Antans Vienolis - Leģendas un teikas

Drūmi un baisi šodien ir šajos tuksnesīgajos, visu aizmirstajos kalnos. Ikvienu gruzīnu pārņem dziļas skum­jas, kad tas, mākoņiem pašķiroties, kalnā ierauga klos­tera drupas un pārakmeņojušos nolādēto mūku statujas. Nevienam viņu nav žēl, neviens viņus nepiemin, un ne­viens par viņiem neaizlūdz. Tikai mūžīgie ceļinieki, pal­sie, saltie mākoņi, retumis apmeklē klostera drupas un,

Iežēlojušies par akmenī pārvērstajiem mūkiem, tos no­glāsta, skūpsta, iztaujā. Taču iztaujājuši, neizliedaml ne asaras, neizteikdami ne vārda, tādi paši salti un drūmi turpina savu mūžīgo cejojumu. Bet nežēlīgie kalnu vēji, irgādamies par mūku ciešanām, kauc un gaudo apkārt, met tiem acīs sniega smeltni un gadu gadiem dungo vienu un to pašu sērīgo dziesmu.

{Pžc kabardiešu tautas motīviem)

Tas bija sen. Tas bija tur, kur kopš gadsimtiem kalni iesniedzas debesīs, bet lielo Kazbeku vienmēr tin balti sniegi kā čalma hadžija galvu, kur sirmais Elbruss grimst sapņos un atminas zemes tālo pagātni. Tur, kur bangainā Tereka pa Darjala aizu laužas caur kalniem, klintīm un stepēm, kur ledājos plosās aukas, bet nogāzēs zied krāš­ņas puķes… Kur, piekalts pie augstas klints, Prometejs

reiz cieta mokas … Kur asinsatrlebība, kaislība, mīles­tība valdīja pār cilvēku, nevis cilvēks pār tām… Tur, kur miermīlīgie pēcnieki ar sāpēm sirdī atceras Kau­kāza drūmos pagātnes laikus, kad cilvēki izmantoja cits citu, bet tos visus apspieda bagātnieki.

Tas bija tur. Tas bija tur un tajos laikos, kad vēl neviens svešzemnieks nebija spēris kāju uz svētā Elbrusa pakājes un kad vēl neviens kalnietis, neviens džigits nebija atkāpies, naidniekam pagriežot muguru. Tas no­tika zemē, kas atrodas starp Baksanas un Kubaņas upi un augstajiem, mūžīga sniega klātajiem Kaukāza kal­niem.

Šajā zemes stūrītī dzīvoja brīva, kareivīga un dros­mīga kalnu tauta. Visi vīri tur bija drošsirdīgi un braši džigiti, visas sievietes daiļas un slaidas kā Muhameda paradīzes dārzu hūrijas. Nekur citur neuzauga tik stalti vīri un tik dai|as melnaces kā Ziemeļkaukāza kalnos.

Džigitu tauta savos ierastajos kalnos un stepēs brīvi dzīvoja ilgus gadsimtus. Viņu nodarbošanās bija karo­šana, viņu likums — cīņa. Viņi karoja gan ar naidnie­kiem, gan draugiem. Kara iemesls bija gan sievietes, gan ieroči, gan straujie rikšotāji. Bet visbiežāk džigiti karoja par savu brīvību. Brīvība džigitiem bija tas pats, kas putniem padebeši, kaut gan brīvās dzīves ziņā viņus jau tāpat varēja pielīdzināt cienīgajiem kalnu ērgļiem, kuri kā kronēti karaji arī šodien šķeļ gaisu virs Kau­kāza kalniem un joprojām valda kādreizējā džigitu zemē.

Bet nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, un mūžīga ne­bija arī džigitu brīvība un labklājība. Ar laiku viņiem sāka mākties virsū neticīgie gjauri [1]— tā sauca šos sveš­zemniekus. Sākuma džigiti tos pacieta diezgan labi, jo ari gjauriem bija krietni zirgi, skaistas sievietes un ie­roči, kuri spļāva uguni un kurus džigiti augstu vērtēja. Turklāt tie bija kareivīgi, drosmīgi, veikli, ar tādiem cī­nīties drošsirdīgajiem kalniešiem bija tīrais prieks. Dži­giti no saviem kalniem nolūkoja gjauru bagāto tirgoņu karavānas tālu stepē, uzzināja par to apmetnēm, par cietokšņiem, ko tie ceļ, lai aizstāvētos. Izlūki pastāstīja, kur pa nakti stepēs izliktas neticīgo sardzes.

To visu džigiti labi apsvēra, iegaumēja, pārsprieda un, nogaidījuši nakti vai Izdevīgu brīdi, gāja uzbrukumā. Gāja uzbrukumā un vienmēr uzvarēja. Tas nav džigits, kas Izšķirošā kaujā pamet savējos un pagriež naidnie­kam muguru. Tas nav džigits, kas ar zobena cirtienu kalnos nenogāž gar zemi šķībacaino tatāru vai nenogrūž no segliem kleinkājaino kalmiku. Tas nav džigits, kas pēc nakts uzbrukuma nepārved mājās kalnos sagūstītu neticīgo gjauru, uzmetis tam kaklā cilpu, vai neatgādā uz savu harēmu apaļvaidzi kalmikieti vai plataci urusieti ar kuplām krūtīm. No tāda novērsās ne vien dzimtais auls, no tāda novērsās arī skaistās kalnietes.

