Džeimī de Andželo: INDIĀŅU TEIKAS

— Labvakar! — iesaucās Lapsēns un sāka smie­ties. — Man tas puika patīk, es gribu ar viņu spēlēties!

Visi smējās. — Nāc tik šurpu! — Zvirbuļu vanags nikni atbildēja.

Lapsēns un Zvirbuļu vanags metās viens otram virsū, saķērās un nogāzās gar zemi. Viņi vēlās šurpu turpu, mērodamies spēkos. Pēkšņi Lapsēns iespiedzās un atrāvās no vanaga. Zvirbuļu vanags bija iekodis viņam īkšķī.

— Es ar tādu ķēmu nespēlēšos! — Lapsēns iešņācās un sūkāja savu īkšķi.

Zvirbuļu vanags izlidoja pa savām durvīm. Viņa karadziesma attālinājās, kamēr apklusa pavisam.

Vanagu ļaudis locījās smieklos. Zilajam vanagam lija pat asaras. — Neuztraucies, Lapsēn, neņem pie sirds. Es jau domāju, ka tu netiksi ar viņu galā. Viņš ir mazs, bet varen dūšīgs.

Ļaudis sarosījās uz naktsguļu un meklēja ērtākās vietas gar sienām. Lācis piecēlās kājās, uzmeta somu plecā un devās uz durvju pusi.

— Uz kurieni tu? — Zilais vanags viņam uzsauca.

— Jāmeklē vieta, kur pārlaist nakti.

— Palieciet taču te. Vietas papilnam.

Lācis pateicās, un Antilope izklāja uz grīdas truš- ādas segu.

Zilais vanags bija pienācis tuvāk un pārlaida roku pār pūkaino segu. — Tā ir skaista sega. Kā tādu var pagatavot? — viņš vaicāja.

— Pavisam vienkārši. Nepieciešama tikai pacietība un daudz trušu — apmēram divi simti! Ādas jāsagriež šaurās strēmelēs un jāvij, lai spalva uzbužinātos. Strēmeles pēc tam saauž kopā. Un sega gatava.

— Jūs esat izveicīgi ļaudis, — teica Zilais vanags.

— Es palīdzēju mammai griezt strēmeles, — Lap- sēns piebilda.

— Un vai trušus tu pats samedīji?

— Nēē, viņi jau nestāv uz vietas.

Visi Vanagi, to padzirdēdami, iesmējās. Smējās arī Lapsēns.

— Piemetiet ugunij malku! — Zilais vanags pavē-

leja.

Nākamajā rītā, iekams ceļinieki devās tālāk, Zilais vanags vēl pārmija dažus vārdus ar Lāci:

— Es labprāt tev iedotu gabaliņu krama, ko man palūdza tavs tēvabrālis Bruņurupucis, vecais vīrs, taču man pašam vairs nav. Jums pa ceļam iznāks iet gar Kramu ciemu, kas atrodas pie Melnā stikla kalna. Viss lielais kalns ir no melnā obsidiāna 1 , no kura var pagatavot asus nažus un bultu galviņas. Bet Krami uzskata kalnu par savu īpašumu, un jūs kaut ko varat dabūt tikai no viņiem. Iespējams, ka viņi sākumā uz­ņems jūs nelaipni, taču nevajag apvainoties. Tas ir tikai pirmais iespaids; īstenībā Krami ir labi ļaudis, kuriem patīk jokot. Es iedošu līdzi brieža gaļu — sakiet, ka tā ir dāvana no manis.

Lācis, Antilope, Lapsēns un mazā Irbīte atstāja Va­nagu ciemu. Tras . . . tras . . . tras . . . viņi gāja visu

Melns, vulkānisks stikls, šeit: krams.

dienu, tras . . . tras . . . tras … pa taku, līdz ieradās Kramu ciemā pie Melnā stikla kalna.

— Sakiet, lūdzu, — kur ir virsaiša māja?

— Tepat vien ir brāļu virsaišu māja. Bet ejiet vien tālāk. Mēs esam nikni. Mēs esam nejauki. Mēs esam bargi, bīstami ļaudis.

— Ho, virsaiti! Ho, ho, virsaiti!

— Ko bļauj?! Ja meklē kautiņu, nāc vien tuvāk!

— Piedod, nē, mēs nemeklējam kautiņu. Mēs neesam atnākuši, lai kautos, mēs atnācām paciemoties un at­nesām brieža aknas, ko jums sūta Vanagu virsaitis.

Jaunākais Krams paķēra gaļu; ar savu smailo, aso degunu viņš sagrieza to šķēlēs un nometa sunim.

— Man aknas negaršo! — viņš nicīgi teica. — La­bāk būtu atsūtījis sīkstu kakla kumosu. Man patīk košļāt!

Antilope atsēja savu ceļasomu, izņēma žāvētu gaļas gabalu un piedāvāja Kramiem. Vecākais Krams nosvie­da gaļu zemē, samīdīja kājām un pastūma sunim.

— Man negaršo mīksta gaļa! — viņš teica. — Vai zināt, man vakariņās vislabāk garšo jauna lapsa!

