Antans Vienolis - Leģendas un teikas

kistīnu vajātiem, viņiem vienādi nācās griezties atpakaļ, iekams viņi nebija tikuši tuvumā pat pirmajam aulam, kā arī zaudēt lielu daļu no sava karaspēka. Pēc katra šāda uzbrukuma Tereka pa Kaukāza gravām un klajiem tecēja asiņaina, nesdama uz jūru nelaimīgo uzbrucēju līķus un vēstīdama kalniešiem par atriebēju briesmīgo neveiksmi un kistīnu uzvaru.

Tos ienaidniekus, kuri mēģināja kistīnlem uzbrukt pār Kūru, pār Kistīnas ledājiem vai pār citiem mūžīgā sniegā tītajiem kalniem, piemeklēja vēl briesmīgāks lik­tenis: viena daļa no tiem gāja bojā ledāju plaisās, otra nosala mūžīgā sniega laukos, citi, apmaldījušies mākoņu grēdās, nokrita bezdibeņos, un tikai retais kā ēna pār­vilkās dzimtajos kalnos un atnesa savējiem vēsti par visa karaspēka briesmīgo galu.

Vēl ilgi pēc tam maitas ērgļi pa Kaukāza kalniem par prieku kistīniem un par biedinājumu citiem kalniešiem knābjos nēsāja nelaimīgo kaulus.

Kistīniem bija tikai vienas bēdas, vienas raizes, un šo raižu iemesls slēpās tajos pašos kalnos, kuri viņus aizsargāja no ienaidniekiem un kuros kopš neatmina­miem laikiem dzīvoja visvarens, neredzams kalnu gars — Dzuārs, kas reizumis kistīniem iedvesa bailes un nedeva viņiem miera.

Dzuārs mita neaizsniedzamos augstumos, Kistīnas un Kūru ledājos, savā zelta, sudraba un ledus pilī, kur cil­vēks vēl nekad nebija spēris kāju, kur tikai slīdēja mākoņu vāli un kauca kalnu aukas, sapūzdamas un atkal noslaucīdamas sniega barhanus. Tādos augstumos neli­doja pat ērgli.

Dzuāra valstība bija plaša un noslēpumu pilna.

Saviem kaimiņiem kistīniem Dzuārs nodarīja daudz posta un atnesa daudz bēdu. Neviens ielejas iedzīvotājs nebija drošs, ka arī rīt, tāpat kā šodien, teiks pateicību allaham par savu laimīgo dzīvi: visi labi zināja — katru stundu, katru brīdi var zaudēt ne tikai mantu, bet arī dzīvību.

Kad Dzuārs ņēmās līksmoties savā pilī, kad ņēmās diet un lēkāt pa ledājiem, tad viņam zem kājām aizā ripoja Iedus un sniega blāķi, raudami līdzi akmeņus un klinšu šķembas.

Katra tāda kalnu gara izprieca atņēma kistīniem vairākas dzīvības un iznīcināja daudz mantas. Lāgiem kalnu gars, nezin par ko sadusmojies uz kādu kistīnu, sāka velt no kalna akmeni, trāpīja šī kalnieša sakļā un to saārdīja. Dažu labu reizi, jautri rotaļādamies, gars paņēma sniega blāķi un uzgāza to virsū veselam aitu ganāmpulkam, kas rāmi ganījās aizā, vai arī sev par prieku ar sniegu aizsprostoja Kistīnas upīti un pēc tam, tupēdams uz ledāja, tīksmē noraudzījās, kā upīte, izkā­pusi no krastiem, applūdina kistīnu aulus un gandrīz vai pusi ielejas. Visvairāk kalnu gars necieta medniekus, kas uzdrīkstējās tuvoties viņa valstībai, kur bija bezgal- daudz tūru, kalnu kazu un citu lielu zvēru. Tikai ne­daudzi atgriezās mājās: vienus gars nožņaudza un ie­meta Kistīnas upītē, citus iegāza bezdibenī, citus tur augšā sasaldēja un nedzīvus nogrūda no kalniem, bet dažus dzīvus saņēma gūstā un turēja savā valstībā. Ne­viens no šiem gūstekņiem vairs neatgriezās ielejā …

Kistīni mēnesnīcas naktīs redzēja un pazina bojā aiz­gājušo mednieku ēnas, kas klīda pa ledājiem, taču nevarēja atgriezties ielejā.

Tomēr kistīni nekad neskuma un viņiem nenāca prātā pārcelties uz citiem kalniem, kur nedraudētu tādas bries­mas: allahs bija viņus apveltījis ne tikai ar lielu droš­sirdību, bet arī ar lielu pacietību.

Katru svētdienu gudrie mullas mošejās viņiem atkār­toja, ka bez allaha ziņas neviens akmens nenoripo no kalna virsotnes un arī neviens mats nenokrīt no cil­vēka galvas, bet, ja kāds bija ierakstīts allaha dzīvības un nāves grāmatās, tad no sava likteņa izbēgt tikpat nevarēja.

