Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Viņa zaudējusi prātu! — Eositejs iesaucās, bet Hēsione ar izmisīgu brēcienu metās pie borta.

Taīdas melnā galva, ko cieši apņēma lemniešu matu sasukai tradicionālā lente, jau parādījās viļņa virsotnē. Hetēra izslējās no ūdens, skaļi smiedamās un sūtīdama skūpstu spartiešiem, kas viņu vēroja. Eositejs, visu aizmirsis, pārsteigts pielēca kājās un kopā ar Hēgesihoru piesteidzās pie borta.

— Ko tas īsti nozīmē? Vai tava melnmatainā atēniete nav paša Poseidona meita? Bet acis taču viņai nav zilas!

— Nevajag mūsu, mirstīgo, vidū meklēt dievu pēctečus, — spartiete iesmējās, — tu redzēji viņas noslēpumaino līdzību ar tiem, kas pirms tūkstoš gadiem pametuši Krētas pilis? No mātes, kas bija krētiete, Taīdā atdzimuši viņas senči. Krētietis Nearhs man stāstīja, ka viņi nepavisam nebaidoties no jūras.

— Mēs, spartieši, arī pārzinām jūru labāk par visām citām tautām!

— Tomēr ne labāk par krētiešiem! Mēs % cīnāmies ar jūru, bīstamies no tās, ja vien iespējams, izvairāmies no tās viltīgajām skavām, bet krētieši ir draugos ar jūras stihiju un vienmēr ir gatavi būt kopā ar to — kā priekos, tā bēdās. Viņi jūru izprot kā mīļoto,nevis pēta kā ienaidnieku.

— Un to visu tev atklājis Nearhs? Esmu tā kā dzirdējis, ka jūs esot apmainījušies ar Trejseju Dievietes zvērestu? Viņš tevi pameta kā nevajadzīgu rotaļlietu un aizbrauca jūrā, bet tu caurām naktīm krastā raudāji. Ja mēs sastapsimies…

Karavīru priekšnieks nepabeidza, sastapis hetēras satumsušo skatienu. Viņa, nāsis iepletusi, atmeta galvu un pēkšņi parāva galvas apsēju, ļaudama nokrist pār muguru visai zeltaino matu gūzmai. Tiklīdz viņa pieskārās hitona sprādzēm, Eositejs viņu apturēja.

— Ko tu gribi darīt, neprātīgā?! Tu peldi sliktāk par Taīdu…

— Un tomēr sekošu viņai, paļaudamās uz krētisko nojausmu, ja jau neviens no maniem drosmīgajiem tautiešiem nespēj pārvarēt savas bailes. Tenkot viņiem patīk labāk — tāpat kā atēniešiem!

Eositejs salēcās kā no pātagas cirtiena, uzmeta mīļotajai negantu skatienu un, ne vārda neteicis, metās pāri bortam. Spartieša milzīgais augums neveikli iegāzās ieplakā starp viļņiem, ūdenim dobji un skaļi noplīkšot. Taīda, iztālēm vērojusi draudzenes un priekšnieka vārdu pārmaiņu, kā bulta pašāvās zem viļņiem palīgā Eositejam. Viņa saprata, ka lakoniešu priekšnieks, kaut arī lielisks peldētājs, tomēr neprot no augstuma lēkt viļņojošā jūrā un ir stipri sasities pret ūdeni. Viļņa apdullinātais un otrādi apsviestais Eositejs juta, ka viņu kāds no apakšas pagrūž. Izniris viņš atradās kāpjošas bangas galotnē, ievilka plaušās gaisu un atguvās, ieraudzījis līdzās Taīdas līksmo seju. Paša neveiklības sakaitināts un vēl vairāk aizskarts, atceroties lielisko peldētāju Nearhu, spartietis atstūma Atēnu hetēras pastiepto roku, galīgi atguvās un ar katru rokas vēzienu aizvien pārliecinošāk peldēja prom. Gan no Eositeja kuģa, gan no citiem kuģiem šalkojošajā, zilajā jūrā ar kaujas saucienu savam priekšniekam pakaļ sabira desmitiem augumu.

— Ķeriet viņu! — sauca karavīri, izkārtodamies tīklam līdzīga ķēdē un aplenkdami Taīdu — kā tādu leģendāru juras nereīdu. Atēniete, viegli slīdēdama pa ūdeni, aizpeldeja arvien tālāk, bet karavīri centās viņu panākt.

Eositejs, jūrā atvēsinājies, atkal kļuva par enerģisku nauarhu.

— Apturiet viņu! Negudrā meitene apslīcinās manus karavīrus! — viņš izsaucās, izsliedamies no ūdens un ar enerģiskiem žestiem pavēlēdams Taīdai griezties atpakaļ.

