Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Attekā, kas atgādināja krēslainu koku gatvi, kur zaru rokas no pretējiem krastiem savijušās kopā, viņa Hēgesihoru uzreiz neatrada. Spartiete bija ērti iekārtojusies virs ūdens uz resna stumbra līkuma, ļaudama saviem krāšņajiem matiem krist abpus kokam kā zeltainam zīda lakatam. Viņas baltā āda, kas sargājama no iedeguma, lāsmoja pienaina opāla spīdumā, kāds raksturīgs vienīgi īstām zeltmatēm — hriseīdām. Taīda, kas, par spīti Atikas modei, bija melnīgsnēja, uzrausās uz koka un ēnā ar saviem zilganmelnajiem krētietes matiem izskatījās pēc saulē iedegušas dienvidzemju iedzīvotājas.

— Pietiek laiskoties, vai dzirdi, mūs sauc. — Saliekusi pirkstus kā plēsoņas nagus, Taīda draudoši lavījās klāt draudzenes pēdām.

— Es nebaidos, — spartiete sacīja, ar kāju pagrūzdama Taīdu, kura nenoturējās uz stumbra un tūliņ ievēlās ūdenī. Arī Hēgesihora novēlās no koka un ar sašutuma pilnu brēcienu — Mati! Velti tos žāvēju! — ar visu galvu iegremdējās dziļajā atvarā.

Abas hetēras draudzīgi izpeldēja krastā, saģērbās un sāka viena otrai sukāt matus.

Peldēšanās, kas Taīdai bija atsaukusi atmiņā bērnību, uzdzina skumjas. Lai kā vilina tālas zemes, atstāt dzimteni uz ilgu laiku vienmēr ir bēdīgi. Un atēniete ieprasījās draudzenei:

— Saki — vai tev negribētos atgriezties Atēnās tūliņ, bez vilcināšanās?

Hēgesihora pārsteigta zobgalīgi piemiedza vienu aci.

— Kas tev ienācis prātā? Mani saķers, tiklīdz tur parādīšos…

— Mēs varētu piestāt pie Freato un izsaukt tiesu uz turieni. — Taīda atgādināja spartietei atēniešu seno paradumu. Katrs izraidītais vai bēglis varēja ar kuģi piestāt krastā pie Pīrejas, tur, kur atradās aka, un no kuģa borta attaisnoties tiesas priekšā par apvainojumiem, kādi celti pret viņu. Sī vieta tika uzskatīta par svētu, un pat tad, ja izraidītais tika atzīts par vainīgu, viņam nedraudēja vajāšana, kamēr viņš atradās uz sava kuģa.

— Es neticu šī paraduma svētumam. Tavi tautieši pēdējā gadsimtā pēc Perikla kļuvuši nodevīgi, — Hēgesihora atbildēja. — Es nudien nedomāju atgriezties. Un tev nav ko baidīties — mani spartieši aizvedīs tevi tur, kur tu gribi nokļūt…

Taīdas bažas, ka viņai nepietiks sudraba, ar ko samaksāt par braucienu, izrādījās veltīgas. Eositejs — ne gluži bez Hēgesihoras līdzdalības — atļāva viņai ņemt līdzi visus kalpus un apsolīja viņu aizgādāt nevis līdz Naukratei, bet tieši līdz Memfisai, kur bijušajā Tiras karaspēka nometnē vajadzēja apmesties spartiešu algotņu vienībai.

Taīda labi panesa jūras viļņošanos. Uz visiem laikiem viņai prātā palika aizejošā boēdromiona mēneša devītā diena, kad stratēga un nauarha eositeja kuģis piebrauca cieši klāt Krētas krastiem. Neiebraukdami Kitēras salā, viņi kuģoja tieši pa Jonijas jūru, izmantodami pēdējās rāmās nedējas pirms rudens iestāšanās un noturīgo rietumu vēju. Lakedaimonieši vienmēr bijuši lieliski jūrasbraucēji, un viņu kuģu parādīšanās iedvesusi šausmas visiem Krētas jūras pirātiem, lai to būtu cik būdams. Kuģi pabrauca tuvu garām Krētas rietumu galam, aplieca loku ap Salto zemesragu jeb Auna pieri salas dien vidi letumos, kur meža biezokņos, kā vēsti nostāsti, vel majori senie dēmoni. Meži klāja visu salu, un šķita, ka (a sastāv vienīgi no kalniem, gandrīz melniem tāluma un gaisiem, ar baltojošām kaļķakmens kraujām piekrastē.

Eositeja kuģis iebrauca platajā, visiem dienvidu un rietumu vējiem atvērtajā Vidus līcī. Virs tā bija izvietojušās veselas trīs senās pilsētas, starp tām arī Faista vis vecākā, kura neatpaliek no Knosās un kuras pirmsākumi grimst aizgājušo laikmetu tumsā. Pirms došanās ceļa uz Brīnišķajām Ostām, kur vajadzēja apgādāt ūdeni ilgajam braucienam uz Ēģipti, kuģi piestāja pie Matalas. Te bija paredzēts uzturēties vairākas dienas.

