Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

Spēle ieilga. Reizēm palaimējās Kramiem, reizēm Antilopei un Lācim. Lapsēns kāvās ar miegu, kamēr padevās. Kāds no Kramiem uzsedza viņam segu. Bei­dzot arī Antilope nožāvājās un teica:

— Lūdzu piedodiet, tomēr ir ļoti vēls. Mēs esam ce­ļinieki, mums vēl tālu jāiet — pāri kalniem līdz jūrai.

— Tā jau laikam ir. Mums visiem jādodas pie mie­ra, — noteica vecākais Kramu virsaitis un pavēlēja piemest ugunij malku.

No rīta vecākais Kramu virsaitis uzdāvināja Lap sēnam briežādas maku, ko piekārt pie jostas. Makā bija sauja bultu galviņu no obsidiāna — krama. Tās bija īpaši skaistas bultu galviņas — gludas, asas, spodras.

— Sie krami tev nesīs dinihauī — laimi. Ja tevi piemeklē bēda, ieber kramus saujā, pakrati un klau­sies, ko tie tev stāsta. Tie palīdzēs tev izkulties no daž­nedažādām likstām. Sargies no Zebiekstes, šis cilvēks ir briesmīgs nelietis. Sensenos laikos viņš gandrīz nosvilināja pasauli. Nu, tad uz redzēšanos, Antilopes kundze un Lāča kungs. Atā, Lapsēn, mazā Irbīte. Laimīgu ceļu! Kad atkal atnāksiet ciemos, uzspēlēsim kādu jautru spēli.

Antilope uzmauca plecos šūpuļgrozu, Lācis — pārti­kas un bultu somas. Rokā viņš turēja lielo loku. Arī Lapsēnam bija loks ar bultām un pie jostas jaunais briežādās maks. Viņi atvadījās no Kramiem un devās ceļā.

Tras . . . tras . . . tras . . . augšā pa taku, tras . . . tras . . . tras . . . lejā pa taku, tras . . . tras . . . tras . . . — un tā visu dienu, kamēr viņu ceļu aizšķērsoja mutuļo­jošs strauts. Lācis pārbrida strautu pirmais, lai pār­baudītu dziļumu. Tad pārgāja Antilope ar mazo Irbīti. Viņa nostājās blakus Lācim pretējā krastā un sauca, lai Lapsēns novelk mokasīnus un brien pāri. Nabaga Lap­sēns! Tai mirklī viņam uznāca Hahā lēkme. Viņš sāka vicināt dūres un spārdīt zemi.

— Negribu! Negribu! Negribu! — viņš spiedza.

Tā bija NEGANTA lēkme!

— Nu, tad paliec turpat! Mēs ejam tālāk! — Lācis kliedza no otra krasta, un abi ar Antilopi pazuda brikšņos.

Kad Lapsēns savus vecākus vairs nevarēja saskatīt, viņš nekavējoties pārbrida strautu. Un metās iekšā brikšņos, savā uztraukumā nepamanīdams, ka aizdrā­zies greizi. Mazās kājas nesa viņu uz priekšu pa šauru, neiemītu stigu, kas drīz izbeidzās. Lapsēns šāvās uz citu pusi, atkal pavīdēja tāda kā stiga. Viņš ļepatoja tālāk pa to, līdz arī tā bija galā. Lapsēns skrēja atpa­kaļ, bet nu jau viņam šķita, ka stiga krusto stigu; viss sagriezās kā ar kājām gaisā. Lapsēns saprata, ka ir pilnīgi apmaldījies, un viņu pārņēma bailes. Viņš šāvās uz labu laimi, rudā aste stiepās nopakaļ taisna kā bulta.

Uzskrējis kalnā, viņš apstājās. Sirsniņa neganti dau­zījās, gribot negribot acīs sariesās asaras. Lapsēns šņukstēja un domāja:

«Kaut drīzāk es tiktu vaļā no šī riebīgā Hahā!»

Tā, šņukstēdams un mīņādamies uz vietas, Lapsēns pēkšņi atcerējās, ka briežādas maciņā ir krami. Viņš atsēja maku, iebēra kramus saujā, sakratīja un teica:

— Kramiņi mani, palīdziet man! Pasakiet man — kur atrodamies?

Krami atbildēja:

— Mēs neko neredzam! Piesien vienu no mums pie bultas un uzšauj gaisā.

Lapsēns tā arī izdarīja: viņš piesēja vienu gludu kramu pie bultas, pavilka stiegru un izšāva bultu de­besīs. Mirkli kavējusies augstumos, bulta krita lejup.

— Vai redzēji Lāci un Antilopi? — Lapsēns vaicāja lielā satraukumā.

— Jā, viņi nav pārāk tālu, viņi dodas saules virzie­nā. Bet tev jāsteidzas. Tuvojas krēsla, un es manīju, ka uz mūsu pusi lavās mednieks, un šis mednieks, ja ne­maldos, ir pats Zebiekste!

Lapsēns sabēra kramus makā, paķēra loku un bul­tas un pa kaklu pa galvu diedza lejup, aurēdams:

— Pagaidiet mani! Pagaidiet mani!

