Antans Vienolis - Leģendas un teikas

Taču sniega vētra norima, un atžirbušajiem mūkiem bija darba pilnas rokas, kamēr viņi noraka sniegu pie klostera sienām, kamēr izlaboja saārdītos jumtus, izgāz­tos krustus…

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad mūki pēc vairāk­kārtējās taujāšanas un skaidrošanas uzzinājuši, ka tie patiešām gruzīnu sūtņi, Ielaida viņus pa vārtiem. Sūtņi, saņēmuši no klostera priekšnieka svētību, tūdaļ, nevēro­jot lielo nogurumu un izsalkumu, sāka stāstīt par bries­mīgo nelaimi, kas uzbrukusi gruzīniem no visām pu­sēm, un ar asarām lūdza brāļus, lai viņi jo drīzāk palīdz.

Noklausījušies sūtņus, visi mūki sagāja lielajā, sle­penajā klostera pagrabā, kurā bija paslēpts zelts, un tur sāka apspriesties, kā glābt tēvzemi no bojā ejas. Bez garām pārrunām, bez strīdiem visi kā vienā balsī no­runāja ar skubu iemērīt divus maisus zelta, atdot to sūtņiem un pašiem arī pavadīt tos lejā no kalna.

Taču, kad mūki atraka dzelteno, mirdzošo zeltu un sāka bērt to maisos, viņiem pēkšņi kļuva žēl nolādētā metāla, un viņi ņēmās pārspriest, vai padišahs neapmie­rinātos ar vienu maisu, vai viņu neizdotos pielūgties tāpat bez visa zelta, varbūt varētu izglābt tēvzemi citādā ceļā… Un beidzot nolēma — zeltu nemaz nedot, jo drīzāk to uznest kalnos un tur paslēpt zem mūžīgā sniega, bet sūtņiem sacīt, ka visā klosterī nav sagrabi­nāms pat viens maiss zelta.

«Vai tad nu gruzīnu zemi pirmo reizi izlaupa un de­dzina ienaidnieki — musulmaņi? Vai tad ne vienu reizi vien izpostītā Gruzija ir cēlusies no asiņu paltīm un pelniem un atkal uzplaukusi?…»

Tā sirdsapziņas mokās mūki paši sevi mierināja un bēra mazos maisos tik daudz zelta, cik katrs varēja pa­nest. Drīz vien visu zeltu sabēra tik maisos, cik bija mūku. Uzcēluši cits citam maisus plecos un nodzēsuši lāpas, mūki klusi izgāja pa vārtiem, aizmirsuši pirms tik bīstama gājiena ne tikvien noskaitīt lūgšanu, bet pat pārmest krustu.

Pirmais gāja klostera priekšnieks un pats ar savu roku atslēdza un aizslēdza klostera slepeno pagrabu dur­vis. Izgājuši pa vārtiem un ielūkojušies nakts tumsā, mūki jau dzīrās iet lejup pa nogāzi, kad pēkšņi viņu priekšā kā no zemes izauga viens no sūtņiem un, Ierau­dzījis mūkus ar maisiem, satvēra klostera priekšnieku aiz rokas un baiļu un izbrīna pilnā balsī iejautājās:

— Tēvs, ko tu dari?!

Taču viņš vēl nebija izteicis pēdējo vārdu, kad viens no mūkiem iedūra viņam nazi krūtīs un nogrūda viņu no kalna.

— Esiet nolādēti! Nolādēti… — nelaimīgais iesau­cās, gāzdamies lejā bezdibenī.

— Esiet nolādēti! Nolādēti… — dažādās balsīs atkār­toja kalni nakts tumsā.

— Esiet nolādēti! Nolādēti… — kalniem atbildēja bezdibeņi un aizas.

— Esiet nolādēti! Nolādēti… — vāra atbalss no­

beidza apakšā, tur, kur, lauzdamies ārā no ledāja apak­šas, krāc Devdoraka ūdeņi un gravā gulgo AmOuša.

Taustoties, cits citam piepalīdzot un cits citu pie­turot, tikai pa viņiem vien zināmām taciņām nesdami zeltu, mūki sāka kāpt lejup no kalna.

— Esiet nolādēti! Nolādēti… — mūkiem bez mitas skanēja ausīs.

— Esiet nolādēti! Nolādēti… — it kā sauca katra sniega lēkšķe, kas zem kājām vēlās lejup.

Sasnieguši «Dieva pirksta» klinti, pie kuras kādreiz bija līksmojušies, mūki gribēja nomest smagos zelta maisus un apsēsties, lai atpūstos, kad piepeši klints vir­sotnē sasita spārnus pūce un, kliegdama dīvainā, baismā balsī, nozuda nakts tumsā.

— Esiet nolādēti! Nolādēti… — šajā saucienā sa­klausīja šausmu pārņemtie mūki.

Kā bez prāta, piespieduši sev klāt maisus, viņi metās skriet pāri ledājam, vairs nevērodami nedz ce)u, nedz biedrus, vēlās lejup pa nogāzēm, iestiga sniegā, lēca pāri plaisām un klupa uz slidenā ledus.

Nosvīduši, noguruši mūki sasniedza Chera kalnu. Te klostera priekšnieks, smagi elpodams, paskrēja citiem mūkiem priekšā, gribēdams viņiem kaut ko pateikt un nomierināt, taču apmātie brāļi pagrūda viņu sāņus un vēl straujāk sāka kāpt augstāk.

