Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

Viņi devās tālāk, tras . . . tras . . . tras . . . Viņi so­ļoja visu dienu un tikai vakara pusē sasniedza kalnu, no kura virsotnes bija saskatāma jūra. Tā vēl bija ļoti tālu.

Gar priežu puduri tecēja strauts. — Pārlaidīsim nakti tepat, — teica Lācis. — Salasiet žagarus, iekuri­niet ugunskuru, es iešu nomedīt kādu trusi.

— Es ar gribu pie trušiem, es ar gribu pie tru­šiem! — dīca Lapsēns un aizskrēja, paņēmis līdzi loku un bultas. Taču drīz viņš atgriezās pinkšķēdams: — Truši nestāv uz vietas!

Lācis smējās un teica:

— Ja tu tos trušus netrenkātu, tad jau tev kaut kas sanāktu. Medījumam jātuvojas lēnām un bez trokšņa. Cilvēks ilgi top par labu mednieku, bērns ilgi top par vīrieti vai sievieti.

— Nu . . . nu, njā, bet ko lai es daru? — šņukstēja Lapsēns, sūkādams savu astes galu.

— Nezelē asti! Ej un meklē malku!

— Negribu. Negribu! — Lapsēnam kažoka spalva sacēlās stāvus, viņš cirta kāju pie zemes — un uzmina

pats savai astei.

*

— Kas ir ar tevi! — Antilope nopūtas un tad pie­bilda: — Es pati aiziešu pēc malkas. Tu tikmēr pašūpo māšeli, tas tev būs piemērots darbs. Tu tak esi vecā­kais brālis.

Antilope iekāra šūpuļgrozu kādā nokarenā zarā un aizgāja.

Tai vakarā viņi izcepa divus trušus, piekoda klāt zīļu maizi un tad izklāja uz zemes trušādas segas. Kad visi bija palīduši zem segām un miegojās, Lācis sauca:

— Arlabunakti, Kalni, esiet šonakt nomodā par mums. Mēs esam sveši, toties labi ļaudis. Netīkojam darīt pāri citiem. Arlabunakti, Priede. Mēs dusam zem taviem zariem. Sargā mūs. Arlabunakti, Pūce, mēs guļam tavā paspārnē. Mēs esam labi ļaudis. Arlabu­nakti, virsaiti Klaburčūska. Arlabunakti, Zāles ļaudis, mēs guļam jūsu gultā. Arlabunakti, Zeme, mēs guļam uz tavas sejas. Sargā mūs, mēs gribam dzīvot garu mūžu.

Lapsēns gulēja starp saviem vecākiem, un starp viņu un Antilopi gulēja Irblte. Pēkšņi Lapsēns iesau­cās:

— Skaties! Saule ir uzlēkusi otrā pusē!

— Tas ir mēness, saules vecākais brālis. Viņam darbs sākas naktī, — paskaidroja Antilope.

— Ū-ūūū! Labrīt, mēnes!

— Tu gribēji teikt — arlabunakti, vai ne?

— Nē, negribēju gan. Mēnesim tagad ir rīta stunda.

— Labi, labi. Aizver acis un guli, — Lācis paspēja noņurdēt, iekams sāka krākt.

Kad visi bija aizmiguši, Antilope piecēlās sēdus. Viņa skatījās tumsā un dziedāja dziesmu naktij:

— Nakts, sapņo par manu dēlu, dod viņam spēku.

Lācis pamodās agri. Saule vēl nebija uzlēkusi. Viņš piecēlās sēdus un sāka klusi dziedāt. Tad viņš izstai­pīja locekļus un devās uz strautu nomazgāt seju. Viņš iekurināja uguni un, gatavodamies brokastīm, karsēja mazus, apaļus akmeņus.

— Ko viņš tur dziedāja? — Lapsēns pamodies gri­bēja zināt. — Kas tas ir par vīru, kurš pirms saullēkta nāk no austrumiem dziedādams?

— Tas ir tēvs, kas dziedāja par savu ēnu. Tā bija ēnas dziesma. Tavai ēnai ir tāda pati dziesma. Visas ēnas atgriežas mājās ap šo laiku, — stāstīja Antilope.

— Kāpēc tu saki — atgriežas mājās? Vai tad vi­ņas ir bijušas prom?

— Pa nakti tava ēna ceļo apkārt, bet no rīta viņai ir jāatgriežas pie tevis. Tu esi viņas māja.

— Bet vai viņa vienmēr atgriežas?

— Nē. Gadās, ka viņa nomaldās. Tāpēc tēvs dzie­dāja. Varbūt ēna noklīdusi, pazudusi. Mēs taču esam svešā vietā. Bet ēna sadzird tēva dziesmu un saka: «O-ho, tā esmu es, kas tur dzied. Tur ir mana vieta.»

— Bet ja nu tā ēna pavisam pazūd? — Lapsēns vai­cāja.

— Tad cilvēks saslimst, nomirst. Bez ēnas nav ie­spējams dzīvot.

Lapsēns mirkli prātoja un tad teica:

— Bet tēvs nenomirs; viņš dziedāja skaisti, un ēna viņa dziesmu noteikti ir sadzirdējusi. Bet man taču arī jādzied, citādi mana ēna pazudīs.

