši uguni, taču viņi to cieši sargā un nelaiž prom no sava pavarda.

Es jau esmu par vecu, lai nozagtu uguni, bet jums ir jaunas, mudīgas kājas . . .

— Kāpēc gan ne. Dosimies ceļā kaut vai rītdien, — teica viens no brāļiem Žurkām. — No rīta vēl noskrie- sim gar tavu māju. Tu vari uz mums paļauties.

Koijots, vecais vīrs, devās mājās visai apmierināts, tonno-no-no-nononono. Pie mājas viņu sagaidīja Zi­lais vanags.

— Nu? Kā tad tev veicās? — viņš tūlīt vaicāja.

— Vai sameklēji tos divus?

— Kādus divus?

— Tos divus, kas zags uguni. Vai pierunāji?

— Bet kā tu zini?

— Kas tur ko nezināt! Nu, vai pierunāji?

— Pierunāju, pierunāju. Rīt būs klāt.

Un tā arī bija.

— Te nu mēs esam. — Žurkas mīņājās pie durvīm.

— Nu ko, dzīve bez uguns ir drūma, vai ne? Zini, mēs to pārrunājām vakarvakarā. Ir diezgan grūti nozagt Dienvidpasaules ļaudīm kaut vai dzirksteli. Viņi uguni sargā. Bet tava mazdēla labā mēs pacentīsimies. Bez uguns ir grūti.

— Pagaidiet tepat, — teica Koijots un iegāja mājā. Viņš ielīda vienā kaktā, kur čabinājās un gramstījās, pēc tam meklēja kaut ko zem jumta spārēm. Izvilcis divus praulus, viņš iznesa tos Žurkām. Žurkas pasita praulus padusē, atvadījās un drāzās prom.

Dienvidpasaule!

Dienvidpasaule!

Dienvidpasaule!

Dienvidpasaule!

Dienvidpasaulē varēja iekļūt pa vārtiem, kas — tu- tu-tu-tu-tu-tu — vērās paši no sevis. Uguns zagļi nogai­dīja brīdi, kad vārti bija vaļā, un izspruka cauri. Vārti ar lielu klaudzienu aizcirtās. Žurkas skrēja tālāk.

Žurkas nonāca pie garenas mājas, kādā mēdz miti­nāties Dienvidpasaules cilvēki. Zagļi pielavījās pie durvīm un lūrēja pa spraugu. Mājā ierastā pavarda nebija. Telpas vidū stāvēja divas Vārnas. Viņām no- kārcot — ko-o-o-o-o-o, no grīdas izsprāga uguns, mez­dama dzirksteles uz visām pusēm.

Šķita, ka pārējie mājas iemītnieki guļ. Žurkas pie- plaka pie zemes un lavījās klāt Vārnām. Ko-o-o-o-o- o-o — krauca Vārnas, un no zemes izvirda uguns. Tai brīdī Žurkas notvēra dzirkstis ar prauliem, apsvie­dās riņķī un metās uz izeju.

Stāsta, ka tai reizē par durvju sargu bijis Dzērve. Taču viņš snauda un bija garšļaukus aizšķērsojis durvis. Žurkas rāpās viņam pāri, un sargs atmodies uzrausās sēdus un iekliedzās:

— Ua-a-a-k, ua-a-a-k! Uguni zog!

Protams, visi pamodās.

— Vai te visi apsprāguši?

— Kas noticis? Kas?

— Zagļi! Ķeriet zagļus!

— Kur ir tie nelieši? Kas tie tādi?

— Žurkas! Žurkas!

— Kur tās ir?

— Re, tepat, tepat! Grāb ciet!

— Belz pa galvu!

— Nebelz vis! Iespundēsim būrī!

— Ā-ai! Ai, ai, ai!

Pateicoties uztraukumam un trakajai kņadai, Žur­kas paspēja iesprukt krūmos. Brāļi aizkūlās līdz ceļam un tad, ko nagi nes, laidās uz Dienvidpasaules vār­tiem. Tu-tu-tu-tu-tu-tu-tu — vārti atvērās paši no sevis, un Žurkas bija sveikā.

Aizelsušās Žurkas ieradās pie Koijota, vecā vira, un pasniedza viņam gruzdošos praulus.

— Lieliski! — teica Koijots. Viņš sakasīja čupā sau­sas skaidas, ierausa tajās praulus un uzpūta tiem.

— Dūmi! Dūmi! Dūmi!

Skaidu čupiņa sāka kūpēt un dūmot, no dūmiem izlē­ca uguntiņa, un Vanagu virsaitis nopriecājās.

Uguns tika Koijotam un Vanagu virsaitim, bet pa­saule vēl aizvien bija tumsā. Vanagu virsaitis atkal sāka dīkt.

— Vecotēv, kāpēc mēs dzīvojam tumsā? Kur tad saule pazudusi?

— Kur lai es ķeru sauli?! — Koijots, vecais virs, atrūca.