Antans Vienolis - Leģendas un teikas

Leģendas un teikas

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1965

TULKOJUSI T. JAKMOLINSKA MĀKSLINIEKS V. KOVAĻOVS

(Pēc osetīnu tautas motīviem)

Kas ir bijis Kaukāzā un nav braucis pa Gruzijas Kara ceļu, tas, var sacīt, nav skatījis Gruzijas dabas brī­numaino skaistumu, nav redzējis tās augu daudzveidību un kalnu iedzīvotāju lielo raibumu.

Cilvēks, izbraukājis šo ceju, atmiņā saglabā tālos, augstos Kaukāza kalnus, kuri iesniedzas debesīs, tumšos bezdibeņus, ledājus, sniega laukus, garas kalnu pārejas,

zilā dūmakā tītas aizas un šalcošas, nerimtīgas upītes, kas krīt lejup aizās un tad aizvijas kā tievi pavedieni, kurus redz aizstiepjamies pār garām, šaurām pārejām un iegraužamies kailās, klinšainās kraujās, raujot līdzi akmeņus un klinšu gabalus.

Dažuviet ceļotājs, ieraudzīdams šo dabas skaistumu, aiz tīksmes un prieka aiziet tik tālu no ikdienas domām un rūpestiem, ka jūtas bezgala laimīgs un apmieri­nāts.

Braucot pa šo ceļu, šķiet — kādas milzu rokas sim­tiem gadu pūlējušās, lai to uzpostu.

Ievērojami, daudz redzējuši ceļotāji un alpīnisti ap­galvo, ka tik skaistu kalnu, tādu skatu un tāda ceļa kā Gruzijas Kara ceļš neesot pat Šveicē.

Kaukāza kalni ir skaisti un baismi savā noslēpumai­nībā, taču visskaistākā, visbaismākā un noslēpumainākā ir Kistīnas aiza.

Braucot pa Darjala aizu, astotajā verstī ceļotājs, tās brīnumainā skaistuma apburts un baisi krācošās Terekas šalkoņas apreibināts, pēkšņi izdzird, ka skaļajai šalko­ņai skan cauri mierīga gulga, kas līdzīga jūras viļņu čalai. Tereka, itin kā saklausīdama šo čalu, pēkšņi ie- krācas vēl niknāk un, neprātīgi brāzdamās un plīkšķē­dama, veldama akmeņus un iegrauzdamās kalnu krau­jās, putodama lec pār stāvām klintīm, itin kā steigdamās aiz bailēm, ka nesakļaujas aizas sienas un to neieslēdz šajā šaurajā gravā un neaizkavē tai saplūst ar Kistīnas upīti. Pēc brīža augstā Darjala kalnu siena pašķiras un ceļotāja acīm paveras dižens un reizē noslēpumu pilns Kistīnas aizas skats. Lasītāj, iedomājies šauru, no mil­zīgiem akmeņiem un klinšu bluķiem sablīvētu grēdu, kas Ietiecas mākoņos, un tās vidū pa ledāju strauji lejup skrejošu Kistīnas upīti.

Nezinu, vai zemes virsū ir jel kas dzidrāks par tās skaidro ūdeni un brīnumaināks par šīm kraujām un aizu, pa kuru upīte plūst.

Liekas, eņģeļi un citas svētlaimīgas būtnes reiz te gribējušas radīt paradīzi zemes virsū, kura būtu līdzīga paradīzei debesīs; tāpēc brīnumainās aizas vidū liku­šas tecēt skaidra ūdens strautam, tā krastus izdaiļojušas viskrāšņākiem dienvidu augiem, klintis izgreznojušas da­žādu krāsu slāņiem, kalnu grēdas virsotnes apbirdināju­šas ar baltu sniegu un vēl daudz skaista un laba gribē­jušas izdarīt, taču kādu nakti ļaunie elles gari, paša Lucifera vadīti, sašķēluši šīs virsotnes, sagāzuši tās aizā, izrāvuši kokus, izmīdījuši zaļos augus, dažās vietās ar klinšu bluķiem aizsprostojuši strautu… Bet tad, kāda iztraucēti, nelabie gari, nepabeiguši savu elles darbu, nozuduši un kalnu galotnēs un nogāzēs virs aizas pali­kuši karājamies klinšu bluķi un ledus blāķi, itin kā draudēdami ikvienai dzīvai radībai, kas šajā aizā iedro­šinātos apmesties.

Un patiesi, Kistīnas upītē nav nekādu ūdens dzīv­nieku, bet visā aizā neviena aula un nevienas kalniešu sakļas, izņemot dažas ganu būdas, jo gani vasaras vidū, kad tuvākajos kalnos sāk kust milzīgās sniega kūpas, šurp atdzen lielus aitu barus. Un tikpat tukšs ir gandrīz visā ielejā. Tikai retumis starp klintīm un akmeņiem, kas tik lieli kā mājas, aug līki kociņi, dzeltenās acāli­jas, rododendroni un kuplo lekna zāle, kurā slēpjas bik­lie tūri, kalnu kazas un citi zvēri, bet pie debesīm ar varenajiem spārniem gaisu šķel ērgļi, šie kalnu karaļi, un riņķo ap saviem troņiem — neaizsniedzamām kalnu gālēm.

