Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Slava Menedēmam! — izsaucās spartiešu vadonis, bet Hēgesihora spēkavīru apbalvoja ar dedzīgu skūpstu.

— Ha, ha! Pieraugi, Eositej, nepalaid vējā savu hrīsokomu!

— Nē, tas nenotiks!

Lakedaimoniešu vadonis nolēca uz kuģa, satvēra Hēgesihoru un vienā acumirklī bija atkal uz piestātnes. Pa kuģa kāpnēm veda augšā zeltainos ērzeļus, bet Taīda palika stāvam kuģa pakaļgalā, smiedamās par draudzenes pūlēm atbrīvoties no varenā vīra apskāvieniem. Varonis Menedēms stāvēja uz klāja, gluži sastindzis aiz sajūsmas par melnmataino atēnieti, kuras kaparkrāsas iedegumu un pelēkās acis izcēla dzeltenais hitons. Spartietis bija ģērbies tikai epoksīdā — īsā uz viena pleca nostiprinātā hitonā. Ka viņš ir karavīrs, par to liecināja vienīgi plata josta. Spēkojoties ap zirgu, hitons bija noslīdējis no pleca, atsedzot spartieti līdz jostasvietai. Taīda viņu ar interesi aplūkoja, piepeši atcerējusies Polikleita Šķēpneša skulptūru, kuras modelis ari bija lakoniešu jauneklis. Menedēmam bija tikpat spēcīgs viduklis, 1 kakls un kājas kā slavenajai statujai. Varen platās, izliektās krūtis kā stipras plāksnes sedza krūšu muskuļi, ar apakšmalu gandrīz vai aizsniedzot mazliet izvirzīto pareizas formas ribu loku. Zemāk vēdera muskuļi bija tik spēcīgi, ka viduklī sašaurinājuma nebija un virs gurniem veidojās izciļņi. Tādas vēdera muskuļu bruņas varēja droši izturēt satracināta zirga pakaļkāju spērienu. Visšaurākā vieta augumā bija gurnu augšdaļa, lai gan gūžu muskuļi virs ceļgaliem un it īpaši apakšstilbu muskuļi zem ceļgaliem bija plati izcēlušies.

Taīda ieskatījās samulsušajam atlētam sejā. Viņš nosarka tā, ka mazās ausis un bērnišķīgi apaļie vaigi pārvērtās vienā vienīgā košsarkanā plankumā.

— Nu, Menedēm, — Hēgesihora paķircinājās, — tev gan laikam Taīdu nepacelt. Viņa ir piectūkstoš vēršu cenā.

Spartiete norādīja uz cenu, kādu Filopators bija minējis uz Kerameika sienas. Senās Atēnu sudraba monētas ar vērša attēlu, kādas bija licis kalt vēl Tēsējs, kādreiz bija bijušas vērša vērtībā un tādēļ arī tika iedēvētas par vēršiem. Līgavas izpirkšanai senajās zemkopju Atēnās vienmēr tika doti vērši, tāpēc meiteni ģimenē sauca par «vēršus ienesošo». Pati lielākā izpirkuma maksa bija simt vēršu, un tāpēc Taīdas «izpirkuma» brīnumainā cena karavīru pulciņā izraisīja pārsteiguma murdoņu.

Menedēms pat kādu soli atkāpās, bet Taīda, skanīgi iesmējusies, uzsauca:

— Ķer taču mani!

Karavīrs instinktīvi pacēla rokas, un meitene no kuģa pakaļgala lēca. Menedēma veikli satverta, viņa ērti apsēdās uz platā pleca, bet tad Hēsione, iebrēkdamās: «Neatstāj mani, kundze, te pie karavīriem!» — saķēra atēnietes kāju.

— Paņem arī viņu, Menedēm, — visiem smejot, sacīja Taīda, un atlēts bez piepūles iznesa abas meitenes uz piestātnes.