Lapsēns izrieza krūtis, lēnā, cienīgā gaitā piegāja pavisam tuvu pie Krama un draudīgi iešņācās:

— Nelolo cerības, ka tev no manis iznāks vakariņas! Es esmu slims, man ir Hahā slimība, un tu vari saindē­ties!

— Ho, ho, ho! — smējās vecais Krams. — Tas tik ir indētājs, tas tik ir spēka mitriķis!

— Piesargies, brāl, neplijies virsū! — Jaunākais Krams satvēra veco aiz rokas. — Varbūt tas knauķis ir azartists, labs spēlmanis. Uzspēlēsim, jā? Varbūt viņš tevi pievārēs? — Krami, kas bija sapulcējušies ap atnācējiem, smējās kā kutināti.

Bija vakars. Ļaudis sastājās gar sienām, meklēdami

ērtākās vietas. Kustēdamies un locīdamies Krami jo­cīgi čīkstēja un, sadurdamies cits ar citu, iešķindējās. Kādu brīdi visā mājā šķindēja, čīkstēja un klakšķēja. Kramu izskats bija visērmotākais. Viņi bija gari un tievi, no tumša, vulkāniska stikla. No priekšas viņus pat grūti bija ieraudzīt, bet no sāniem viņi izskatījās caurspīdīgi, ar asām, šķautņainām malām.

Kramus bija pārņēmusi jautrība, un viņi centās ie­karsēt savu virsaiti.

— Nu, nu, kas tad nu, varbūt tas puika ir labs spēlmanis, varbūt prot labi minēt. Uzspēlējiet! Varbūt viņam ir daudz spēka!

Lapsēns, lai gan bija uztraucies, tomēr nenoturējās un teica:

— Es gan esmu tikai puika un neesmu briesmīgi stiprs, bet riskēt nebaidos. Spēlēšu pret jums — ja vien ļausiet man spēlēt kopā ar tēvu. Viņš labi spēlē un labi dzied, zina daudzas sacīkšu dziesmas.

— Vai esi ar mieru, Lāča kungs?

Lācis smējās. — Lai iet! Palīdzēšu savam puikam.

Abi Kramu virsaiši nosēdās vienā pusē pavarda ugu­nij, Lācis un Lapsēns — otrā. Lācim un Lapsēnam kat­ram tika iedoti divi spēļu kauliņi — brieža apakšstil- ba kauli.

— Jūs spēlējat ar diezgan gariem kauliem, — teica Lācis, grozīdams kaulus saujā. — Tādus plaukstā , grūti noslēpt. Jums laikam bail, ka nepiekrāpj.

— Krāpt var, cik tīk, bet, ja pieķer, tad spēle zau­dēta. Tādi ir mūsu noteikumi, — skaidroja vecais Krams.

— Mums ir tādi paši noteikumi. Un kurš kauls jāuz­min? Baltais vai tas, kuram apsiets melns diegs?

— Baltais.

— Nu, tad sāksim.

— Jus esat ciemiņi, jums jāslēpj pirmajiem.

Lācis un Lapsēns sāka dziedāt savu dziesmu:

Bo le em na, bo lem bo lem . . .

Kramu virsaišiem bija jāuzmin, kur atrodas baltie vai, kā mēdza teikt, plikie kauli. Viņi pētīja Lāča un Lapsēna sejas, uz kurām uguns meta šaudīgu gaismu. Jaunais Krams piebikstīja brālim.

— Kurš būs? Mini!

— Labi, brāl. Ha! — Vecais «šāva» — izstiepa savu labo roku un pagrieza plaukstu uz augšu. Tā bija zī­me, ka abiem kauliem jābūt vidū starp abiem spēlētā­jiem. Lācim bija trāpīts pareizi, taču Lapsēnam ne. Lācis pameta savus kaulus Kramiem, un vecais Krams atdeva viņam vienu no saviem spēļu kauliem. Tagad bija jāmin Lācim un Lapsēnam.

— Sauj, mazais! — Lācis čukstēja puikam. (Lācis prata labi noslēpt kaulus, taču minēdams bieži kļūdī­jās, jo pārāk ilgi gudroja.) Lapsēns pēkšņi sakautrē­jās.

— Mamma! Nāc tu!

Antilope pienāca un nometās blakus dēlam. Savās mājās viņa bija slavena spēlmane, it sevišķi minēšanā. Tagad viņa sēdēja nekustīgi un ilgu un pētošu ska­tienu urbās Kramu sejās, līdz viņi sāka knosīties. Viņi centās Antilopi mulsināt, mainīdami savu dziesmu, taču Antilope kliedza «Ha!» un trāpīja pareizi. Visiem skatītājiem tas sagādāja lielu jautrību. Kramu virsaiši pasvieda savus kaulus Antilopei. Nu atkal viņiem bija kārta minēt.

— Piemānīsim viņus, sieva! Dziedāsim to austrumu dziesmu, viņi to nezinās, — Lācis iečukstēja Antilopei ausī, un abi sāka dziedāt. Krami «šāva», trāpīja Lācim, bet Antilope izkļuva sveikā. Spēle turpinājās. Un An­tilope palika nenotverama. Ne velti dzimtaja puse viņu dēvēja par vienu no labākajām spēlmanēm.