Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Visi grieķu tempļi, izņemot vienīgi pašus senākos, atradās augstā vietā, atklāti, viegli un gaiši — tie it kā tiecās aizlidot izplatījumā, jūrā, debesīs. Dieviešu, dievu un varoņu tēli valdzināja ar skaistuma burvību. Robeža, kas dievus šķīra no mirstīgajiem, šķila pavisam smalka, nemanāma. Gribējās ticēt, ka dievi, noliekdamies eilve kiem pretī, uzklausa lūgumus un tūlīt nokāps no saviem pjedestāliem — kā tajos leģendārajos laikos, kad i ie veltīja uzmanību visiem cilvēkiem, sākot ar zemkopjiem un beidzot ar karavīriem, nevis sazinājās tikai ai pi iesle riem kā tagad.

Ēģiptes tempļi! Krēslaini, iežņaugti biezās sienas un neskaitāmās masīvās kolonnās, kas izraibinātas ai daudziem zīmējumiem un rakstu zīmēm. Svētnīca ci lv. ku nošķir no zemes un debesu plašumiem, no vēja un mākoņiem, no strautu čalas un viļņu šļakstiem, no cilvēku dziesmām un balsīm. Stings un bargs klusums valda tempļos, kas nemanot noved pazemē. Ar katru soli izbāl dziestošā gaisma, sabiezē tumsa. Cilvēks it kā iegrimsi pagājušo gadsimtu tumsībā. Ja Hellādas tempļos tikai niecīga robeža šķīra mirstīgo no gaismu nesošās Olimpa virsotnes apdzīvotājiem, tad te, šķiet, ir tikai viens solis līdz Aīda valstībai, kur kopš aizmūžiem tumsā klīst mirušo dvēseles. Sī nebeidzamas nāves nakts izjūta nomāca jauno sievieti. Taīda tiecas lauka pie saules un dzīvības. Tempļus un pilis sargāja savā vienādībā baismīgu statuju rindas — lauvas ar cilvēka vai auna galvnm Sfinksa, kas Grieķijas mītos bija drausmīga cilveku bendētāja, šeit, Ēģiptē, bija ieguvusi viriesa izskatu un kļuvusi par iemiļotu varas un spēka simbolu Ne tikai sfinksas — visi Ēģiptes dievi, pat visaugstākos ieskaitot, bija zvēra vai putna izskatā un pārsteidzoši apvienoja sevī cilvēka un dzīvnieka iezīmes. Taīda ari agrak bija redzējusi ēģiptiešu amuletus, statuetes un dārglietas, bel vienmēr bija uzskatījusi, ka ēģiptieši dzīvnieka tēla gribējuši izteikt tikai talismana vai greznumlietiņas īpašo uzdevumu. Patiesībā izrādījās, ka dievu tēliem tikai retos gadījumos bija cilvēka izskats. Ticīgie daudz biežāk klanījās puscilvēku — puszvēru vai putnu priekšā, un dažkārt tie bija ķēmīgi līdz groteskumam, piemēram, behemotam līdzīgā Tuerīda. Behemoti un krokodili Taīdai iedvesa riebumu un bailes, godināt tos kā dievu atēnietei likās necienīgi. Neglīti bija arī šakāļgalvis Anubiss, Tots ar garo ibisa knābi, negantā lauvene Sohmeta, govs Hatora un aunā iemiesotais Hnums. Milzīgie plēsīgo putnu tēli — lija Ra un vanags Hors, kādus tos bija attēlojuši vissenākajos laikos, atstāja daudz diženāku iespaidu. Sarežģītā dievu hierarhija atēnietei palika tikpat neizprotama kā lielais dienesta pakāpju un titulu daudzums un ari ēģiptiešu ārkārtīgi sarežģīto sabiedrisko attiecību pakāpes. Katrai kaut cik nozīmīgai pilsētai bija pašai savs galvenais dievs, un ari lielajos tempļos, kam piederēja milzīgi zemes gabali un ļoti daudz vergu, kādu vienu no dievību saimes godināja vairāk par pārējām, — valsts pastāvēšanas gadu tūkstošos šīs dievības bija daudzkārt mainījušās un zaudējušas savu virskundzību.

Visvairāk Taīdu pārsteidza, ka dieviem bija zvēru izskats. Un tādi dievi bija tautai, kuras gudrības un slepeno zinību priekšā grieķi nolieca galvas! Viņa zināja, ka Saisas pilsētā bija mācījušies dižie Hellādas prātnieki — Solons, Pitagors un Platons. Plašas zināšanas Ēģiptē bija smēlies arī Hērodots. Kā gan Ēģiptes iedzīvotāji varēja pielūgt tādu briesmoni kā krokodils — stulbu lin riebīgu radījumu? Vai patiesi nebija iespējams dieva raksturu atklāt citādi, kā vien uztupinot cilvēka ķermenim šakāļa vai vanaga galvu? Ja ēģiptieši nebūtu tik prasmīgi mākslinieki, varētu domāt, ka tie neprot citādi izteikt dievības garu.