Kistīnas aiza nobeidzas ar lielu, vēl maz izpētītu le­dāju, no kura apakšas izlaužas tāda paša nosaukuma upīte. Sākumā tā urdz un šalc pa līdzenu, mazliet ieliektu aizas dibenu mazām, straujām tērcēm; satikusi ceļā stāvas klintis un akmeņainas krāces, it kā negribēdama aizlaikus cīnīties un pāragri izšķiest savus spēkus, upīte mierīgi tām apliec loku un paslēpjas zem klinšu radzēm, retumis atkal parādīdamās, itin kā izlūko tālāko ceļu, lai izvairītos no briesmām un cīniņiem. Taču, jo tālāk, jo vairāk gadās ceļā šķēršļu, upīte, it kā zaudējusi pacie­tību, pēkšņi savieno vienā straumē visus savus spēkus un izlien no klintīm baisma, saniknota un varena; iz­lien, krāc un veļ akmeņus, klints gabalus un vairs ne­griež ceļu nekam un neizšķir — draugs vai ienaidnieks, bet met šļakatas, šņāc, uzbrūk ikvienam cietoksnim, ko tikai sastop savā ceļā. Taču, jau no tālienes pamanījusi Darjala aizā Tereku, kas cīnās ar kalniem un vilina līdz arī viņu, norimst un netālu no carienes Tamāras pils torņa drupām sadodas rokās ar Tereku. Bet tā nevaldāmā priekā pasniedz pretī savas rokas, un tad abas kopā lau­žas cauri visšaurākajām aizām.

Taču ne vienmēr Kistīnas aiza bijusi tik tuksnesīga, baiga un reizē tik skaista. Ne vienmēr Kistīnas upīte tecējusi tik satracināta, nevienam nenesdama nekādu la­bumu, un ne vienmēr aizu aizsprostojuši akmeņi un klin­tis, kas to padara drūmu, baigu un grūti pieejamu cilvē­kiem un zvēriem. Kādreiz Kistīnas ieleja ir pieredzējusi arī laimīgus laikus — un pat ļoti laimīgus. Kādreiz tajā dzīvoja laimīga un visā Kaukāzā pazīstama kistīnu tauta, kura no citām kalniešu ciltīm atšķīrās ar valodu, paražām, kultūru un kurai bija arī savs vadonis — Kistīnas un Darjala ielejas imams. Tolaik šajā ielejā atradās vairāki bagāti un visā Kaukāzā slaveni kistīnu auli, kuru mošeju minaretl augstumā sacentās ar zemāko kalnu virsotnēm, bet skaistumā ar Persijas un Mazāzijas mošejām.

Kistīnas mošeju mullas bija izslavēti visā Kaukāzā ar savu gudrību un svētā korāna zināšanu; kistīnu vīri — ar savu drošsirdību, veiklību un prasmi uzbrukt no slēptuvēm, bet meitenes — ar savu daiļumu: Kaz- beka virsotnes sniegi nevarēja sacensties ar viņu vaiga baltumu, aizas magoņu melnie ziedi ar viņu acu, uzacu un matplņu melnumu un Kistīnas upītes maigā šalkoņa ar viņu valodas un dziesmu skanīgumu.

Kistīnas ielejā piedzima un uzauga padišahu, sultānu, hanu un citu Āzijas valdītāju harēmu nākamās zvaig­znes un pērles. Katru gadu garas kamieļu karavānas no Kistīnas ielejas uz Per sijas un Mazāzijas pilsētām aizveda pārdot bagāto musulmaņu harēmiem simtiem jaunu mei­teņu.

Kistīnu tauta bija laimīga un slavena, un itin nekā tai netrūka. Tā uzbruka visiem saviem kaimiņiem, visus aplaupīja, nospieda verdzībā un pieprasīja lielu izpirk­šanas maksu, bet tai nekad neviens neuzbruka, neviens to neaplaupīja un nepakļāva verdzībā, kaut gan tā bija vismazākā un visvājākā tauta visā Kaukāzā. Tas tāpēc, ka allahs uz šo tautu turēja labu prātu, viņš to bija ie­mīlējis un no trim pusēm nožogojis ar augstiem, sniego­tiem kalniem, pāri kuriem neviens ienaidnieks tai ne­uzdrošinājās uzbrukt, bet no ceturtās puses ar Darjala aizu, kur maza kistīnu saujiņa varēja stāties pretī vis­lielākajiem uzbrucēju pūļiem.

Daudz reižu tās tautas, kam kistīni bija nodarījuši pārestību, mēģināja apvienoties un viņiem atriebt — sagrābt ieleju, izlaupīt tās bagātos aulus un it visus kis- tīnus pakļaut verdzībā, taču nekad viņiem tas neizde­vās. Par katru Darjala aizā spertu soli ienaidniekiem vajadzēja samaksāt ar savu drosmīgo karavīru galvām;