— Vai tu atceries vārdus? Ieklausies, pēc tam dzie­dāsim kopā:

Es nāku, es nāku. Pār kalniem es nāku uz mājām.

Es nāku, es nāku. Ar rītausmu nāku uz mājām.

Es nāku, es nāku. No austrumiem nāku uz mājām.

Bet tagad, dēls, ķersimies pie brokastu gatavošanas.

Viņi nomazgājās strautā, un Antilope sāka vārīt mazā grozā [2] zīļu putru. ar pāris irbuļiem viņa izcēla no uguns sakarsušos akmeņus un iemeta tos putrā. No groza cēlās šalcoša skaņa — huiššš, huiššš, hiššš. Putra vārījās un smaržoja. Lapsēns nevarēja vien sa­gaidīt un iešāva putrā pirkstu.

— Ai! — viņš iekliedzās un kratīja sūrstošo pirkstu.

— Kāpēc negaidi, līdz atdzisīs? Neviens tavu dalu neapēdīs. Paskaties uz mani, — Antilope rājās. Viņa zibenīgi iešava divus pirkstus putra un tikpat atri no­laizīja.

— Tā. Vai saprati?

— Es arī tā māku, — Lapsēns paziņoja un tik de­dzīgi ķēra pēc putras, ka noķēpāja purniņu. Antilope un Lācis sirsnīgi smējās.

Paēduši brokastis, viņi sakravāja mantas, izdzēsa uguni un devās atkal ceļā, tras . . . tras . . . tras . . . pa taku lejā, tras . . . tras . . . tras … pa taku augšā, tras . . . tras . . . tras . . . Viņi gāja visu dienu un vakarā atkal apmetās pie kāda strautiņa. Lapsēns ieritinājās starp Lāci un Antilopi un iemiga ciešā miegā.

Vanagu ciemu ceļinieki sasniedza nākamajā dienā.

— Sakiet, lūdzu, — kur ir virsaiša māja?

— Tepat jau ir abu Vanagu virsaišu — lielā Zilā vanaga un mazā Zvirbuļu vanaga — māja.

— Sī pati?

— Jā, jā, droši, droši.

— E-hei! Vanagu virsaiti! Vanagu virsaiti!

— Kas tur bļaustās? Ko gribi? — mazais Zvirbuļu vanags nīgri atsaucās.

— Kuš! — Zilais vanags viņu apsauca. — Kāda blusa tev iekodusi, ka tu tik nelaipni atņem sveicienu?! Varbūt šie atnācēji ir cienījami ļaudis, bet tu uzbrēc rupjā, aizvainojošā balsī!

Tad Zilais vanags pievērsa uzmanību ceļiniekiem.

— Lūdzu, lūdzu, laipni lūdzu, aizejiet viņpus mā­jas, tur būs durvis. Jums laikam ieeja ir pa dūmu caurumu? Droši, droši, durvis ir uz austrumiem.

Mazais Zvirbuļu vanags sabozies un nikns bez ka­vēšanās izlīda no mājas pa savām durvīm — pa mazu caurumu sienā.

Lācim, Antilopei un pat Lapsēnam nācās krietni pieliekties, lai tiktu iekšā. Viņi nosēdās pie pavarda, un Antilope ņēmās atsiet Irbīti no šūpuļgroza dēļa. Drīz pēc tam mājā sāka pulcēties pārējie Vanagu ļau­dis. Viņi ieņēma savas ierastās vietas gar sienām un satupušies tērzēja cits ar citu. Zilais vanags uzrunāja ceļiniekus:

— Esiet sveicināti mūsmājās!

— Jums tā ienākšana ir ērmota, — pēc brīža Lācis ieteicās.

— Mūsu durvis droši vien liekas jocīgas tiem, kuri raduši iekāpt mājā pa dūmu caurumu, — Zilais va­nags teica.

— Bet kāds te ieminējās par otrām durvīm.

— Mans vecākais brālis, Zvirbuļu vanags. Viņam ir nejauks raksturs. Un viņš ir iedomīgs . . . Vai redzi tur tās mazās durvis? Tās ir viņa durvis — šis jau nu nelīdīs tur, kur citi. Viņš joprojām ir briesmīgi bēr­nišķīgs; ļaudis runā, ka viņš mazotnē sirdzis ar Hahā un tāpēc nav izaudzis liels. Es labi atceros, kā viņš bļaustījās un raudāja, sita kāju pie zemes un spie­dza: «Es negribu, es negribu, es negribu!» Saka — tā brēcot visi, kuriem pielipis Hahā. Viņš palika sīks un nejauks. He, vai dzirdat, šis tuvojas. Paklausie­ties! — Kaut kur ārpusē nakts tumsā atskanēja Zvir­buļu vanaga dziesma:

Ja ja henna ja ja henna . . .

Visi pievērsa skatienus mazajam caurumam. Dzies­ma pārtrūka. Iespurdza Zvirbuļu vanags, apmeta platu loku virs visu galvām, nolaidās pie pavarda un padeva labvakaru.