Antans Vienolis - Leģendas un teikas

Neviens vairs nepasludina gazavatu, nesauks citus par neticīgajiem, gjauriem un netireļlem. Uz mūžiem izzu­dusi briesmīgā asinsatriebība. Tikai augstu Bermamīta kal­nā, kur kādreiz viena otru iznicināja divas dzimtas, šodien rēgojas vientuļa klints, kas no tālienes atgādina obelisku, kuru veido divi kopā saķērušies burkās tērpti jātnieki. Kalnieši šo klinti sauc par Asinsatriebības klinti. To apskata tūristi, uz tās atpūšas mednieki, bet sirmie kal­nieši stāsta jaunajiem par briesmīgajiem reliģisko aiz­spriedumu upuriem, pie kuriem Kaukāza tautas un cil­tis bija novedusi šī asinsatriebības paraža. Viņi vēl stāsta, ka ikkatru nakti dzirdot, kā bezdibenī ar zobeniem viens otru kapā divi džigiti, divi bijušie kunaki, Alibejs un Dvalibejs.

1943—1947

(Pēc azerbaidžāņu tautas motīviem)

Tālu taiu Ziemeļkaukāzā, bezgala plašo stepju vidū, vientuļš paceļas dīvainu apveidu kalns. Tas ir viens no tiem kalniem, kuri reiz stāvēja sardzē un radīja ceļu klejotāju tautām, kad tās pSri Kaspijas un Heles- ponta stepju līdzenumiem plūda no rītiem uz vakariem; vēlāk šī kalna pakājē ļaudis meklēja pavēni un pat­vērumu.

No tālienes kalns liekas ļoti augsts un stāvs, tuvumā zems un strups, bet, skatoties uz to no augšas, — Ie­plaku un gravu Izvagots, Itin kā to izviļu vijām būtu izložņājušas čūskas. Apkārt kalnam stiepjas klinšu un aizu labirinti.

Dažas Kaukāza tautas to sauc par Nolādēto kalnu, ziemeļnieki par Čūsku kalnu, bet Brāzmaino Vēju Zemes* iedzīvotāji to iesaukuši par Daiļās Lalas kalnu.

Kādreiz no šī kalna vēlās asiņaini dūmi, tas vēma no zemes dzīlēm karstu lavu un drebināja apkārtni. Sis kalns bija vēl jauns, kad vecumdienas pienāca Dzelzs kalnam, kūkumā sametās Mašuks, piecās virsotnēs sa­šķēlās Beštau kalns, nodzisa arī citi vulkāni, bet šis jo­projām darbojās, vēla asiņainus dūmus, ar savu virsotni tiecās augšup un nedeva miera saviem kaimiņiem — kalnu milzeņiem.

Beidzot pienāca laiks, kad arī tas aprima: tā rīklē pa­mazām iesprūda akmeņi, krāteri piepildīja atdzisusi lava, atradzes nogruva, un apakšā, tur, kur kādreiz zemes ga­rozā kūpēja un mutuļoja verdoša lava, sāka dīgt zāle, augt krūmi un parādījās dzīva radība. Drīz vien šeit ap­metās arī cilvēks.

Nav zināms, cik ilgi, varbūt dažus gadu simtus, var­būt arī gadu tūkstošus šajos plašumos gani dzina savas lopu virdzes, mednieki medīja zvērus. Pēc tam ieradās

" Azerbaidžāņa.

pastāvīgie iedzīvotāji, atnāca ari iekarotāji, zemkopji sāka apstrādāt zemi.

Tā aizritēja viens gadsimts pēc otra, viens laikmets pēc otra, viena ēra nomainīja citu.

Dažkārt kāda spēcīgāka ģints vai cilts, negribēdama atstāt savu apmešanās vietu, izraudzīja to grūti piee­jamos kalnos vai Jūras malā un sīvi pretojās pat vare­nākiem iebrucējiem.

Nezin kura laikmeta vai ēras kurā gadu simtā vai gadu tūkstotī kāda liela cilts, kad tai uzklupa iebrucēji, nevēlējās atkāpties dziļāk stepē, bet apmetās Kaspijas jūras krastā, Brāzmaino Vēju Zemes pussalā, un tur no­stiprinājās. Kad tai uzbruka ienācēji, tā nikni pretojās. Atsitusi visus ienācēju uzbrukumus, cilts kļuva drošāka, pieauga varenībā, sāka gar jūru spiesties uz dienvidiem un gar Lielajiem Kalniem uz rietumiem.

Ar laiku kaimiņi vairs šai ciltij neuzbruka un t3 mie­rīgi dzīvoja starp jūru un kalniem.

Pamazām šī cilts kļuva liela un stipra, tā apdzīvoja milzu plašumus gar jūru un bija apmetusies arī kalnu masīvā.

No austrumiem tās zemes sargāja bezgala plašā Kas­pijas jūra, dienvidos no kaimiņiem to šķīra straujā Kūra un mūžīgā sniega klātie kalnu milzeņi, pār kuriem šai

ciltij uzbrukt neiedrošinājās nekāds ienaidnieks; zie­meļrietumos atradās neapdzīvotais Sāls tuksnesis un bezgalīgās stepes; no ziemeļiem nekad neviens ne­nāca, bet, kas tur spēra savu kāju, tas vairs neatgriezās mājās.