Visu nākošo dienu, kaut arī lāgiem uzbrāzās lietus ar vēju, Hēgesihora un Eositejs braukāja apkārt, ļaudami izskrieties izsukātajiem un izpeldinātajiem zirgiem. Tiklīdz laiks noskaidrojās un saule nožāvēja slidenos dubļus, spartiete aicināja Taīdu aizbraukt uz Lakedaimonijas galvaspilsētu. Ceļš pa Eirotas līdzenumu kopš seniem laikiem tika daudzināts kā ērts ātrai braukšanai ar zirgiem. Divsimt četrdesmit stadiji, sadalīti divos posmos, Hēgesihoras rikšotājiem nebija nekāds tālais skrējiens. Rati, kuros brauca Eositejs un Menedēms, visu laiku atpalika no trakā četrjūga. Viss ceļa gabals līdz galvaspilsētai Taīdai pazibēja garām ļoti ātri, un, brauciena pārņemta — riskantos pagriezienos vajadzēja cieši turēties —, viņa gandrīz nemaz nepievērsa uzmanību apkārtnei. Spartā viņa nekad agrāk nebija bijusi. Jo luvak pilsētai viņi piebrauca, jo vairāk cilvēku sveicina ja Hēgesihoru. Sākumā Taīda domāja, ka izsaucieni un roku mājieni domāti Eositejam, stratēgam un valdnieka Agīda radiniekam, taču cilvēki ar tikpat lielu jūsmu skrēja viņām klāt arī tad, kad karavīru rati bija palikuši tālu aiz muguras. Viņas iebrauca varenu ozolu birzī, kur koku lapotnes savijās kopā tik blīvi, ka mežā valdīja puskrēsla. Sausā zeme, ko klāja biezs lapu slānis, kas, šķiet, bija krājies simtiem gadu. atgādināja tuksnesi. Izbraukušas cauri ozolājam, viņas uzšāva zirgiem un aizauļoja līdz pašai pilsētai. Hēgesihora apstājās tikai pie Dioskūru statujas, kur sākās taisna iela vai aleja, kas saucās par DromosuSkrējienu. Spartas jaunekļi te pastāvīgi sacentās skriešanā. Garāmgājēji pārsteigti vēroja lielisko zirgu vilktos ratus ar divām daiļām sievietēm. Taču, ja Atēnās šādā reizē saskrietu tūkstošiem cilvēku liels pūlis, tad Spartā atbraucējas ielenca tikai daži desmiti karavīru un efēbu, kurus bija apbūris meiteņu un zirgu skaistums. Un tomēr, kad ceļabiedri viņas panāca un visi kopā izbrauca uz platās alejas, ko apēnoja milzīgas platanas, izsaucieni un sveicieni atjaunojās ar īpašu spēku.

Eositejs apturēja pajūgu pie nelielas svētnīcas, kas bija uzcelta pie pašas Platānu birzs — tā dēvēja šo aleju. Hēgesihora izkāpa no ratiem. Nometusies ceļos, viņa ziedoja vīnu un aizdedzināja gabaliņu smaržīgo lavsonijas krūma sveķu. Menedēms Taīdai paskaidroja, ka šī svētnīca veltīta Spartas valdnieka Arhidēma meitas Kiniskas piemiņai — viņa pirmā no Grieķijas sievietēm Olimpiskajās spēlēs guvusi uzvaru tetripu sacīkstēs — ļoti bīstamā sacensībā, kas prasa lielisku māku četrjūga vadīšanā.

— Vai tad viņa bija Agīda māsa? Svētnīca izskatās sena, — Taīda neizpratnē pavaicāja.

Spartietis pasmaidīja bērnišķīgu, mazliet naivu smaidu.

— Tas nav mūsu valdnieka tēvs, bet cits Arhidēms, senlaiku valdnieks. Tas bija ļoti sen…

Spartieši acīmredzot Hēgesihoru atzina par savas varones pēcnieci, viņi nesa tai puķes un cits caur citu aicināja uz savām mājām. Eositejs visus ielūgumus noraidīja un aizveda savas daiļās ceļabiedres uz lielu māju ar plašu dārzu. Liels skaits dažāda vecuma vergu izsteidzās saņemt zirgus, bet spartietis savu iemīļoto un viņas draudzeni ieveda visai pieticīgi iekārtotās istabās. Kad meitenes bija palikušas mājas sieviešu pusē, kas nebūt nebija tik stingri norobežota no vīriešu puses kā Atēnās, Taīda draudzenei ieprasījās:

— Saki — kāpēc tu nepaliec te, Spartā, kur esi savējā, kur tu tautai patīc?

— Pagaidām man ir mans četrjūgs, skaistums un jaunība. Bet kas būs vēlāk? Spartieši ir nabadzīgi — redzi, pat valdnieka radinieks dodas par algotni uz svešu zemi. Tādēļ jau es esmu hetēra Atēnās. Mani tautieši, šķiet, ir aizrāvušies ar fizisko pilnību un kareivisko audzināšanu, bet tagad ar to nepietiek, lai pasaulē gūtu panākumus. Senatnē bija citādi.

— Tu gribi teikt, ka lakonieši izglītību un plāta attīstību apmainījuši pret fizisko pilnību?

— Vēl sliktāk. Viņi savu jūtu un saprāta pasauli atdeva, lai kļūtu pārāki par visiem karos, un tūdaļ nonāca nežēlīgas oligarhijas varā. Nepārtrauktos karos viņi nesa nāvi un postu citām tautām, nevēlēdamies nevienam un nekur piekāpties. Un tagad manu tautiešu Spartā ir daudz mazāk nekā Atikā atēniešu. Un spartietes atdodas pat saviem vergiem, lai tikai rastos vairāk zēnu, kuru dzimst ļoti maz.

— Nu es saprotu, kāpēc tu negribi palikt šeit, piedod manu nezināšanu. — Taīda apskāva Hēgesihoru, un tā aizkustināta piekļāvās draudzenei tāpat kā Hēsione.

Spartieši negribēja tik ātri laist prom savas apburošās viešņas, dienu no dienas pierunādami tās atlikt aizbraukšanu. Beidzot Taīda kategoriski paziņoja, ka viņas ļaudis izklīdīšot un viņai pienācis laiks sakārtot uz ātru roku ceļā līdzpaņemtās mantas.