Klostera priekšnieks piecēlās, paskatījās atpakaļ un sastinga aiz brīnumiem: tālu tālu dienvidos vairākās

vietās liesmoja lieli ugunsgrēki, un plata sarkanas blāzmas svītra pletās gar visu apvārsni. Padišahs, no gruzīniem nesagaidījis atbildi, bija sācis postīt un dedzināt Gruziju.

— Kungs, apžēlojies! — klostera priekšnieks izmi­suma pilnā balsī iekliedzās, tikai tagad sapratis, ko ir izdarījis.

Ar skaļiem saucieniem viņš panāca mūkus un, iz­stiepis roku, rādīja uz nokaitētajām debesīm. Mūki, acu­mirklī apstājās, saspiedās bariņā un, izmisuma pārņemti, ievaimanājās. Ieraudzījuši, ka uguns plešas arvien pla­šāk, atkal sāka kāpt uz augšu un malstīties pa ledāju.

No Arčkorda kalna virsotnes mūki ieraudzīja visu Gruziju vienās liesmās, bet austrumos, it kā patlaban būtu saullēkts, ugunsgrēku blāzmā degošo Kazbeku, no kura virsotnes krustā sistais Kristus nolūkojās uz lies­mojošo zemi.

Klostera priekšnieks, ieraudzījis šo baismīgo parādību un lielo brīnumu, nometa maisu, nolaida rokas un, kā zibens ķerts, sastinga uz vietas. Pieci mūki rindā nome­tās ceļos, divi saknupa uz saviem maisiem, divi nokrita augšpēdus, trīs, it kā cits no cita slēpdamies, sastinga uz vietas, bet visi pārējie saspiedās barfņā un apsedza galvas ar lielu apmetni.

Tad, pavērsusies pret mūkiem, parādība Ierunājās:

— Mūki, esiet uz mūžiem nolādēti! Esiet uz mūžiem nolādēti, Jo jūs izlējāt savu nelaimīgo brāļu asinis, zelts jums bija mīļāks par savu tuvāku! Uz mūžiem dienā pa­lieciet stāvam tajā pašā vietā, uz mūžiem naktis pavadiet mokās, stiepjot pa kalniem nolādēto zeltu! Vai jums, nolādētie, ja pa nakti nebūsiet sasnieguši Kazbeka vir­sotni un jūs apspīdēs saules stars vai ieraudzīs ļaužu acs! Es saku, vai jums tad, nolādētie, vai!

Pēc šiem vārdiem parādība nozuda, bet Kazbeka vir­sotne kļuva vēl sarkanāka no jaunām uguns liesmām, kas apņēma Gruzijas aulus, un meta uz akmenī sastin­gušajām mūku statujām savu sārto atblāzmu …

No tiem laikiem aizritējuši jau daudzi gadsimti, pa Kaukāza upēm aiztecējis daudz daudz ūdens. Šajā laikā daudzkārt persieši ir dedzinājuši un postījuši Gruziju, daudzkārt, gruzīnu dedzināta, ir liesmojusi arī Persija. No svētās Ņinas klostera, no Tbilisi un Mchetas cie­tokšņiem tikai drupas vien palikušas. Bet nolādētie mū­ki, kas pārvērtušies par akmeņiem, vēl šodien stāv tajā pašā vietā, kur parādība tos nolādējusi, un vēl šodien naktīs vārgst, stiepdami pa kalniem nolādēto zeltu. Vēl tagad tuvāko aulu iedzīvotāji naktīs dzird, kā nolādētie mūki, stiepdami savu zeltu uz Kazbeka virsotni, smagi pūš, raud un vaid. Dzird, kā nelaimīgie klimst pa snie­gotajiem laukiem, šļūc pa ledājiem, kāpaļā pa kailām klintīm. Dzird, kā mūku maisos skan nolādētais zelts un kā tiem zem kājām ripo lejup akmeņi, sniegs un ledus, kas nodara kalniešiem lielu postu.

Brīžiem mūki, kāpaļādami pa kalniem, netīšām no­gāž tik lielu klints bluķi vai ledus gabalu, ka no tā kri­tiena sadreb pat visas apkārtnes kalni. Visbīstamāk ša­jos kalnos ir agri no rīta, pirms dienas ausmas, kad mūki, nesasnieguši Kazbeka virsotni un pamanījuši aus­trumos rītsvīdu, pa galvu pa kaklu metas uz savu vietu.

Baisi kļūst kalniešiem, kad dažkārt saplīst kāda mūka maiss un no tā pa ledāju sāk birt nolādētais metāls. Tad saceļas milzīgs troksnis un atskan nelaimīgā mūka rau­das, kuras dzirdot pat visdrošsirdīgākajiem pavadoņiem pārskrien baiļu tirpas. Tad mūki līdz pat rītausmai pa ledāju lasa augšā zeltu, skaita to un liek maisos. Vēl kalnos nav izklīdusi migla, kad nolādētie mūki jau stāv savās vietās un atkal gaida nakti ar cerību, ka iespēs sasniegt Kazbeka virsotni, paslēpt tur zeltu un kaut reizi atvilkt elpu pēc tik garus gadsimtus ilga, vel­tīga darba.