Antans Vienolis - Leģendas un teikas

Sagādāt desmit tūkstošu zirgu, kaut arī tas grūti, gru­zīni tomēr iespētu, bet par tūkstoš skaistu meiteņu un divu maisu zelta piegādāšanu padišaham nevarēja ne sapņot, jo ne tikvien visas daiļās, bet pat arī kaut cik glītās meitenes jau bija aizveduši turki, lezgīni un citi kalnieši no ziemeļiem; zeltu daļa gruzīnu ilgajos cīņu gados bija iztērējuši, bet citi slēpa kalnos un mežos, un tik īsā laikā neviens to nevarēja atgādāt.

Gruzijas kalnainajos ziemeļos, kur deviņus mēnešus gadā zemi klāj sniegs, grūti pieejamā kalnu virsotnē, Kazbeka pakājē, stāvēja sens, bagāts svētās Ņinas klos­teris. Ne vienu reizi vien gruzīni bija griezušies pie svē­tās Ņinas klostera mūkiem, un ne vienu reizi vien brāļi bija savu tēvzemi izglābuši no lielas nelaimes — gan ar naudu, gan prātīgiem padomiem. Arī šoreiz gruzīni nolēma jo drīzāk griezties pie mūkiem pēc palīga.

Taču tobrīd bija grūti pie viņiem nokļūt. Visi kalni, pār kuriem uz klosteri veda šauras taciņas, bija aizputi­nāti ar dziļu jo dziļu sniegu, un bieži gadījās, ka sniega lavīnas apraka aulus, mežus, aizsprostoja ceļus. Tomēr atradās daži kalnainajā ziemeļu Gruzijā dzimuši un au­guši drosminieki, kuri, paņēmuši līdzi lūgumrakstu svē­tās Ņinas klostera mūkiem un uzkrāvuši ēzeļiem pārtiku, siltas drēbes, virves un citas lietas, kas nepieciešamas kalnos, devās ne visai tālajā, taču grūtajā un bīstamajā ceļā. Liels ļaužu pulks un svētnleki, pavadījuši sūtņus līdz sniegainajiem kalniem, palika lejā lūgt dievu un gaidīt viņus laimīgi atgriežamies.

Divas dienas un divas naktis drosmīgie gruzīni kāpa kalnos un tikai trešajā dienā ap pusnakti noguruši, no­saluši, izsalkuši, pa ceļam zaudējuši lielāko daļu savu biedru un ēzeļu, kuri nogāzās bezdibeņos, sasniedza kalna virsotni un pieklauvēja pie klostera vārtiem.

V

Izbijušies mūki viņus tūdaļ nelaida iekšā, jo nekad šajā laikā tos neviens cilvēks nebija apmeklējis; pat ne­gantie inguši un veiklie kalnos kāpēji hevsuri šajā laikā nekad neuzbruka klosterim.

Veselus deviņus mēnešus mūki bija atšķirti no visas pasaules. Bet vasaras vidū, kad piekalnēs atkusa sniegs un pa ledājiem plūstošajās upēs nokritās ūdens, klosteri apmeklēja daudz cilvēku; tie sanesa pulka naudas un pārtikas, kuras klostera brāļiem tad pietika visam gadam. Sājos trīs mēnešos ne tikai gruzīni pa visām takām bariem nāca uz svētās Ņinas klosteri, bet to apmeklēja arī citu kristīgo zemju (audis: šurp cejoja pat tālās Grie­ķijas un Balkānu iedzīvotāji. Sājos mēnešos dienu un nakti skanēja klostera zvani, dega sveces un tika no- - ' turēti dievkalpojumi. Šie trīs mēneši aizskrēja kā trīs dienas, un mūki nemaz nepamanīja, ka atkal pienākusi garā ziema.

Kad kalnos uzkrita pirmais sniegs, visi dievlūdzēji steidzās kāpt lejā no kalna, un kādu dienu klosterī vairs nepalika neviena sveša cilvēka. Aizvadījuši pēdējos diev­lūdzējus, visi mūki sapulcējās lielajā tornī un, noskai­tījuši lūgšanas, sāka pārcilāt un šķirot sanestās dāvanas un pārskaitīt zeltu, lai pēc tam to noslēptu klostera pagrabos.

Ziemas mūkiem vilkās bezgala gari. Kopā ar cilvē­kiem no klostera paspārnēm aizlaidās arī visi putni. Tie lidoja uz vienmēr za|ajām, zilā dūmakā tītajām dien­vidu ielejām, kuras no klostera kalna virsotnes izskatījās līdzīgas jūrām ar daudzām klintīm un salām. Pārējās tri­jās pusēs ap klosteri pacēlās mūžīgo sniegu klātie kalni ar Kazbeku pašā vidū, pletās zllgi ledāji un itin kā mil-

zīgu ragavu sliecēm Izbraukti sniega lauki, pa kuriem stiepās šauras aizas un kuros melnēja dziļi bezdibeņi. Nedēļām ilgi saules staros mirgoja tīrais, mūžam spodrais kalnu sniegs.

