Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Es gan zinu, kā mēs tiksim iekšā — pa dūmu caurumu! — Lapsēns smējās, ieraudzījis, kā no jumta gaisā kāpj dūmu strūkla.

— Nē, nē, to labāk ne, — Koijots pikti atbildēja. — Manai mājai nav ne galvenā staba, ne kāpņu, viss beigsies ar to, ka jūs ievelsieties ugunī. Nē, nē, turpi­niet vien savu ceļu. Pie manis neviens netiek iek­šā .. . — tā viņš purpināja un krekšķēja, kamēr uz­kliedza: — Jūs mani izrāvāt no miega! Un es saku vēlreiz, ka jūs netiksiet iekšā, jo MANAM NAMAM NAV DURVJU!

— Vecotēv, mēs tomēr riskēsim un rāpsimies iekšā pa dūmu caurumu. Lejā mūs nonesīs krami! — Lap­sēns sauca.

— Jā? Tā ir pavisam cita lieta .— ar kramiem, vai ne? Nu, nāciet, nāciet vien, — no mājas skanēja Koi­jota balss, krietni pārmainījusies.

Un tā Lācis, Antilope un Lapsēns iekļuva pie Koi­jota.

— Ko lai dara, esmu vecs vīrs, nav neviena, kas man palīdzētu, nav ko ēst, mazdēli aizklīduši pasaulē pirms daudziem gadiem . . . Varbūt kaut ko zināt par vi­ņiem — par Vanagu virsaišiem? Stāsta — kaut kur aiz kalniem viņiem esot savs ciems. Vai gadījumā, šurp nākdami, nepagājāt garām? Hei, puika, kur ņēmi kra­mus? Hei, zāļu puika, kā tevi sauc?

— Es esmu Lapsēns.

— Oho, tu laikam esi tas pats mazais zēns, vai ne?

— Nezinu gan. Mani sauc Lapsēns.

— Vai tu esi tas Lapsēns, mazais zēns, kas slimo ar Hahā slimību?

— N-n-ē-ē … Es gan esmu Lapsēns un arī mazs zēns, bet tas bija sensenos laikos, kad es slimoju. Tagad es esmu IZVESEĻOJIES un eju ar vecākiem pasauli apskatīt. Bet tu — vai tu esi Koijots, vecais vīrs?

— Nu, man šķiet, ka es esmu Koijots, vecais vīrs . . . Bet tu, puika, laikam esi labs zāļu pazinējs? Tev spēka netrūkst. Vai tu esi atnācis pie manis, lai ar mani sacenstos?

Lācis iejaucās: — Vecotēv, neņem viņu galvā. Viņš ir tikai Lapsēns. Pie tam viņš vēl neprot spēlēt azart­spēles un tu ar savu spēku vari nodarīt viņam pāri.

— Bet kā ir ar tevi pašu? — Koijots pagriezās pret Lāci. — Tu esi pieaudzis, spēcīgs vīrietis. Varbūt tu esi labs spēlmanis?

— Nē, nē, vecotēv! Neesam nākuši, lai sacenstos ar tevi spēkā. Tu vari mūs ievainot, — Lācis atbildēja.

— Kāpēc tad jūs mērojāt tālo ceļu pie manis?

— Nu, lai pastāstītu tev, ka Bruņurupucis, vecais vīrs, vēl ir dzīvs.

— Ho, ho! Cik labas ziņas! Vecais vēl turas. Traki jaukas ziņas! — Koijots kļuva mundrs. — Bet jūs lai­kam mani neatrastu, ja nebūtu paņēmuši līdzi savu puiku. Viņš varētu kļūt par zāļu vīru.

— Kur nu, vecotēv!

— Nē? Bet varbūt ta par mednieku?

— Diez vai. Viņu vēl šad un tad piemeklē Hahā lēk­mes.

— Nu, tad puika būs karavīrs, drošsirdīgs nebēd­nieks, tāds, kas nebaidās ne no kā, jā?

— Es pats gan nezinu, kas es būšu, — Lapsēns ie­spraucās starpā. — Bet to es jums pateikšu tad, kad bū­šu izaudzis liels. Bet, vecotēv, vai zini, ko es gribu no tevis dzirdēt? Labu seno laiku stāstu! Bruņurupucis, vecais vīrs, teica, ka tu zinot daudz labu stāstu un teiku. TĀPĒC jau mēs esam atnākuši.

— Nu, ko lai dara. — Koijots, vecais vīrs, pievēra acis. Un pēc mirkļa teica: — Pastāstīšu jums par to, kā Zebiekste aizdedzināja pasauli.

, . . Viņi dzīvoja vietā, ko sauc par Tulejomī; viņi — Koijots, vecais vīrs, viņa sieva, Pelikānu karaliene, un viņa mazdēli virsaiši — lielais Zilais vanags ar savu vecāko brāli mazo Zvirbuļu vanagu.

Kādā jaukā dienā Zilais vanags sadomāja iet pīļu medībās. Viņš veltīgi slapstījās pa krūmiem, kamēr iznāca klajumā. Gabalu nostāk stāvēja Zebiek­stes māja. Vanags devās uz turieni. Viņš apgāja apkārt mājai, pāris reižu nokrekšķinājās, lai pievērstu sev uzmanību, taču nesastapa nevienas dzīvas dvēseles. Un tā bez lielas domāšanas viņš spēra soli pāri sliek­snim un iekļuva mājā.

