Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Krētas dienvidu piekrastē saule lēja pār zemi žilbinošu gaismu, tomēr gaisam nebija tā brīnumainā dzidruma, kāds ir Grieķijā. Tāles aizsedza zilgana dūmaka, un svelme šķita mokošāka un stiprāka nekā Atikas krastos.

Pa viegli paugurotu plakankalni no drupām aizsliepas akmens plātņu josla — plātnes bija iegrimušas, un augušas ar garu, sausu zāli un pārklājušās ar ķērpi. Si senā ceļa galā, tur, kur tas nozuda ieplaka, atiad.i:. milzīgs klints bluķis, bet uz tā izkalti gari vērša ragi, il kā viens no Poseidona pazemes vēršiem būtu sācis lauzties laukā no pazemes, atgādinādams cilvēkiem, ka viņi 11 tikai īsmūžīgi Gajas apdzīvotāji un staigā pa nedrošu zemi, zem kuras mīt, briest un gatavo drausmīgus sāti iri nājumus neredzami, postoši spēki.

Ragi meta garas ēnas, kas stiepās pretī Taīdai, cen.da mās ietvert viņu starp saviem galiem. Tā droši vien Krētas svētie plankumainie vērši grieza ragus pretī meitenēm, kas izpildīja rituāla rotaļdeju. Hetēra starp ēnu joslām ātri aizsoļoja līdz otra pakalna saules apmirdzētajai virsotnei, apstājās, paraudzījās apkārt un ar visu savu būtni aptvēra, ka viņas senču zeme ir mirušu, laika aizmēztu dvēseļu valstība, savas zināšanas, mākas, skaistuma izjūtu,ticību dieviem, dziesmas un dejas, mītus un pasakas senči aiznesuši sev līdzi uz tumšo Aīda valstību. Viņi nav atstājuši neviena kapa pieminekļa — līdzīga grieķu pieminekļiem, kuros labakie tēlnieki atveidojuši dzīvu daijumu, aizgājēju labās īpašības un cildenumu. Uz tiem noraugoties, pēcnācēji centās būl līdzīgi saviem senčiem vai tos pārspēt. Taīda nevarēja aizmirst briin iķi gos Kerameika kapakmeņus, kas bija veltīti likpnl pilinām sievietēm kā viņa, piemēram, Hēgēso simtgadīgo pieminekli, kas saglabājis jaunas sievietes un viņas vei dzenes veidolus. Bet te kapu lauki nebija redzami. Noslēgušies savā tolaik nevienam nepieejamā salā, kretieši savu garīgo bagātību nenodeva apkārtējām tautām.

Sie dieviem līdzīgie jūras bērni savu salu nosargāja ar stipru jūras kuģu spēku, nebaidīdamies no mežonīgo tautu uzbrukumiem. Nekādu nocietinājumu pēdas Taida nemanīja, tādas nebija aprakstījuši arī ceļotāji. Lieliskās pilis pie pašām ostām, bagātās pilsētas un noliktavas, brīvi pieejamas no jūras un neaizsargātas no sauszemes, uzskatāmi apliecināja jūras tautas spēku.

Krētiešu neaptverami skaistā māksla nemaz neattēloja varoņdarbus kaujās. Uzvaras guvušu valdnieku, sodāmu upuru, sasietu un pazemotu gūstekņu tēlu pilīs un dievnamos nebija.

Tur bija daba — dzīvnieki, puķes, jūras viļņi, koki — un to vidū skaisti cilvēki, galvenokārt sievietes, upurēšana dieviem un spēles ar vēršiem, dīvaini zvēri, neredzēti ne Grieķijā, ne feniķiešu piekrastēs. Krētiešu izcilā gaume un skaistuma izjūta pārsteidza grieķus, kuri sevi uzskatīja par vispārāko tautu oikumenē.

Viegli gleznojumi priecīgā noskaņā — pilni gaismas un tīru krāsu. Skulptūras, kas atveido sievietes, zvērus un mājdzīvniekus, brīnišķīgi no fajansa darināti gliemežvāki, un… nekādu spēkpilnu varoņu, kas atvēzējuši šķēpus vai slien gaisā smagus vairogus.

Vai gan vēl kaut kur pasaulē ir bijusi tāda zeme, kas visu savu mākslu veltījusi harmoniskam cilvēka un dabas saistījumam un pirmām kārtām sievietei? Varena, sena, gadu tūkstošiem pastāvējusi zeme? Vai gan krētieši nebūtu zinājuši dievu un likteņa vienkāršo likumu, ka tos nedrīkst izaicināt ar ilgstošu uzplaukumu, jo tam seko atriebe, pazemes dievību drausmā iejaukšanās? Tāpēc arī dievi viņus sodīja par to, ka Mlnoja bērni bija aizmirsuši, kādā pasaulē dzīvo. Sabruka lieliskās pilis, uz visiem laikiem neizlasītas palika rakstu zīmes, zaudēja savu nozīmi visizsmalcinātākā gleznojuma freskas… Un salā apmetās svešas ciltis, kas naidojās savā starpā un ar visām citām tautām un pret Krētas īstajiem iedzīvotājiem izturējās tāpat kā tālo ziemeļu mežu barbari pret grieķiem un viņu senčiem pelasgiem.