Vai tad lielais allahs ar Muhameda muti nebija pa­sacījis, ka, tāpat kā katrā augā mīt savs tārps, tāpat kat­ram cilvēkam ir sava nelaime.

Viņi arī paši Joti labi zināja, ka, nesadurot ar ērk- šķiet rokas, nevar saplūkt rozes un, neiznesot ciešanu nastu zemes virsū, nevar ieiet Muhameda paradīzes dār­zos, jo kas gan par velti ļaus mūždien līksmot ar meln- acainajām hūrijām …

Taču nevienai Kaukāza tautai allaha debesu grāma­tās nebija ierakstīts tik briesmīgs liktenis kā kistīniem.

Pat svētajā korānā nebija minēts, ka allahs par vis­lielākajiem grēkiem jebkad būtu kādu tā sodījis, kā viņš vēlāk sodīja savu bezgala mīlēto, uzticamo kistīnu tautu.

Bet, ja reiz tā notika, tad tāda bija allaha griba, un lai top slavēts viņa svētais vārds!

Kādu vakaru pa Darjala pāreju Kistīnas ielejā ieradās neparasts, dīvains, noskrandis ceļinieks bez ieroča, mazu pauniņu pār plecu un vecu, pagalam nobružātu vijoli padusē.

Kistīni, turēdamies pie allaha svētajiem likumiem, laipnīgi viņu uzņēma, kistīnietes ar ūdeni apmazgāja ce­ļiniekam nogurušās kājas, paēdināja, padzirdināja viņu un noguldīja atpūsties uz mīksta persiešu paklāja.

Kistīniem bija parasts, ka ikvienam ceļiniekam, ko ielaida Darjala ielejā, vajadzēja šejienes imamam atdot ceturto daļu no visas savas mantības, kuru viņš nesa vai veda līdzi; ja viņam nekādas mantas nebija, tad nācās atstrādāt noteiktu dienu skaitu.

Tāpat notika arī ar vijolnieku. Tā kā viņam nekas nebija līdzi, vienīgi veca, nobružāta vijole un skran­dains aizsainītis, tad viņam vajadzēja atstrādāt imama galmā.

Spēlmanis katru vakaru, pabeidzis darbu, ņēma rokā vijoli, izgāja no aula, uzkāpa augstā klintī Kistīnas upī­tes krastā un sāka spēlēt.

Viņa jaukā, skumjā un reizēm arī prieka pilnā spēle tā iepatikās kistīniem, ka tie katru vakaru, sapulcēju­šies no visiem auliem, uzmanīgi viņā klausījās. Arī pats imams dažkārt nevarēja noturēties un, atstājis savu grezno harēmu un skaistās sievas, uzkāpa uz jumta un garas stundas nosēdēja, klausīdamies vijolniekā.

Spēlmanim imama galmā nācās strādāt ilgāk par ci­tiem. Galu galā viņu visi tā Iemīlēja, viņš visiem fā patika, arī pašam imamam, ka gudrie mullas sadomāja viņu pievērst allaha un tā pravieša Muhameda ticībai un pierunāt uz visiem laikiem palikt dzīvot pie kistī­niem. Viņam apsolīja uzdāvināt arī īpašumu un vairā­kas skaistas kistīnietes.

Vienīgā nelaime, ka neviens nesaprata viņa valodu.

Kistīnas un Darjala ielejas imams pavēlēja sasaukt visu mošeju mullas un citus gudrus, daudz redzējušus vīrus, kuri prata runāt visādās valodās.

Sapulcējās mullas, hadžiji*, tirgoņi un citi. Viņi vai­rākkārt bija bijuši Mekā un Medinā, kā arī citās tālās zemēs, prata daudzas valodas un vēl vairāk valodu bija dzirdējuši, taču neviens no viņiem ne tikai nesaprata spēlmaņa valodu, bet pat teicās, ka tādu nekur neesot

dzirdējusi. Dīvainais spēlmanis par visiem viņu mēģi­nājumiem kaut kā sarunāties tikai rauca pieri, kratīja galvu un kā prazdams viņiem skaidroja, ka savu brī­vību viņš neatdošot ne par kādām bagātībām un skais­tulēm.

Galu galā, kad bija nostrādāts trīskārt vairāk dienu pie imama galma, spēlmani izlaida pa aula vārtiem, un viņam līdzi gāja kupls pavadītāju pulks. Nonācis pie tās klints, uz kuras vakaros bija spēlējis, vijolnieks domīgi uzlūkoja visus, kas bija sapulcējušies ap viņu, paskatī­jās uz aizu, ledājiem, sirmo Kazbeku, kura sniegotā smaile viznīja plašā apkārtnē, ar dzijas mīlas pilnu ska­tienu apveltīja skaistules, un viņa acīs Iemirdzējās asa­ras. Tad viņš uzkāpa klintī, vēlreiz palūkojās apkārt un ar lociņu pieskārās stīgām.

Visapkārt visi apklusa un brīnā klausījās vijoles dziesmu.