Tā bļaudams un spiegdams, Lapsēns panāca savējos, un Lācis nikni norūca:

— Gaidām jau, gaidām. Vienmēr esam gaidījuši, kamēr tu iztrakosies. Bet turpmāk i neceri, ka gaidīsim.

Antilope rosījās, kārtodama apmešanās vietu. Viņi paēda un nogūlās pie ugunskura. Lācis sasveicinājās ar kokiem, zāli, zemi, putniem, sienāžiem — ar visiem, kuri nakti bija nomodā un ceļa jūtīs. Lapsēns pēc mirkļa gulēja saldā miegā.

. No rīta Antilope modināja Lapsēnu un teica:

— Dziedi, lai tava ēna dzird un atrod tevi šai rīta miglā!

Migla bija tik bieza, ka Lapsēns tikko varēja saska­tīt Lāci, kurš kurināja ugunskuru desmit soļu attālu­mā. Lācis drebinājās un purpināja kaut ko savā no­dabā.

— Kurp tad mēs šodien dosimies? — Lapsēns jau­tāja tēvam.

— Kā lai es to zinu?! Kā lai cilvēks zina, kurp iet, ja visapkārt tik traka migla?! — Lācis dusmīgi at­cirta.

— Tēvam pielipis Hahā! — Lapsēns paziņoja Anti­lopei. — Bet man jāaprunājas ar kramiem, — viņš pie­bilda un pakratīja briežādas maku.

Krami makā dziedāja:

Migla austrumos, Migla ziemeļos, Migla rietumos, Migla dienvidos, Labs krams taisni iet.

— Ko tas nozīmē? — Lapsēns jautāja Lācim.

— Nezinu. Prasi mātei.

— Piesien, dēls, kramu pie bultas, uzšauj gaisā, tad uzzināsi, — teica Antilope.

— Es pazaudēju savu loku, — Lapsēns iečinkstējās.

— Kāpēc nevīžoji nolikt drošā vietā? Sādā miglā neatradīsi. Atnes tēva loku, es tev palīdzēšu novilkt stiegru. Kad tēvam būs laba oma, palūgšu, lai viņš tev pagatavo šķēpu.

Pa abiem viņiem izdevās bultu izšaut. Tā nospindza garām Lācim, kurš tā satrūkās, ka gandrīz iekrita og­lēs, taču neizdvesa ne vārda. Viņš iegaumēja, kurp aizsvilpj bulta, un ievilka smiltīs zīmi.

Brokastis bija paēstas, somas sasaiņotas. Viņi iz­dzēsa ugunskuru un devās ceļā, sekodami bultas lido­jumam. Tras . . . tras . . . tras . . . augšā pa taku, tras . . .

tras . . . tras . . . lejā pa taku, agrā rīta stundā. Lācis gāja mazliet sakumpis, Antilopei uz muguras grozā šūpojās mazulīte Irbīte, Lapsēns dieba palēkdamies — tēvs viņam tai pašā rītā bija uztaisījis šķēpu.

— Kāpēc mums tik agri bija jāceļas? — Lapsēns gribēja zināt.

— Tāls ceļš mērojams.

— Vai mēs iesim uz Koijota ciemu?

— Koijots ir vecs vīrs, viņš dzīvo viens pats tālu no citiem cilvēkiem.

— Mamm, vai mēs ejam uz rietumiem?

— Uz rietumiem, uz rietumiem, turies līdzi!

— Tēt, vai mēs ejam uz rietumiem?

— Uz rietumiem, uz rietumiem, turies līdzi!

— Māsiņ, vai mēs ejam uz rietumiem?

Irbīte iesmējās.

Vecais Koijots snauda kalnos, Vecais Koijots krāca mājā, Mājā, kalnos noslēptā, Tālā kalnu ielejā.

Visu dienu viņi dūšīgi soļoja. Viņiem nācās šķēr­sot paugurus, kalnus, krūmainas ielejas. Pievakarē viņi apmetās pie dzidra avota. Pirms iemigšanas Lācis nodeva sveicienus kokiem, zālei, zemei un radībai, kas naktī bija nomodā.

Agrā rīta stundā viņi sakravāja savas mantas un devās tālāk. Taka vijās līkločus. Nekur nemanīja ne­viena cilvēka. Taka viņus veda tālāk pa klusām, tuk­šām vietām, kas bija līdzīgas cita citai, pāri lēzeniem pauguriem, cauri krūmu biezokņiem un pundurkoku puduriem. Ap pusdienlaiku viņi nonāca pie vientuļas mājas.

— Vecotēv! Vecotēv!

Neviens neatbildēja.

— Vecotēv! Vecotēv!

Klusums.

— Vecotēv, hei, vecotēv! Mēs atnesām tev krelles, četrus maisus ar spožām, pulētām krellēm! U-hū!

Koijots, vecais vīrs, pastaipījās, nožāvājās un at­ņurdēja:

— Jūs jau netiekat pie manis iekšā, jo manai mājai nav durvju.