Pie vāji dūmojoša pavarda virsaitis ieraudzīja bļodu ar atdzisušu zīļu putru un, būdams krietni izsalcis, izēda bļodu tukšu. Viņš parušināja pavarda pelnus un atrada kumosu apgruzdušas vāveres gaļas, ko notie­sāja gardu muti. Tad Zilais vanags steidzīgi izložņāja vi­sus kaktus un atrada četrus maisus ar spožām krellēm. Vanags aizstiepa maisus līdz upei un iegremdēja tos ūdeni. Tad viņu pārņēma bailes. Viņš aizskrēja uz savu māju un, vakariņas nepaēdis, palīda zem segas.

Zebiekste, pārnācis mājās, tūlīt manīja, ka tur bijis kāds svešinieks. Viņš metās pie saviem kreļļu maisiem. Vieta bija tukša! Krelles nozagtas! Zebiekste saķēra galvu un izskrēja no mājas. Šķita, ka viņš aiz dusmām uzsprāgs gaisā. Viņam sāka birt asaras. Tas tecēja ne­apturami, tās lija un lija — četras dienas, kamēr med­niekam vairs nebija asaru, ko birdināt! Zebiekste piecē­lās kājās un apstaigāja klajumu. Viņš vēroja apkārtni pietūkušām, sasarkušām acīm. Un tad, kā dzirdēts no­stāstos, Zebiekste iekūra ugunskuru. Viņš klēpjiem pienesa sausus žagarus; liesmas sprēgāja aizvien aug­stāk, svelme kļuva aizvien lielāka. Zebiekste iznesa no mājas savu šķēpu. Iegrūdis aso galu liesmās, mednieks sāka dziedāt savu karadziesmu. No sākuma, iedams ap ugunskuru, viņš dziedāja pavisam klusu, taču vēlāk — aizvien skaļāk, aizvien izmislgāk, un viņa soļi pār­vērtās dejā, rībošā, dimdošā dejā.

Ja ja henna, ja . . .

Zebiekste izrāva kvēlojošo šķēpu no uguns un klie­dza:

— Es tevi atradīšu, vienalga, kur tu būtu noslēpies! Es tevi atradīšu, tad tu redzēsi! — Naida un niknuma pilns viņš pacēla šķēpu pret austrumu pusi, tad pagrie­za to pret ziemeļiem, pēc tam pret rietumiem . . . Pē­dīgi šķēps virzījās uz dienvidiem, un dienvidos Ze­biekste aiz kalniem atrada Vanagu virsaiti, kas dzī­voja kopā ar Koijotu, veco vīru, un Pelikānu karalieni.

Viņi bija sasēdušies ap ugunskuru, kad pēkšņi lie­lais Zilais vanags ieraudzīja uguns liesmās šķēpu, un šis šķēps lidoja taisni uz viņu!

— Atdod krelles! Atdod krelles! — brēca sarkan- kvēlojošais šķēps.

— Vai, vai, jā — es esmu tas, es esmu tas zaglis! Es tās nozagu! Es noslēpu upē! — vaimanāja Zilais vanags, riņķodams ap galveno stabu.

— Kas Tev lēcies?! — Koijots, vecais vīrs, brīnījās.

Ļaudis stāsta, ka tad aizdegās pasaule. Liesmas tra­koja kanjonos, svilināja līdzenumus, līda kalnos. Die­nām un naktīm viss dega.

Beidzot Koijots, vecais vīrs, izlēma, ka uguns ir jā­aptur. — Kur ir mans lietus maiss? — viņš murmināja, ložņādams pa slēptuvi zem dzegām. Viņš izvilka lietus maisu no putekļiem, izgāja ārā, nostājās zem sarkan­koka un dauzīja maisu pret koka stumbru.

Migla, migla, migla,

Miglas lietus, miglas lietus,

Pakš . . . pakš … pil … pil .. . pil, pil,

pil, pil . . .

Koijots, vecais vīrs, atkal iegāja mājā un paņēma rokā aļņa ragu, kurā viņš bija izurbis caurumu.

— Ko tu tur dari, vecotēv?

— Tāpat vien. Ēdu.

Sāka līt. Desmit dienas un desmit naktis lija. Uguns­grēks nodzisa. Lietus nemitējās. Uzbrieda upes, ūdens izkāpa no krastiem, ūdens krājās ielejās, cēlās un vei­dojās ezeri. Ūdens pludoja ap māju, mutuļoja ap dūm­vadu un tad gāzās iekšā mājā. Lielais Zilais vanags savēcināja spārnus un izšāvās pa dūmvadu.

Ū-ī-ī-ī-īk, ā-ī-ī-ī-īk, tlan, tlan, tlan, tlan, ū-ī-ī-ī-īk —

nošvīkstēja viņa spārni. Viņš aplidoja pasauli četras reizes, meklēdams vietu, kur nosēsties.

Pat Senā kalna galotne bija iegrimusi ūdenī, bet virs ūdens vēl rēgojās niecīgs zars no krūma, kas bija iesakņojies kalna virsotnē. Ar pēdējiem spēkiem Vana­gu virsaitis nolaidās uz zara, taču tikko noturēja līdz­svaru — ik pēc brīža zars ieliecās ūdenī, izmērcēdams nabaga Zilo vanagu.