Viņa saprata un pagriezās atpakaļ — tieši savu vajātāju spartiešu puslokā. Tie apstājās nogaidīdami, lai ar sajūsmu ķertu bēgli ciet. Noskanēja gaviles, kad Taīda nonāca ciešā vajātāju lokā, no visām pusēm pēc viņas stiepās desmitiem roku, bet tad hetēra pēkšņi nozuda. Karavīri sāka šaudīties, nirdami uz visām pusēm, taču Taīda, ienirusi dziļāk par visiem, paguva zem ūdens nopeldēt ceturtdaļstadiju un parādījās vajātājiem tālu aiz muguras. Kamēr tie apgriezās un uzņēma ātrumu, atēniete jau atradās pie kuģa un ieķērās viņai pamestajā virvē. Menedēms meiteni izvilka uz klāja, sagādādams «medniekiem» vilšanos. Daudzi peldētāji pašiem par jo lielāku kaunu, hetēru vajādami un cīnīdamies ar viļņiem, bija zaudējuši spēkus, tā ka viņus vajadzēja uz kuģiem uzvilkt vilkšus. Eositejs — aizelsies un noguris, bet ne dusmīgs — uzrāpās pa viņam pamestajām kāpnēm un vispirms piegāja pie atēnietes, kurai Hēsione jau bija aptinusi palagu un susināja matus ēģiptiešu dvielī.

— Tevi vajadzētu atstāt jūras vidū!—lakedaimonietis izsaucās. — Zvēru pie Poseidona, nākošreiz es viņam nesīšu šo upuri!

— Un tev nebūs bail no dumpja? — Hēgesihora ieprasījās, draudzeni aizstāvēdama. — Taču esmu pārliecināta, ka viņa tad jāšus uz delfīna izpeldētu krastā ātrāk par mums. Rau, tie jau ir klāt. — Spartiete norādīja uz baltajām putu grīstēm, kas pavadīja šur tur pazibošos, strauji traucošos, melnos dzīvniekus, ko šurp bija atvilinājusi viņu brāļu — cilvēku rotaļa.

— Kur viņa iemācījusies tā peldēt? — Eositejs norūca. — Un vēl soļot pa airi, viļņiem kuģi šūpojot: tas ir grūtāk nekā staigāt pa virvi!

— Korintas hetēru skolā mums visām mācīja līdzsvara mākslu — bez tās nevar dejot svēto trīsstūru deju. Bet peldēšanas mākslu tāpat vien iemācīties nevar, ir jāpiedzimst par nereīdu!..

Hēsione, saudzīgi masēdama Taīdai galvu, bikli viņu rāja, pārmezdama likteņa izaicināšanu.

— Un kā gan tev, kundze, nav bail kailai stāvēt tāda karavīru pūļa priekšā. Viņi tevi tvarstīja kā delfīnu! — meitene sacīja, paraudzīdamās apkārt un itin kā baidīdamās no jauna uzbrukuma.

— Ja ap tevi ir daudz patiesi drosmīgu un spēcīgu vīriešu, tad vari uzskatīt, ka atrodies pilnīgā drošībā,— hetēra smiedamās viņai atbildēja, — tie taču ir grieķi, vēl vairāk, tie ir spartieši. Atceries to, gan noderēs. Turklāt atceries, ka vīrieši parasti ir kautrīgāki par mums. Ja mēs sekojam paradumiem, tad izrādāmies krietni drosmīgākas, bet viņi samulst.

— Kāpēc tad tieši spartieši?

— Tāpēc, ka spartieši ir gimnofili — kailuma cienītāji, tāpat kā tesālieši, pretstatā gimnofobiem — jums, boiotiešiem un maķedoniešiem. Sai ziņā spartieši atšķiras no maniem atēniešiem, tāpat, ka fonijā aiolieši atšķiras no lidiešiem.

— Par aioliešiem esmu lasījusi. Tie pat mūsu Mūnihiona mēnesi sauc par Pornopionu.

— Tomēr visi grieķi apģērbu neuzskata par labas uzvedības pazīmi. Bet spartieši un tesālieši ir pārņēmuši seno krētiešu paražas un likumus. Tiem kailiem ierasties svētkos un dzīrēs bija augstākās aristokrātijas privilēģija.

— Laikam tas ir pamatā leģendai par telhiniem — pavedinātajiem dēmoniem, kas vēl tagad dzīvo Krētā un Jonijas nomaļākajās vietās?

— Var jau būt… Taču iesim mūsu nodalījumā, man pēc peldes gribas atpūsties. Klonarija mani ierīvēs.

— Es, kundze, atļauj to man!

Taīda pamāja ar galvu un, palagā ietinusies, nozuda mazajā nodalījumiņā zem stūres klāja, kas bija ierādīts viņai, Hēgesihorai un viņu verdzenēm.

Ierīvējot Taīdu ar smaržīgu eļļu, Hēsione pavaicāja, atkal atgriezdamās pie temata, kas viņu satrauca:

— Bet kas ir ēģiptieši: gimnofili vai kas cits?

— Gimnofili, vissenākie no visām tautām, bet vai tu esi dzirdējusi par Knidas Afrodīti?