Taču džigiti karoja ne tikai ar neticīgajiem gjauriem

un saviem tuvākajiem kaimiņiem, viņi uzbruka arī ci­tām tautām. Reizēm viņi pagrieza savus pulkus uz Kas- pijas stepēm, uz nomadu tautiņu no jurtām saceltajām pagaidu pilsētām, pāri ledājiem un mūžīgā sniega lau­kiem sasniedza Gruziju, Abhāziju, Svanetu kalnus; viņi iedvesa šausmas Melnās jūras austrumu piekrastes iedzī- ' votājiem un ar lielu laupījumu atgriezās savos dzimtajos kalnos. Atgriezušies pateicās allaham par uzvaru, sa­dalīja laupījumu, dzīroja, džigitēja un savos harēmos uzdzīvoja ar skaistulēm, bet pa to laiku kaujā kritušie džigiti ar melnacalnām hūrljām līksmoja paradīzes dār­zos. Un neviens neskuma pēc kritušajiem; tie, kas bija palikuši dzīvi, kā arī sirmgalvji viņus pat apskauda, jo Muhameda paradīzē, kā vēstī korāns, izzūd visas miesas kaites un izlīdzinās gadu starpība, — visi kļūst veseli, jauni, un visi var jauties mīlai.

Džigitu tautai bija arī savi jaunumi un nelaimes. Viņu lielākais jaunums bija gazavats — svētais karš un aslns- atriebības paraža. Tīrais posts, ja džigits iemīlēja sava kaimiņa — sava kunaka meitu, māsu vai sievu un ja skaistules tēvs, brālis vai vīrs nebija ar mieru tam viņu atdot. Nelaime tad piemeklēja ne tikai šīs abas ģimenes, bet arī visu dzimtu. Ja mīlestība neatdzisa, jauneklis ne­apdomājās un viņu neizdevās atrunāt, precības allaž beidzās ar lielu asinsizliešanu gan vienā, gan otrā pusē.

Mīlētājs tad salīga abrekus [2], saaicināja savus kunakus un ar Ieročiem rokās uzbruka skaistules sakļai vai pat visam aulam, ja tas pretojās uzbrucēja iegribai. Vai nu drosminiekam izdevās, vai neizdevās nozagt skaistuli, taču pēc šāda soja abu ģimeņu miers jau bija vējā. Vie­na un otra puse zvērēja allaham atriebt nogalinātos: at­riebt ar asinīm. Un sākās asinsatrlebības slaktiņi. Vecāki atriebās par nogalinātajiem bērniem, bērni — par ve- vāklem, brāļiem, tālākie radi atriebās par tuvākajiem… tā līdz septītajam augumam. Un tad savstarpējā cīņā lija džigitu asinis. Varenākās un lielākās dzimtās tās lija veselus gadu desmitus. Neviena puse nebija droša. Ja kāds mira neatriebis, tad to izdarīt uzticēja saviem bēr­niem — pēcnācējiem un mantiniekiem. Dažās dzimtās šādā kārtā noslepkavoja visus vīriešus, tajā palika vie­nīgi sievietes.

Nekādu labumu, tikai ļaunumu kalniešiem atnesa arī mullu sludinātais gazavats pret citu ticību ļaudīm.

Sls ļaunums, šī nelaime, šī asinsatrlebības paraža un svētais gazavats garus gadsimtus saēda kalnu tautu sir­dis, kā rūsa saēd dzelzi, un beidzot pavisam šīs tautiņas iedzina postā.;Un varbūt savstarpējā asinsatrlebības cīņa un gazavats bija vienīgais vaininieks, kas visu laiku kal­

Tas notika džigitu tautas pašos ziedu un varenības laikos.

Toreiz Elbrusa pakājē Malkas aulā dzīvoja divi ku­naki, divi drošsirdīgi džigiti, vīri brieduma gados. Viena vārds bija Alibejs, otra Dvalibejs. Viņi abi bija hadžiji, abi valkāja baltas čalmas, ko apvija zaļas lentas, mošejā abi sēdēja viens otram blakus uz dārga persiešu paklāja, tuvāk pravieša karogam, un, viens otru nomainot, klusā balsī lasīja svēto alkorānu. Abiem piederēja harēms ar skaistām sievietēm, daudz strauju zirgu un dārgu ie­roču krājumi. Viņiem bija lielas ģimenes un plašs radu pulks. Kaut gan viņu ģimenes nesaistīja radniecības sai­tes, taču tās sadzīvoja labāk par radiem. Bet paši kunaki nekad nešķīrās kā divi brāļi: vai devās medībās, vai nakts pārgājienā, vai svētajā karā — aizvien viņi bija kopā. Ko nenogāza Alibeja zobens, to nogalēja Dvalibeja kinžals. Kas izmuka no Alibeja cilpas, to panāca Dva­libeja bulta. Laupījumu viņi dalīja uz pusēm un, ciemo­joties viens pie otra, pārmaiņus no tās pašas pīpes smē­ķēja kaljanu.