Antans Vienolis - Leģendas un teikas

Reiz abi kunaki sadomāja apmeklēt gjauru apmetni tālu aiz Kubaņas un no turienes pārvest straujus zirgus un daiļas meitenes. Viņi paaicināja džigitus arī no citiem auliem un devās tālajā nakts gājienā. No šī karagājiena visi džigiti nepārnāca, bet tie, kas atgriezās, pārveda lielu laupījumu. Drīz vien džigiti laupījumu sadalīja, tikai abi kunaki — Alibejs un Dvalibejs nekā nevarēja vienoties par kādu gūstekni, ļoti Jaunu, zilacainu, gaiš­matainu urusieti. Alibejs Dvalibejam par viņu solīja vi­sus saņemtos gūstekņus, Dvalibejs pielika viņam ari vi­sus straujos zirgus. Alibejs Dvalibeja labā atteicās no visām nolaupītajām sievietēm, Dvalibejs pielika Alibe- jam vēl vienu savu sievu, skaisto Fatimu. Alibejs uz­lika viņam uz galda savu izrotāto kinžalu dārgā mak­stī ar Kubaņas meistaru Iegrieztiem vārdiem no svētā korāna, Dvalibejs sniedza viņam savu līko Damaskas tē­rauda zobenu ar Muhameda šķirsta attēlu uz roktura.

Gudrie mullas un cienījamie hadžijmuridi [3], kas bija klāt pie laupījuma dalīšanas, deva viņiem padomu pārdot skaisto usurieti turku sultāna vai Persljas šaha harēmam un iegūto naudu sadalīt uz pusēm, taču abi derībnieki nebija ar mieru. Viņi noraidīja arī prātīgo padomu abu kunaku mīļā miera dēļ nogrūst gūstekni no kalna bezdi­benī vai iemest viņu straujajā Baksanā … Alibejs rauca pieri, Dvalibejs sadrūma. Tā kā laupījumu dalīja Alibeja sētā, tad gūstā saņemtā uruslete palika viņa harēmā. Abi kunaki vairs nešķīrās kā kunaki: Dvalibejs aiziedams ne­novēlēja mieru Alibeja namam, bet Alibejs nepavadīja savu bijušo kunaku līdz vārtiem.

Pagāja kāds laiks. Dvalibejs viens pats bija izjājis medībās kopā ar saviem kalpiem. Arī nakts pārgājienos viņš devās viens pats. Tāpat Alibejs sev izraudzīja citus

kunakus un ar tikpat lielām sekmēm stepēs uzbruka ka­ravānām, aplaupīja apmetnes. Kādu nakti, kad viņš ar saviem jaunajiem kunakiem bija devies stepē, pēkšņi viņa sakļai uzbruka Dvalibejs, apsita elnuhus, izzaga no harēma skaisto urusieti, piesmēja ari citas sievietes.

Kad atgriezās Alibejs un redzēja, ka skaistā urusiete nozagta un harēms apgānīts, viņā iedegās nevaldāmas dusmas; tūdaļ sasaucis abrekus un saaicinājis savus (au­nos kunakus un radus, viņš uzbruka Dvallbeja sētai. No sākuma tikai šāva cits uz citu un cirta ar zobeniem, bet drīz izvilka no makstīm kinžalus un nostājās vīrs pret vīru. Un sāka līt džigitu asinis. Daudz džigitu un abreku krita vienā pusē, arī otrā pusē nebija mazāki zaudējumi, tomēr Alibejam izdevās atņemt kaut daiļās urusietes līķi; Dvalibejs, redzēdams, ka skaistuli nevarēs paturēt, iedūra viņai krūtīs kinžalu un atstāja savu sakļu.

Un sākās abās dzimtās asinsatriebība: vēl abi kādrei­zējie kunaki nebija noslēguši asiņaino rēķinu par uzbru­kumu viena un otra sētai un harēmu piesmiešanu, kad Alibejs kalnos izsekoja Dvalibeja brāli un ar vienu šā­vienu nolika viņu gar zemi. Vēl nebija atdzisis Dvalibeja brāļa līķis, kad asinsatriebība! par upuri krita divi Ali­beja dēli un znots … Un tā arī sākās … Mēness nepa­guva pieaugt vai sadilt, kad vienā vai otrā dzimtā kāds jau ceļoja uz Muhameda paradīzes dārziem. Un, jo tālāk, jo vairāk. Alibejs jau vairs neuzbruka gjauru nometnēm aiz Kubaņas, neaplaupīja stepēs bagātās karavānas.

Ari Dvalibejs aprobežojās ar tuvākajiem kalniem un tajos medīja nevis lazānus, kalnu lāčus un mežacūkas, bet kādu no Alibeja kuplās radu saimes. Kaut ari Alibejs centās darīt tāpat, viņa radu loks saruka aizvien Šau­rāks, bet nogalināto upuru skaits kļuva arvien lielāks.

Arī neticīgie gjauri sasparojās un kļuva aizvien dro­šāki, neatlaidīgāki un jau apmetās viņpus Kubaņas upes.

