Antans Vienolis - Leģendas un teikas

— Tas nozīmē, ka mēs vienā karagājienā, tev vēl dzī­vam esot, iznīcināsim visu Dvalibeja dzimtu, lai tā atras­tos kur atrazdamās; tu tikai rādi mums taisnāko ceļu, — viņam paskaidroja kunaks atamans.

Pamanījuši, ka visa stepe un kalnu pakājes kā nosē­tas ar gjauru pulkiem, džigiti sakustējās, sarosījās savos aulos. Viņi vēl vairāk satraucās, kad uzzināja, ka neticī­gos vada drosmīgais džigits Alibejs. Mullas viņu nolā­dēja no mošeju minaretiem, džigiti un hadžiji izstūma no sava vidus un pasludināja par abreku; no viņa atsacī­jās visi radi, kunaki, sievas, bērni, viņa māte un visi kalnieši.

— Lai viņam nav auglīga nedz zeme, nedz sie­viete! — viņu nolādēja visās mošejās un sanāksmēs.

— Lai viņu uz noguruša zirga kalnos pārsteidz auka!… Lai šaltans viņam parāda ceļu uz riebīgo gjauru apmetni, un lai viņu tur sagaida neticīgo meiča un Izslāpušu padzirda ar piegānītu ūdeni!…

Kaukāza kalnos mēdza gadīties visādi: karoja kai­miņu tautas, saplēsās radi, sanaidojās kunaki, bet, ka savs karavīrs, kalnietis, džigits sauktu palīgā neticīgos gj aurus, kaut ari pret niknāko ienaidnieku, liekas, tā gan kalnos nekad nav noticis, kamēr vien Elbruss tur uz saviem pleciem debess velvi.

Ienaidniekam pretī stāties pienācīgi sagatavojās arī kalnieši. Mullas no minaretiem pieteica neticīgajiem svēto karu — gazavatu.

Taču cīņu Ilgi neuzsāka ne vieni, ne otri. Džigiti un muridl gaidīja, kamēr gjaurl ieies kalnu aizās, uzkāps augstienēs, lai tad no turienes nogrūstu naidnieku bez­dibeņos, apmētātu neticīgos ar akmeņiem, klinšu šķem­bām un citu pēc cita apšautu kā fazānus. Turklāt džigiti zināja, ka kalnos gjauru lielgabaliem nav nekādas lielas nozīmes, bet viņu zirgi, nepieraduši kāpajāt pa klintīm un kraujām, ātri nogurst un klūp. Zināja to un gaidīja. Bet arī ienaidnieki zināja, ka džigiti ir bīstami tikai tik ilgi, kamēr viņi atrodas kalnos un sēž savos zirgos, ka kalniešu zirgi baidās no lielgabalu grāvieniem un ka, palicis bez zirga, džigits ir tas pats, kas vanags ar ap­grieztiem spārniem. Zināja to un arī gaidīja. Gaidīdami viņi cirta meža biezokņus, raka ierakumus, cēla nocieti­nājumus un augstienēs un kalnu korēs vilka augšā sa­vus lielgabalus. Bet pār Kubaņas upi katru dienu cēlās pāri arvien Jauni pulki.

Apnika gaidīt gan vieniem, gan otriem. Reizēm abās pusēs apšaudījās sargi, saķērās lielākas un mazākas ka­raspēka daļas, drošsirži izgāja tuvcīņā, bet sākt lielo, izšķirošo kauju abas puses kavējās.

Džigitu vadoņi, gudrie mullas un dievbijīgie hadžij- muridi ilgi apspriedās, ko darīt. Beidzot nolēma nolaisties no augstajiem kalniem un uzbrukt pirmajiem. Uzbrukt strauji un drosmīgi, jo gjauru skaits jau vairākkārt pār­sniedza kalniešu skaitu un arvien vēl pieauga.

Kalnieši laidās lejup no saviem kalniem kā mūžīgā sniega lavīna un, saukdami marža [4], allah kerim, allah kerlm, uzbruka gjauriem. Viņi sabradāja neticīgo sardzi, sajauca to ar zemi, izlauzās cauri ienaidnieka pirmajām rindām un, vicinādami zobenus un kinžalus, iebruka gjauru pulku pašā vidū. Bet tad notika tas, ko kalnieši nebija paredzējuši: pēkšņi visos pakalnos Iezibējās uguns, kaut kas nodārdēja, un uz džigitu ciešajām rindām sāka birt svins, dzelzs un uguns. Lielgabalu uguns un dārdu izbiedētie kalniešu zirgi cēlās pakaJkājās, klupa, svaidī­jās, spērās, un džigiti vairs nevarēja tos savaldīt. Daži zirgi, nometuši Jātniekus, šausmu pārņemti, joņoja pa kaujaslauku, mina zem kājām gan savējos, gan ienaid­niekus, gan veselos, gan ievainotos. Džigiti, kas palikuši kājām, jau vairs nebija nekādi džigiti un nekādi karo­tāji: viņi tikai spiedās kopā un aizsargājās ar zobeniem un kinžaliem. Ienaidniekiem tikai to vien vajadzēja: tie pagrieza uz viņiem lielgabalu stobrus un apšaudīja kā­jām palikušos vīrus no augšas, gāza viņiem virsū no priekšas, no mugurpuses un no sāniem … Un notika tas, kas vēl nekad ar kalniešiem nebija noticis: pirmo reizi, kopš Ošha-Maho* uz saviem pleciem tur debesu velvi, viņi pagrieza ienaidniekam muguru un — cits kājām, cits jāšus — laidās atpakaj uz saviem kalniem. Ienaid­nieki viņiem sekoja, palikušos sacirta ar zobeniem, sa­dūra ar pīķiem un, piesteigušies no sāniem, pulkiem vien saņēma viņus gūstā.

