Marks Tvens: Haklberija Fina piedzīvojumi

Viņa apklusa it kā izbrīnā, tad lēnām pagrieza galvu un uzlūkoja mani — bet tad es piecēlos un izgāju pastaigāties.

Pats sev sacīju: varēšu labāk izskaidrot, kāpēc mēs šorīt nebijām istabā, ja aiziešu sāņus un mazliet padomāšu. Tā arī darīju. Tālu negāju, jo tad viņa būtu likusi mani pasaukt. Vēlāk, kad visi viesi aizgāja, es ienācu un pastāstīju viņai, ka troksnis un šāvieni pamodi­nāja mani un «Sidu», durvis bija aizslēgtas, bet mēs gribējām visu redzēt, tālab nolaidāmies pa zibensnovedēju, mazliet abi sasitāmies un tāpēc nekad vairs tā nedarīsim. Tad izstāstīju viņai visu to pašu, ko biju stāstījis tēvocim Sailasam, viņa sacīja, ka mums piedodot un varbūt tas nemaz neesot bijis tik ļauni, jo tādi jau esot visi zēni — lieli palaidņi, cik viņa novērojusi, un, ja nu nekas nelabs nav gadījies, tad viņa esot pateicīga, ka esam sveiki un veseli un mājās, un neesot ko bīties par to, kas padarīts un pagājis. Pēc tam viņa mani noskūpstīja, paglaudīja man galvu, tad sadruma, pēkšņi salecas un iesaucās:

— Žēlīgais Dievs, ir jau gandrīz nakts, bet Sids vēl nav pārnācis! Kas tam zēnam noticis?

Gribēju izmantot izdevību, pielēcu kājās un iesaucos:

— Aizskriešu uz pilsētu un viņu sameklēšu!

— Nē, to tu nedarīsi,— viņa atbildēja.— Paliec vien tepat; pietiek, ja viens ir pazudis. Ja viņš neatgriezīsies uz vakariņām, tad ies tavs tēvocis.

Toms uz vakariņām neieradās, tāpēc tēvocis pēc vakariņām tūlīt aizgāja.

Viņš atgriezās ap desmitiem mazliet norūpējies, jo nebija sadzinis zēna pēdas. Krustmāte Sallija bija ļoti norūpējusies, bet tēvocis Sailass sacīja, ka rūpēm neesot iemesla. Zēni paliek zēni, tā viņš teica — arī Sids atnākšot otrā rītā sveiks un vesels. Viņai ar to bija jāapmierinās. Bet viņa teica, ka vēl kādu laiku neiešot gulēt un gaidīšot Sidu — aizdedzināšot sveci, lai viņš varētu to saskatīt.

Kad gāju augšā gulēt, viņa nāca man līdzi ar savu sveci, apsedza mani un bija pret mani tik mīļa kā māte, tāpēc jutos zemisks, nespēju viņai skatīties acīs. Viņa atsēdās uz manas gultas un ilgi ar mani sarunājās, pieminēja Sidu, cik viņš esot lielisks zēns, un negribēja rimties par viņu runāt — šad un tad iejautājās, vai es nezinot, kur viņš būtu varējis nomaldīties, varbūt esot ievainots vai varbūt noslīcis, guļot šai mirklī kaut kur lielās ciešanās vai miris, un viņa nevarot būt pie Sida un viņam palīdzēt. Tad viņai sāka birt asaras, un es sacīju, ka Sidam nekas nav noticis, ka viņš būs droši vien mājās rītdien agri, viņa paspieda manu roku, noskūpstīja mani un lūdza mani šos vārdus atkārtot, jo tie viņai darot labu, viņa esot tik ļoti satraukta. Aiziedama viņa cieši un maigi ieskatījās man acīs un sacīja:

— Durvis nebūs aizslēgtas, Tom, tur ir logs un zibensnovedējs, bet tu būsi labs zēns, vai ne? Un tu neaiziesi? Manis labā.