Mūki ilgas stundas lūkojās laukā, apbrīnoja pasakaino dabu un nevarēja vien nopriecāties par tās cēlo skais­tumu. Viņiem sevišķi patika raudzīties sniega vlzmojumā saullēkta stundās, kad baigās kalnu virsotnes pēkšņi it kā aiz kauna vai liela prieka nosarka, mazgādamās staru viļņos, iemirgojās visās varavīksnes krāsas un meta le­jup garas ēnas.

«Svēts, svēts ir tas kungs, debess un zemes radī­tājs…» svinīga pacilātība tad dziedāja klostera brāļi, un klostera priekšnieks pacēla rokas virs Gruzijas un no kalna svētīja visu zemi un cilvēkus. Mūkiem tad li­kās, ka arī diženās kalnu virsotnes un mēmās klintis, tāpat brāzmainie kalnu strauti piebalso un kopā ar vi­ņiem godina diženo Kaukāza radītāju.

Retumis brāļi devās arī pastaigā kalnos. Viņi gāja pa divi, dziedāja garīgās dziesmas, bet, aizgājuši kādu ga­balu tālāk no klostera un atraduši piemērotu vietu, sa­kūra uguni, cepa šašlikus, izvilka no azotes ādas mai­siņus ar vīnu un sāka līksmoties. Piepeši nez kur radās sāzs, tas iedunējās, acumirklī tam piebalsoja zurna, skumjā čianura un spalgais pidlipits…

Tad no pulka iznāca mūks un līgani sāka dejot lez- ginku… Iznāca otrs, daiļi pacēla virs galvas labo roku, lūkojSs zemē un, graciozām kustībām ar kreiso roku plivinādams nezin kur dabūtu sievietes čadru, kā meln- acaina gruzīniete vilināja pirmo sev līdzi dejā …

«Tra, ta, ta, ta, taa…» kalnos raudāja skumjā čia­nura, un zurna tai dobji piebalsoja.

«Viens, divi, trīs; viens, divi, trīs…» mūki sāza dunoņas taktī sita plaukstas.

«Lalalaa … lalaa…» spiedza pidllplts, itin kā pūlē­damies visus pārkliegt.

Tad neizturēja arī klostera priekšnieks. Viņa sirds sāka strauji pukstēt, vecās asinis dzīslās mutuļot; pacēlis vīna kausu, arī viņš griezās dejā. Visi mūki vēl sparīgāk sita plaukstas, un pidlipits spiedza vēl griezīgāk. Mūkus pārņēma īsta omulība: viņi kliedza, auroja, nežēloja vīnu un, saķērušies pa divi, dejoja …

Ērgļi, Izbiedēti savās ligzdās, bija pacēlušies padebe­šos un izbrīna lidinājās virs mūku līksmības vietas; biklo kalnu kazu un tūru bari šaudījās pa ledājiem, nezinā­dami, kur sprukt…

Bet tad iedunējās klostera zvani. Mūzika un aurošana apklusa vienā mirklī. Mūki tūdaļ apstājās un, zemu locī­damies, sāka mest krustus un skaitīt lūgšanas…

Atkal kalnos skanēja psalmi, un mūki pāros atgriezās klosteri…

Taču daudz vairāk bija vienmuļu, pat baigu dienu, kad mūki garas nedēļas nevarēja kāju spert pāri sliek­snim, jo viņiem visapkārt blīvējās tumši mākoņi un putināja sniegs. Kad kalnos sāka trakot auka, pūst no KaZ- beka puses sniegu, dzīt to pa aizām un triekt pret klos­tera sienām, kad visapkārt sāka kaukt un svilpt vējš, krakšķēt Devdoraka ledājs, tad… tad kļuva baigi, un pārbiedētajiem brāļiem šķita, ka viņu mītni no visām pusēm ielenkuši ļaunie gari, kas kaukdami, riņķodami apkārt, grib nogrūst klosteri no kalna bezdibenī vai ie- putināt to sniegā. Tad dienām un naktīm skanēja klostera brāļu nopūtas, tie lūdza dievu un gaidīja, kad mitēsies trakot sniega vētra. Viņi vairs nesaprata, vai ir diena vai nakts. No pasaules atšķirtie mūki tad pieredzēja daudz brīnumu un neizskaidrojamu parādību: te paši no sevis sāka skanēt zvani, te uz altāriem, neviena neaiz- degtas, iedegās sveces, te aiz logiem veļi cilvēka balsī sāka lūgties mūkiem, lai laiž viņus iekšā… Klostera brāļi pielūdza dievu, gavēja un garas stundas uz grīdas gulēja krustā. Ne viens vien mūks tad atcerējās savu dzimteni rāmajās Gruzijas lejās, kur nekad nebija nedz sniega, nedz tādu briesmīgu puteņu; atcerējās līksmās jaunības dienas, skaistās meitenes, kas reiz mīlētas… Ne viens vien tad nožēloja, ka devis solījumu kalpot dievam šajā klosterī un atsacījies no visiem šīs pasaules jaukumiem…