Tumšie, apaļīgie, mežiem apaugušie kalnu nogāžu izciļņi slīga lejup līdz ūdenim, kur starp tiem iespiedās gaiši sirpjveida līči, kuros saulē zaigoja piekrastes putas un dzidrā ūdens līganie spoguļi. Atklātās jūras dzirkstošais zilums pie Krētas salas pārvērtās violetā, bet pašā piekrastē — zaļā viļņu joslā, kas jūras nesatricināmaja vienaldzībā šļācās pret baltajām kaļķakmens klintīm, kurās ūdens bija izskalojis melnas bedres un nelielas aliņas.

Plakankalnes miglainā zilgme aizsedza milzīgo, neiedo mājami seno celtņu drupas. Zemestriču sagrauto mapi pamatu un no milzīgiem akmeņiem veidoto kāpņu plaisas bija ieauguši ar rokām neaptverami tūkstošgadīgi olīvkoki. Varenas, augšdaļā paplašinātas kolonnas vel balstija portikus un lodžijas; drūmas un draudīgas melnēja ieejas sen pamestās pilis. Augstu izslējušās platānas un cipreses aizēnoja sienu atliekas, uz kurām aiz nobrukušajām mūru atlūzām dažviet, kur vēl bija saglabājies griestu pārsegums, kas pasargāja iekštelpu apgleznojumus, vīdēja gan spilgtās, gan maigās krāsās zīmētas cilvēku figūras.

Pie kādas labi saglabājušās celtnes Taīda, pakļaudamās neskaidrai dziņai, uzskrēja pa augšējā laukumiņa vēl nesabrukušajiem pakāpieniem. Tur starp ieplaisājušām kolonnām, uz kurām vietumis bija saglabājušies tumši plankumi — ugunsgrēka pēdas, zem pakāpjveidīgām jumta pārseguma plāksnēm atklājās apaļš baseins. Lieliski notēsti marmora bluķi ar zaļganu dzīslojumu veidoja dziļās ūdenstvertnes augšējo apli. Ūdens sūcās caur porainu kaļķakmeni, kas aizšķērsoja avota izteku, izfiltrējies ieguva īpašu dzidrumu un aiztecēja pa novadcauruli, kas jau daudzus gadsimtus baseinā uzturēja noteiktu ūdens līmeni. Debesu spilgtais zilums pa atveri jumta centrā iegaismoja svēto ūdeni gaiši zilu. Baseins bijis domāts priesteru un priesterieņu apmazgāšanās rituāliem, pirms tie tuvojās bargo dievu tēliem — Varenajai Mātei un Zemes Tricinātājam (Poseidonam), kurš arī bija pazudinājis Krētas valsti un dižo tautu.

Taīda šķita sajūtam savādu smaržu. Iespējams, ka baseina akmeņi vēl glabāja sevī dziedinošo zāļu un eļļu smaržu, ar kurām Krēta kādreiz bija slavena. Ūdenskrātuves sienas uz visiem laikiem bija uzsākušas sevī tūkstošiem gadu šeit notikušo svēto rituālu aromātu… Taīda piepeši nometa drēbes un ienira tikko dzirdami urdzošajā ūdenī, it kā ieslīgdama savu tālo senču jūtu pasaulē. Hēgesihoras satrauktais sauciens lika viņai atgriezties īstenībā.

Spartieti māca neskaidras bailes, ko iedvesa diženās, neizprotamiem un nezināmiem mērķiem radīto celtņu drupas. Taīda apģērbās un steidzās draudzenei pretī.

Hēgesihora apstājās pie kāda attēla, kurā bija redzama sieviete gaišzilā tērpā, ar kuplām plīvojošām melnu matu cirtām, un paaicināja pie sevis ceļabiedrus.

Lielas acis, kas raugās atklāti un šķelmīgi, lepnu uzacu smalkā līnija, taisns, pagarš deguns ar zemāku virsdeguni nekā grieķiem, īpatnēja mutes forma, kurā apvienojas jutekliskums ar īsās augšlūpas aprišu bērnišķīgumu, mazliet izvirzīta sejas apakšdaļa…

Hēgesihora ar plaukstām apņēma draudzenes neparasti tievo vidukli, savilkdama hitona krokas, un spartieši sajūsmā sasita plaukstas: viņu priekšā Taīdas izskatā stāvēja ja ne māsa, tad vismaz radiniece uz pils sienas uzgleznotajai sievietei.

Taīdai sirdī iezagās dīvains satraukums. Pārāk varena bija aizmūžu pagātne, no kuras nāca šī Krētas sieviete, pārāk sen uz pazemes valsti bija devušies tie, kas cēluši šīs pilis, gleznojuši skaistuļu s portretus, cīnījušies ar vēršiem un kuģojuši pa jūrām. Taīda steidza izkļūt saules gaismā, aicinādama sev līdzi pieklusušos ceļabiedrus un Hēgesihoru, kas jutās apmulsusi, it kā būtu skatījusi ko aizliegtu.