Bija tumša, klusa rudens nakts. Virs Kaukāza kalniem mirgoja miljoniem lielu un mazu zvaigžņu. Uzmaucis galvā baltu sniega cepuri, snauda sirmais Kazbeks, ap­sedzies ar biezu ledus apmetni, gulēja divgalvalnais El- bruss; snaudā grima visa kalnu grēda. Bet tur, tālu tālu ziemejos, bezgalīgajās, krēslainajās stepēs Kaukāza pie­vārtē, bija nomodā milzu kalni, vecie apdzisušie vulkāni: piecgalvainais Beštau kalns, Mašuks, Drupu kalns, Dzelzs kalns, Čūsku kalns un citi. Arī tur bija kluss un mie­rīgs: stepēs nerēja pieguļnieku suņi, nekauca šakāji, ne- sasaucās sargu posteņi un nededza kalnu korēs uguns­kurus. Visur bija klusu, mierīgi, tikai krāca pa Darjala aizu plūstošā Tereka, kas nekad nepazina miera, un upes cīņa ar klintīm radīja dobju atbalsi, kas grandīja kalnos kā tāla auka.

Bija jau pusnakts un viss grimis dzi)ā miegā, kad Alibejs ar dažiem ceļabiedriem piejāja pie Kubaņas upes un uzsauca gjauru sardzei viņā pusē. Kad sardze atsau­

cās, Alibejs pasacīja, kas viņš tāds, un pavēlēja tūlīt viņu pārcelt pāri upei un aizvest pie atamana. Sardze kavē­jās viņu celt pāri. Jau Alibeja vārds vien iedvesa viņiem tādas bailes, ka viņi tagad sacēla kājās visu apmetni un pret Kubaņas otru krastu pagrieza cietokšņa lielga­balu stobrus. Izbijās arī pats atamans un, tikai pārbau­dījis, vai likti lietā visi piesardzības līdzekļi, pavēlēja atvest atbruņoto džigitu Alibeju.

— Ko tu vēlies?! — atamans viņam jautāja, pirmo reizi tik tuvu ieraudzījis savu niknāko ienaidnieku, kurš tik bieži bija aplaupījis viņa nometni, nogalinājis tik daudzus viņa karavīrus un aizvedis gūstā tik daudz vīru un sieviešu.

— Es vēlos iegūt Dvalibeja galvu! — Alibejs viņam strupi atbildēja, sarauca uzacis un aizbāza aiz bešmeta jostas abas rokas; viņa acis iekvēlojās — tajās bija iedegusies tā kā atriebe savam niknākajam ienaidnie­kam, tā kā naids pret neticīgo vadoni, kuru viņš pirmo reizi redzēja tik tuvu.

Abi ilgi klusēja. Tulks tūdaļ izstāstīja atamanam par visām pārestībām, ko Dvalibejs bija nodarījis savam bijušajam kunakam Allbejam, saskaitīja nogalinātos un vēl neatriebtos Alibeja radus. Un atamans guva pārlie­cību, ka tā nav viltība un krāpšana, ka saniknotais kal­nietis — džigits citādi nevar rīkoties.

— Labi, esmu ar mieru, — atamans viņam atbildē­ja, — tikai ar tādu noteikumu, ka tu pats vedīsi mūs

kalnos, parādīsi visas kalnu pārejas un apsolīsi kopš šīs dienas kjūt par miermīlīgu kalnieti: neuzbruksi mūsu apmetnēm, nelaupīsi ne zirgus, ne sievietes un būsi uz­ticīgs mūsu baltajam caram.

Bez tam atamans viņam no sava cara apsolīja izgādāt kņaza titulu, bet Alibejs to itin kā palaida gar ausīm; viņš tikai rauca pieri, kļuva aizvien drūmāks, un likās, ka viņš cieš sāpes.

— Nu, vai esi ar mieru? — atamans beidzot stingri noprasīja.

Alibejs vēl ilgi domāja un turēja abas rokas aiz­bāztas aiz bešmeta jostas.

— Labi, esmu ar mieru, — Alibejs viņam atbildēja un, brīdi padomājis, nelūkodamies atamanam acīs, pie­bilda: — Bet arī ar vienu noteikumu!

— Ar kādu?l — atamans noprasīja un ieurbās viņā ar acīm.

Alibejs klusēja.

— Ar kādu?! — atamans nepacietīgi un jau norūpē­jies atkārtoja savu jautājumu. — Saki taču — ar kādu noteikumu? Es gaidu.

— Ja es kristu neatriebis, tad tu man zvēri pie sava allaha un baltā cara, ka iznīcināsi visu Dvalibeja dzimtu līdz septītajam augumam!

Kad atamans zvērēja pie sava dieva un cara, abi ap­mainījās kinžaliem un sāka saukt viens otru par kunaku. Ar to noruna arī palika spēkā.

Kunaks atamans ilgi gatavojās karagājienam kalnos. No ziemeļiem atjāja un atsoļoja daudz karavīru, atveda tādus lielgabalus, kādus Alibejs vēl nebija redzējis.

Kad viss bija sagatavots, naidnieku pulki vairākās vietās pārcēlās pār Kubaņas upi un pa stepi devās kal­nos. Kaut gan bija norunāts uzbrukt tikai dažiem auliem, kuros dzīvoja Dvalibeja radi, bet tagad saaicinātie kara­vīri soļoja plašā frontē, un Alibejam nebija skaidrs, ko tas nozīmē.