Antans Vienolis - Leģendas un teikas

Pat allaž drūmais, domās nogrimušais un vienādi ar kaut ko neapmierinātais sirmais Kazbeks, izdzirdējis ie- raudamies stīgas, pēkšņi nopurināja mākoņu lēkšķes no savas galvas, izlīdzināja grumbas pierē, un viņu reizē pārņēma ir prieks, ir izbrīna, it kā viņš būtu izdzirdējis to, par ko tik garus gadsimtus sapņojis.

Aprima arī Terekas baisā šalkoņa, ieklausījās Kistīnas upīte, mēmās klintis un kalnu gars Dzuārs.

Bet vijolnieks vēl joprojām spēlēja — un ar katru brīdi aizvien skumjāk un skumjāk. Jau norietēja saule,

tās pēdējie stari vairs nerotājās Kazbeka virsotnes sniegos.

Darjala aizā cēlās migla, aiz ledājiem parādījās mē­ness, bet vijolnieks vēl aizvien spēlēja, un viņam no acīm pa vaigiem ritēja lielas asaras. Arī ļaudis rau­dāja. Lāgiem spēlmanis itin kā pagura un tad stīgas tikai klusi vaidēja: bet pēkšņi, uzimetot dziļas mīlas pilnu skatienu skaistulēm, kalniem, aizai, viņu pārņēma dziļš aizkustinājums, un stīgas atsaukdamās ietrīsējās un, it kā aizelsdamās asarās un vaidos, ar žēlām rau­dām piepildīja visu aizu.

Bieži Dzuārs no ledājiem bija klausījies skaistajās kistīnu dziesmās, priecājies par viņu dejām, jokiem un līksmi, bieži pa visu ieleju bija skanējušas skaļās kistīnu kara dziesma, un katru rītu un vakaru līdz viņa valstībai no aizas vējš atnesa mullu sērīgo dungošanu un saucienus, bet neko līdzīgu vijolnieka spēlei kalnu gars vēl nekad nebija dzirdējis. Un to sagrāba vēlēšanās, lai spēlmanis vienmēr paliktu Kistinas ielejā un lai vienmēr, katru nakti, tikai tam vien spēlētu, un lai nekad vairs vijol­nieka spēli neklausītos neviens cilvēks. Kā bija nodomā­jis, tā arī izdarīja: pēkšņi ledājos atskanēja baismīgs grāviens, nodrebēja kalni.

Ļaudis nepaguva atjēgties, kad no visām pusēm aizā sāka velties ledus, sniegs, akmeņi, un viss Kistīnas ledājs ar milzīgu troksni un dārdiem, savā ceļā raudams līdzi kokus un kalnu virsotnes, nogruva aizā.

— Allah kerlm! Allah keriml* — viena mutē iesau­cās visi kistīni un pirmo un pēdējo reizi ieraudzīja kalnu garu Dzuāru, kurS, pāršķēlis uz pusēm Kūru kalna vir­sotni un vienu pusi saņēmis ar rokām, svieda to aizā, tieši virsū spēlmanim. Nepagāja ne mirklis, kad visa Klstīnas ieleja, visi auli un visi Iedzīvotāji bija uz mū­žiem aprakti zem sniega, ledus un akmeņiem. Dzīvi pa­lika tikai tie kistīni, kuri tajā laikā nebija ielejā.

Kaimiņu tautas, naktī izdzirdējušas kistīnu kalnos ska­lus grāvienus, loti Izbijās, bet no rīta nopriecājās, kad uzzināja par savu Ienaidnieku briesmīgo nelaimi, un reizē arī izbrīnījās, Terekas vietā ieraugot akmeņu lauku.

Trīs dienas un trīs naktis Tereka lauzās cauri snie­gam, ledum un akmeņiem, kas tajā bija nogruvuši no Kūru kalna un uz laiku to iesprostojuši Darjala aizā. Bet Kistīnas upīte ar šiem akmeņiem cīnās vēl līdz šai baltai dienai. Pēc briesmīgās katastrofas dzīvi palikušie kistīni tūda) pārcēlās uz citiem kalniem. Arī šodien ne­viens viņu pēcnieks tur nedz dzīvo, nedz medī. Un ne­viens kistīns tagad nepaiet un nepabrauc garām Klstī­nas aizai, nenomazgājis rokas un kājas Klstīnas upītes ūdenī un no svētā korāna nenoskaitījis lūgšanu par sa­viem slavenajiem sentēviem, kas reiz šeit tika dzīvi ap­rakti. Katru gadu noteiktā dienā kistīnu mullas un ha- džlji no visiem kalniem pulcējas Kistīnas aizā un šeit,

' Allah, palīdzi! Allah, palidzll urdzošas Kistīnas upītes krasta, skaita par mirušajiem lūgšanas un pēc savas ticības izdara apmazgāšanos.