Dievs vien zina, kā es vēlējos aiziet, lai meklētu Tomu, un biju to nodomājis darīt, bet pēc šiem vārdiem nevarēju aiziet, pat ja man dotu karaļvalsti.

Bet es domāju par krustmāti un Tomu un gulēju ļoti nemierīgi. Divreiz naktī nolaidos pa zibensnovedēju, aizgāju līdz mājas priekšpu sei, redzēju, ka viņa sēž pie loga, kurā nolikta degoša svece, viņas acis raudzījās uz ceļu, un tajās bija asaras. Vēlējos, kaut spētu kaut ko darīt viņas labā, bet neko nespēju — vienīgi zvērēju, ka nekad vairs viņu neapbēdināšu. Trešoreiz pamodos ausmā, atkal nolaidos zemē, bet viņa tur vēl joprojām sēdēja — svece bija gandrīz izdzisusi. Atbalstījusi uz rokas savu veco, sirmo galvu, viņa gulēja.

Tēvocis jau pirms brokastīm bija devies uz pilsētu, bet nespēja tur sadzīt Toma pēdas; abi nu sēdēja pie galda domīgi, nerunāja ne vārda, izskatījās drūmi, kafija atdzisa, bet viņi ne ēda. ne dzēra.

Beidzot tēvocis iejautājās:

— Vai es tev iedevu vēstuli?

— Kādu vēstuli?

— Ko vakar saņēmu pastā?

— Nē, tu man vēstuli neiedevi.

— Tad esmu to aizmirsis.

Viņš parakņājās pa savām kabatām, tad kaut kur aizgāja, kur bija nolicis vēstuli, atnesa to un iedeva krustmātei.

Viņa sacīja:

— Tā taču ir no Sentpītersbergas — no māsas.

Man šķita, ka būtu bijis labi, ja es vēlreiz pastaigātos, bet nespēju pakustēties. Taču, iekams krustmāte Sallija vēstuli atvēra, viņa to nosvieda zemē un izskrēja laukā — bija kaut ko ieraudzījusi. Es arī ieraudzīju. Tur ratos uz matrača gulēja Toms Sojers, blakus viņam sēdēja vecais dakteris un Džims krustmātes katūna tērpā, uz muguras sasietām rokām. Viņiem līdzi nāca liels ļaužu bars. Paslēpu vēstuli aiz pirmā priekšmeta, kas gadījās tuvumā, un izskrēju no istabas. Krust­māte Sallija raudādama nokrita pār Tomu un sauca:

— Ai, viņš ir miris, miris, es zinu — viņš ir miris!

Bet Toms mazliet pakustināja galvu, kaut ko noņurdēja, bija redzams, ka viņam aptumšojies prāts. Tad viņa pacēla rokas augšup un iesaucās:

— Viņš ir dzīvs, lai slavēts Dievs! Ar to pietiek!— vēlreiz ātri viņu noskūpstīja un ieskrēja mājā, lai sakārtotu gultu, pa kreisi un pa labi izdalīdama pavēles nēģeriem un visiem citiem tik ātri, cik vien viņas mēle spēja kustēties.