Norobežojušies ar kalniem, upēm, neapdzīvotiem tuksnešiem un jūru, šie ļaudis daudzus gadsimtus brīvi un laimīgi dzīvoja Brāzmaino Vēju Zemē; daži kaimiņi viņus dēvēja par kaspiem, citi par mūžīgās uguns pie­lūdzējiem, bet viņu valsti sauca par Azerbaidžāņu.

Taču nelaime dažkārt uzbrūk gluži negaidot, un pa­rasti tā nenāk viena. Tā atnāca arī uz šo zemi. Atnāca, kad azerbaidžāņu tautas dzīve zēla un plauka.

Kamēr azerbaidžāņus pārvaldīja no pašu vidus izvē­lētie uzticamie ļaudis, tikmēr visi bija apmierināti un laimīgi. Taču ar laiku saviesās mantkārīgi bagātnieki, kuri patvaļīgi piesavinājās auglīgākās zemes, leknākās ganības, sagrāba varu, pasludināja sevi par valdniekiem un sāka apspiest ļaudis, tos kalpināt un ieveda verdzību.

Bēdu dienas vēl aizvien nebeidzās: no ziemeļiem, no bezgalīgi plašās zemes, no kurienes nekad neviens ne­bija nācis un, ja atnāca, tad neatgriezās mājās, pēkšņi sāka ielauzties bruņotu vīru pūļi. Kas viņi ir, šie bru­ņotie vīri, ko viņi šeit meklē, ko vēlas, to Brāzmaino Vēju Zemes iedzīvotāji nezināja. Tikai bija dzirdējuši, ka tie esot ļoti neatlaidīgi, kareivīgi, lieli dziesmu mīļo­tāji, tiem patīkot skaistas sievietes un strauji zirgi.

Azerbaidžānas valsti tajos laikos pārvaldīja sirms satraps Varazs. Uzzinājis par valstij draudošajām bries­mām, viņš sasauca savus gudrajos, rakstu pratējus, ka­raspēka pavēlniekus, virsaišus un ar viņiem kopā ilgi sprieda, ko darīt, vai naidniekam tūdaļ brukt virsū un atspiest viņu atpakaļ vai arī salīgt ar labu un apmierināt viņa prasības. Beidzot nolēma izraudzīt sūtņus, lai tie dotos uzzināt, ko naidnieks vēlas.

— Kas jūs esat un ko gribat? — Varaza sūtņi jau­tāja nezināmajiem karotājiem. — Ja jūsu ganāmpulkiem trūkst ganību un lauku, mēs atdosim jums daļu savu kalnu un stepju; ja jums vajadzīgi zirgi, sievietes un ka­mieļi, mīļu prātu tos pārdosim, jo Brāzmaino Vēju Zemē auļotāji ir ātrāki par vēju, mūsu tuksnešu kuģi — kamieļi izturīgāki par jūras kuģiem, bet mūsu skaistules daiļākas par zvaigznēm pie debesīm; ja jums nav asu kinžalu un tērauda zobenu, apmierināsim arī šo jūsu prasību.

Ziemeļnieki nekā neatbildēja. Viņi arī turpmāk drau­dīgi lūkojās uz Brāzmaino Vēju Zemes pusi un palēnām virzījās uz priekšu.

Kad sūtņi atgriezās mājās un pastāstīja savam kun­gam par atnācēju izturēšanos, vecais Varazs ilgi domāja un glaudīja savu sirmo bārdu. Beidzot, pielūdzis mūžīgo uguni, saaicināja gudrajos, padomdevējus, ašugus [5], dailniekus, Igldu [6]pavēlniekus, pasauca abus savus dēlus, vecfiko Džavanširu un jaunāko Urmuzu, un sacīja:

— Mani dēli, esmu jau vecs un manas dienas skai­tītas; man par grūtu pārvaldīt tik lielu valsti, kāda ir mūsu Azerbaidžāņa. Redzu, ka mūsu laimīgajai dzīvei Brāzmaino Vēju Zemē starp jūru un kalniem tuvojas gals. Mūsu ienaidniekus vairs neaizkavē nedz plašās Jū­ras, nedz straujās upes, nedz mūžīga sniega klātie aug­stie kalni, nedz kailie, neapdzīvotie tuksneši — naidnieki ielenc mūs no visām pusēm. Pasaule Iet pa asiņainu ceļu. Vai nu mēs citus padarīsim par vergiem, vai citi mūs. Un jauni klāsies tam, kas nenoturēsies un tiks uzvarēts. Mūsu valstij jau no visām pusēm draud briesmas; bries­mas draud gan no ziemeļiem, no tas zemes, kurā, ka šķita, pat laiks bija apstājies un no kurienes neviens ne­kad nenāca šurp… Lai pārvaldītu Azerbaidžāņu, ir va­jadzīga jauna, svaiga galva, asas, gaišas acis un stipra, veikla roka… Bet es esmu Jau vecs — acis man tum­šas, rokas gurdas. Džavanšir, — viņš vērsās pie vecāka dēla, — tu jau esi parādījis savu izmaņu un rokas stip­rumu, kad reiz tevi aizsūtīju aizstāvēt tēvzemi no naid­niekiem — klejotājiem un tu tos piespiedi atkāpties aiz straujās Kūras upes … No šīs dienas atdodu tavās rokās valdīšanas zīmi — pārvaldi un aizstāvi Azerbaldžānas valsti, es svētīju tevi kā savu mantinieku: esi kareivīgs