Kalnu pavadoņi stāsta ceļotājiem, ka ikkatru nakti no klinšu un akmeņu apakšas izlienot noskrandis vijol­nieks ar pauniņu plecā un melnu platmali galvā, nostā­joties uz klints, spēlējot, bet kalnu gars skatoties no ledāja, klausoties viņā un reizumis kā rotaļādamies no- ripinot aizā akmeņus un sniega pikas. Un vai tam dros­miniekam, kurš uzdrīkstas naktī ierasties aizā paklausī­ties spēlmanī! Neviens kalnu pavadonis ne par kādu naudu nepaliek kopā ar ceļotājiem nakšņot Kistīnas aizā…

1905

(Pēc gruzīnu tautas motīviem)

Vēl nekad Gruzijai nebija uzbrukusi tik liela nelaime un gruzīni tā novājināti kā tajos grūtajos laikos. Tas bija visbriesmīgākais gadsimts visā diezgan drūmajā Gruzi- jas vēsturē. Un, ja Gruzija toreiz neaizgāja bojā, tad, kā veci ļaudis dziesmās dzied, tā lēmis liktenis.

Gruzīni vēl nebija paguvuši izdzīt turkus un kalnie­šus — ziemeļniekus, kad no dienvidiem ar lielu kara­

spēku viņu zemē iebruka pats Per sijas padišahs, kas, vairākās kaujās uzvarējis gruzīnus, nu tuvojās Gruzijas galvaspilsētām — Mchetai un Tbilisi. Turki un kalnieši no ziemeļiem, izdzirdot par gruzīnu karaspēka sakāvi, griezās atpakaļ un atkal sāka aplaupīt un dedzināt zemi.

Cerēt uz kāda palīdzību gruzīni nevarēja. Visi viņu kaimiņi bija musulmaņi, vislielākie kristīgo gruzīnu ienaidnieki. Atlika tikai paļauties uz dievu un uzvarēt ienaidnieku vai arī mirt kaujaslaukā. Un gruzīni tajos laikos tam vien bija radīti.

Ikviens vīrs, kas tikai spēja rīkoties ar zobenu, pa­metis mājas un nenovāktus laukus, ieročiem rokā gāja pret ienaidnieku, bet sievietes, bērni un veci ļaudis slē­pās nepieejamos mežu biezokņos un stāvu kalnu alās. Dienā toreiz Gruzi ja bija līdzīga tuksnesim, bet naktī gan še, gan tur plaiksnījās un izplēnēja asiņaina blāzma, dažādās krāsās atzalgodamās sniegoto kalnu virsotnēs.

Drīz vien netālu no Tbilisi parādījās pirmie padišaha kareivju pulki, bet otrā dienā ieradās arī pats turku valdnieks ar visu savu karaspēku. Persieši kā negaiss uzkrita gruzīniem, kuri vēl nebija paguvuši sakārtoties kaujas gatavībā, un to pirmās rindas nogāza gar zemi; pārējie vēl visu dienu cīnījās ar daudzkārt lielāku per­siešu pārspēku un tikai vakarpusē galīgi sakauti atkā­pās un paglābās Mchetā un Tbilisi cietoksnī Metehā. Sa­niknotie persieši cauru nakti bez mitas apšaudīja cie­tokšņa sienas, lauzās iekšā, simtiem rāpās augšup gar sienu un simtiem līķu vēlās zemē. Mchetu ieņēma tikai agri no rīta, bet dienas vidū krita arī Tbilisi cietoksnis Meteha, kur bija paglābušies visdrošsirdīgākie karavīri ar saviem kņaziem. Kaut arī cietokšņa sienas grava, taču palikušie gruzīni nolēma dzīvi nepadoties un, sa­pulcējušies lielajā Metehas tornī, apkāva simtiem per­siešu. Cik persiešu ielauzās cietoksnī, tik līķu gruzīni izmeta laukā, lai būtu ērtāk kauties šaurajās torņa ejās.

Pa visu cīņas laiku padišahs, kuru ielenca liels bars mazāku hanu un beku, stāvēja Mtacminda kalnā un ne­pacietīgi gaidīja persiešu uzvaru. Taču saule slīga aiz­vien zemāk un zemāk, bet Metehā vēl aizvien plīvoja Grazijas karogs. Tad sakaitinātais padišahs aizsūtīja da­žus bekus pie karaspēka pavēlnieka ar ziņojumu: ja līdz saulrietam Metehas tornī neplīvos musulmaņu pravieša karogs, viņš liks saviem kalpiem tam no muguras iz­griezt ādas sloksnes.

Bet arī tas nelīdzēja.

Jo niknāk persieši lauzās tornī, jo sirdīgāk gruzīni tos svieda atpakaļ. Pirms saules rieta persiešu karaspēka pavēlnieks, redzēdams, ka torni nevarēs ieņemt, no Me­teha sienām ielēca straujās Kūras viļņos un noslīcinājās; bet tornis krita tikai pret rītu, kad pats padišahs ņēma savās rokās karaspēka vadību.

Uzvarējis gruzīnus un iegājis to abās galvaspilsētās — Mchetā un Tbilisi, padišahs vispirms no sirds pateicās allaham par kristiešu sakaušanu, pēc tam pasludināja sevi par visas Gruzljas valdnieku un, apmeties Metehā, lika dažas gruzīnu baznīcas nojaukt, citas pārvērta par mošejām, mocīja kristiešus un ar varu piespieda tos pie­ņemt musulmaņu ticību. Tiem gruzīniem, kas bija pali­kuši dzīvi, kā arī pilsētu vecākajiem viņš paziņoja: ja tie četrās naktīs neatgādāšot viņam divus maisus zelta, desmit tūkstošus zirgu un tūkstoš visdaiļāko meiteņu, tad tur, kur viņa zirgs Iešot pāri, simt gadu zāle vairs neaugšot.