Es sekoju pūlim, gribēju redzēt, ko viņi darīs ar Džimu; vecais dakteris un tēvocis Sailass pavadīja Tomu, kad to ienesa mājā. Vīri bija saniknoti, un daži gribēja pakārt Džimu par brīdinājumu visiem nēģeriem, kas šeit dzīvoja, tad tie nemēģinātu aizbēgt kā Džims, nesaceltu traci un neliktu veselai ģimenei dienām un naktīm dzīvot nāves bailēs. Bet citi iebilda, lai to nedarot, jo tas nebūtu lietderīgi, viņš neesot mūsu nēģeris, ieradīsies viņa īpašnieks un vēl liks par viņu samaksāt. Tas mazliet atvēsināja prātus, jo tieši tie ļaudis, kas visvairāk vēlas pakārt nēģeri, kurš kaut ko noziedzies, parasti vismazāk vēlas maksāt par viņu, kad šī izprieca beigusies. Viņi visi lamāja Džimu, pāris reižu iesita viņam pa galvu, bet Džims neko neteica un nelikās mani pazīstam, tad viņu ieslēdza atkal tai pašā būdā, lika apģērbt savas drēbes un atkal iekala važās, taču ne pie gultas kājas, bet pie liela kāša, kuru ieskrūvēja apakšējā baļķī, arī rokas un kājas iekala važās un sacīja, ka viņš dabūšot tikai maizi un ūdeni, līdz ieradīsies viņa īpašnieks, vai, ja pēc zināma laika īpašnieks neieradīšoties, tad pārdošot viņu vairāk­solīšanā. Mūsu izrakto caurumu aizbēra ar zemi, pavēlēja fermeriem stāvēt katru nakti sardzē pie būdas, bet dienas laikā pie durvīm piesiet buldogu.

Kad viņi savu darbu bija veikuši un tikai vienkārši lamāja Džimu, pienāca vecais dakteris, paskatījās un sacīja:

— Neesiet pret viņu bargāki, nekā tas vajadzīgs, jo viņš nav slikts nēģeris. Kad aizbraucu un atradu zēnu, nevarēju izvilkt lodi bez palīdzības, bet pats zēns bija tādā stāvoklī, ka nevarēju aizbraukt un meklēt palīgu, viņam kļuva aizvien ļaunāk un ļaunāk, pēc kāda laika viņš sāka murgot, neļāva man tuvoties, draudēja, ka nogalināšot mani, ja es ar krītu iezīmēšot viņa plostu, un runāja vēl visvisādas muļķības — neko nespēju ar viņu izdarīt. Teicu, ka man jāatsauc kāds cilvēks, kas man palīdzētu, un, tikko izrunāju šos vārdus, šis nēģeris izlīda nezin no kurienes un sacīja, ka viņš man palīdzēšot. To viņš arī darīja, turklāt visai labi. Protams, nopratu, ka viņš ir aizbēdzis nēģeris — bet man bija tur jāpaliek visu atlikušo dienu un nākamo nakti. Tā tik bija ķeza, es jums saku! Man pilsētā divi pacienti gulēja saaukstējušies, un es labprāt būtu aizbraucis tos aplūkot, bet neiedro­šinājos, jo tad nēģeris varētu aizbēgt un mani par to nosodītu. Tuvumā neparādījās arī neviena laiva, lai es varētu saukt kādu palīgā. Tā man bija jānokvern uz salas līdz šīs dienas rītam, un neesmu redzējis nēģeri, kas tik labi un uzticīgi koptu slimo, viņš taču lika uz spēles savu brīvību un arī pats bija noguris — vēroju, ka viņš bija pēdējā laikā smagi strādājis. Man šis nēģeris iepatikās. Es jums saku, džentlmeņi, ka šāds nēģeris ir tūkstoš dolāru vērts un pelna, lai ar viņu apietos laipni. Man bija viss, kas vajadzīgs, zēnam bija tikpat laba kopšana kā mājās, varbūt vēl labāka, jo viņš gulēja klusi. Un tā es tur sēdēju ar viņiem, jo biju par abiem atbildīgs,— līdz šorītam. Tad garām brauca laivās kādi vīri, un, man par laimi, nēģeris tai brīdī sēdēja uz matrača, nolicis galvu uz ceļiem, dziļi iemidzis. Es vīriem klusiņām pamāju, viņi piezagās, satvēra un sasēja viņu, iekams viņš paguva atjēgties, un mums nebija nekādu grūtību. Zēns gulēja nemierīgā miegā, tad aptinām airus ar lupatām, piesējām plostu pie laivas, klusi un jauki atairējām šurp, nēģeris jau pašā sākumā nemaz nepretojās, neteica ne vārda. Viņš nav slikts nēģeris, džentlmeņi, tādas ir manas domas.