Spartieši soļoja nopakaļ domās iegrimušajai Taīdai, ar izbrīnu viņu vērodami un neuzdrīkstēdamies traucēt viņas pārdomas.

Vai tiešām arī Grieķijas radītais un apkopotais saulainais skaistums nozudīs Erebā», tāpat kā mirdzoša straume nozūd nezināmā bezdibenī? Un Ēģipte, kurp tā tik strauji tiecas? Vai arī tā nekļūs par ēnu valstību, kas jaunā dzīvē ieplūdīs kā atmiņas par bijušo? Vai viņa nav rīkojusies vieglprātīgi, atstādama Grieķiju? Ceļš atpakaļ taču viņai nav noslēgts, Atēnās palika viņas māja un…

Taīda neizdomāja līdz galam. Bezrūpīgi sapurinājusi galvu, viņa laidās skriešus lejup pa taciņu, kas aizlocījās starp kalnu atradzēm, neklausīdamās pārsteigtajos ceļabiedros. Viņa apstājās, tikai ieraudzījusi līci ar kuģiem, kas vienmērīgi šūpojās. Drīz lielā jūra šķirs viņu no visa dārgā, kas palika Grieķijā. Vienīgais tuvais cilvēks viņai līdzās būs Hēgesihora — draudzene, ar kuru dalīti pusbernišķie sapņi un vēlāko gadu vilšanas, biedrene ceļā uz panākumiem…

Stūrmanis pavēstīja, ka līdz Lībijas krastiem no šejienes esot četri tūkstoši stadiju. Un tad vēl tūkstoš stadiju jākuģo gar krastu līdz Naukratei. Pūšot labvēlīgam vējam, tas ir apmēram desmit dienu brauciens. Ar citiem kuģiem ēģiptieši viņus vedīšot pa kādu no Nīlas varenās deltas attekām. Līdz Memfisai pa upi uz augšu jākuģo vismaz tūkstoš stadiju.

Afrodīte Eiploja — jūrnieku aizstāve — bija pret Taīdu neparasti žēlsirdīga. Boēdromiona beigās laiks ļoti reti bija tāds kā rāmajās ziemas gaidu dienās pirms rudens ekvinokcijas. Kuģi bija nonākuši pašā jūras šalcošā klaida vidū, kad bezvēju piepeši nomainīja tveicīgais, vājais nota vējš. Irdamies pret vēju, airētāji pavisam pagura, un Eositejs tiem lika līdz vakaram atpūsties, taupīdams brīvo karavīru spēkus. Viņš ar nodomu nebija par airētājiem ņēmis vergus, lai kuģos varētu uzņemt visu prāvo karavīru vienību.

Pa zilo jūras virsmu, kas tālē izplūda gaišzilā dūmakā, vēlās slaidi, gausi viļņi, kas nekustīgos kuģus šūpoja ka pīles vēja viļņotā ezerā. No Lībijas krasi iem plūda viegls, bet nerimtīgs, karsts vējš, kas šurp, jūras vidu, divtūkstoš stadiju attālumā, atnesa svelmējošo tuksneša elpu. Tikpat tālu kuģi atradās ari no Krētas krastiem.

Hēgesihora ar bailēm ielūkojās tumšzilajās ieplakās starp viļņiem, cenzdamās iedomāties baigo, neviena neizmērīto jūras dzīļu bezdibeni. Taīda palaikam uzmeta šķelmīgu skatienu draudzenei, kas bija nosvīdusi un zaudējusi savu parasto uzvaras dievietes izskatu. Uz klāja zem nojumes un tilpnē kūtri gulšņāja cilvēki. Izturīgākie vai nepacietīgākie stāvēja, atspiedušies pret kārklu pīteņiem virs bortiem, un mēģināja rast atveldzējumu Lībijas nota pūsmās, kuru vieglais spiediens kuģus tikko manāmi dzina atpakaļ uz ziemeļiem.

Eositejs, drūms un neapmierināts par aizkavēšanos, sēdēja atzveltnī kuģa pakaļgalā. Ap viņu uz niedru mašām dažādās pozās, nometuši apģērbus, bija atlaidušies viņa palīgi — gluži kā vienkārši karavīri.

Taīda paslepus paaicināja pie sevis Menedēmu.

— Vai vari man paturēt airi? — un viņa paskaidroja pārsteigtajam atlētam, ko vēlas darīt.

Menedēms ievilka milzīgo airi dziļāk duļļa caurumā, lai tā lāpstiņa atrastos perpendikulāri bortam. Visu uz klāja esošo cilvēku pārsteigto skatienu pavadīta, Taīda nometa apģērbu, turēdamās pie pītās sienas, pagāja gabaliņu pa kuģa ārmalas brusu, uzkāpa uz aira, brītiņu pastāvēja, pielāgodamās kuģa šūpām, un pēkšņi ar roku atgrūdās no borta. Ar feniķiešu virvesdejotājas veiklību Taīda nobalansēja uz aira, sīkiem solīšiem aizskrēja līdz tā galam un ielēca ūdēnī, nozuzdama ejļaini spīdīgā viļņa tumšajos dziļumos.