Visu to kalnos no saviem auliem redzēja gudrajie mullas un sirmie, dievbijīgie hadžiji. Baigā vēsts vienā mirklī aplidoja kalnus, un visus sagrāba šausmas: rau­dāja sievietes un bērni, rēja suņi, kas vien spēja, stei­dzās slēpties pats un glābt savu mantu. Velti mullas un hadžiji sauca palīgā allahu un viņa pravieti Muhamedu, velti viņi plēsa sev uz krūtīm drēbes, ar kinžaliem grai­zīja miesu un Izstiepa rokas uz allaha troņa — Elbrusa pusi. Šoreiz gan allahs, gan tā pravietis Muhameds palika kurli. Un tas viss Alibeja un viņa kunaku vainas dēj.

" Allaha tronis — Elbruss.

Pirmie kalniešu bēgļi jau bija sasnieguši Bermamīta stāvās klints virsotni, kad no Malkas aula izjāja pulks, vicinādams kailus zobenus. Tas ar joni izdrāzās cauri bē­gošo džigitu rindām un iejaucās pašā gjauru vidū. Viņi neaizsargāja savus bēgļus no gjauriem, neuzbruka ari pašiem gjauriem, bet ar kailiem zobeniem brāzās pa ienaidnieku rindām un meklēja AUbeju, viņa kunakus un kalpus. Ieraugot pretinieku, Alibejs ar saviem kuna- kiem atdalījās no gjauriem un divi asinsatrlebības upuri sāka cirst viens otram ar zobeniem, durt ar pīķiem un kinžaliem. No saviem vadoņiem niknumā un nežēlībā ne­atpalika arī viņu kunaki. Arī tie cirta ar zobeniem, vē- zēja pīķus, dūra ar kinžaliem, un viņu galvas ripoja. Karavīri, ieraudzījuši, ka kalnieši tik sīvi cīnās savā starpā, izbrīnījās un nezināja, ko darīt — tos izšķirt vai iet palīgā. Apjuka arī pats atamans un visi virsaiši…

Abu džigitu un viņu kunaku cīniņš neturpinājās ilgi. Drīz vien kunaki bija nogalējuši cits citu; daži, kam vairs nebija zirgu, vēl c^iījās tāpat, valstījās pa zemi, sita cits citam ar dūrēm, koda ar zobiem un saķērušies mira bries­mīgās mokās. Viņus mina ar pakaviem pasprukušie zirgi, spārdīja kājām vēl dzīvi palikušie. Ilgāk turpinājās Ali­beja divkauja ar Dvalibeju. Ne tikai viņi paši cirta viens otram ar zobeniem un dūra ar kinžaliem, bet arī viņu zirgi, ar zobiem ieķērušies viens otram krēpēs, centās viens otru nogāzt zemē un atmuguriski nogrūst bezdi­benī. Beidzot Dvalibejs piespieda savu pretinieku pie bezdibeņa malas. Alibeja zirgs bija iekāries ar priekš­kājām bezdibeņa malā. Dvalibejs tam ietrieca krūtīs kin­žalu, bet Alibejs paguva ar zobenu Dvalibejam nocirst galvu… un abi bijušie kunaki, abi džigiti ar visiem saviem zirgiem, aizķerdamies aiz izciļņiem, nogāzās no klints bezdibenī.

Kad gjauri iesojoja Malkas aulā, viņi tur atrada tikai raudošas sievietes, bērnus un sirmgalvjus. Visus jaunos vīriešus, Alibeja un Dvalibeja radiniekus, kunakus un kalpus bija iznīcinājusi asinsatriebība.

Kaut arī citur vēl ilgi lija Kaukāza tautu un cilšu asi­nis asinsatrlebības cīņās, Malkas aulā vairs nebija ko iznīcināt…

Beidzot jauns laikmets atnāca ari visām Kaukāza tau­tām un mazākām tautiņām. To atnesa Lielā Oktobra re­volūcija, kura arī kalnos pasludināja visu cilvēku brī­vību un vienlīdzību. Un kopš tā laika Kaukāza tautu vidū izzuda asinsatrlebības cīņas, mitējās tautu savstar­pējais naids, reliģijas fanātisma saceltās ķildas un cil­vēks vairs neizmantoja otru cilvēku.

Aizgāja pagātnē un aizmirsās tas laiks, kad Kaukāza tautas un ciltis smaka despotu un apspiedēju jūgā.