Bet drīz vien Taīda ieraudzīja arī dzīvu dievību — svēto vērsi Apisu, Memfisas galvenā dieva Pta iemiesojumu. Pēc divdesmit deviņām pazīmēm priesteri Apisu izraudzījās starp tūkstošiem vēršu, kas mierīgi ganījās pļavās pa visu zemi, un godināja kā dievu līdz pat tā nāvei. Tad tika meklēts jauns dievības iemiesojums, bet mirušo balzamēja — tāpat kā otru dzīvo dievu — faraonu. Svēto vēršu mūmijas apglabāja milzīgā templī — Serapejā, ko apsargāja simtiem akmens sfinksu.

Pēc tabulām, kas uzzīmētas uz apglabāšanas kameru sienām, varēja izsekot daudzām dievišķo vēršu paaudzēm no tik seniem laikiem, ka Serapeions jau bija pa pusei piebērts ar smiltīm.

Arī tagad Memfisā kvēli pielūdza melnu vērsi ar baltu plankumu pierē. Vietējie grieķi mēģināja Apisa kultu padarīt cilvēciskāku, saliedējot to vienā dievībā ar Osīriju un nosaucot tad par Serapīdu. Grieķu reliģija jau bija aizgājusi daudz tālāk par pirmatnīgo dzīvnieku pielūgšanu, pat Krētas salā, kas savā. seniskumā bija gandrīz pielīdzināma Ēģiptei, milzīgie svetie visi lika godināti vienīgi kā Poseidona simboli.Tos nnkava, ujmujot uz altāriem vai spēļu laukumos. Turpretī Ēģipte Apr. tika uzskatīts par īstu dievību — tāpat k.i pretīgais krokodils vai naktīs kaucošais niedrāju kaķis. Tas viss bija pretrunā ar iesakņojušos ticību ēģiptiešu īpašajai gudrībai. Atēniete uzdrošinājās izteikt savas šaubas dieva Pta galvenajam priesterim pieņemšanā, ko viņai par godu bija sarīkojuši grieķu Serapīda pielūdzēji. Strīda karstumā viņa diezgan asi izteica riebumu pret Sebeku — dievu krokodila izskatā. Divi šī dieva kalpotaji, kas piedalījās strīdā, sašuta. Un Taīdai kļuva kauns. Korintā viņai bija ieaudzināta cieņa pret austrumzemju reliģijām. Tikai Atēnās nodzīvotie gadi bija viņā iesējuši nicinājumu pret visu grieķiem svešo un neizprotamo. Taīda pat nenojauta, cik bargi viņai būs jāsamaksā par šo sev pavisam neraksturīgo atēniešu pārākuma izpaudumu pār visiem pārējiem oikumenes apdzīvotājiem.

Drīz Taīda nolēma aizbraukt uz Baltās Antilopes nomu, augšup pa Nīlu, lai apskatītu Hērodota aprakstīto otro pasaules brīnumu — Ēģiptes Labirintu. Draudzene kategoriski atteicās braukt, un Taīda devas ceļa Hēsiones un uzticamā Menedēma pavadībā, jo strategs pēc Hēgesihoras lūguma bija Menedēmu atlaidis.

Viņi brauca neilgi, tikai četrsimt stadijus» augšup pa upi un apmēram simtu pa kanalu uz slavena Moirīda ezera pusi. Šajā gadalaika savienotājkanals un upes atteka piepildījās ar dūņām un ūdensceļš kļuva neizbraucams. Taīdai ar pavadoņiem vajadzēja pamest kuģi un vieglā laivā ar grūtībām irties pa seklumiem, lavējot caur niedru saaudzēm.

Par laimi, šajā rudens laikā te nebija odu — Ēģiptes upju niedolu un ezeru sodības.

Braucienam īpaši salīgtais tulks, kāds Memfisas grieķis, bailīgi raudzījās apkārt, apgalvodams, ka Krokodilopoles apkārtnē esot ļoti daudz suhosu — dieva sebeka iemiesojumu, daži no tiem savas divdesmit olektis gari.

Bet divi pelēki krokodili, ap trīsdesmit olektis gari, te dzīvojot kopš neatminamiem laikiem.

Menedēms naivi apvaicājās, kāpēc tik daudzu gadu laikā kaitīgie briesmoņi neesot nogalināti. Viņš uzzināja, ka tad, ja, ūdenim negaidot krītoties, krokodili, it īpaši jaunie, aizejot bojā, iestigdami izžūstošajās dūņās, viņu ķermeņi tiekot Јalzamēti. Veselas krokodilu mūmiju noliktavas glabājoties Sebeka tempļu īpašās telpās Krokodilopolē, senajā Hetepsenusertē un pat Labirintā.

Kaut gan laivinieki steidza ceļotājus nogādāt pie Labirinta agrāk, lai varētu to apskatīt pirms tumsas iestāšanās, viņi tur nonāca tikai dienas vidū. Te uz svētās zemes svešzemniekiem nebija atļauts pārnakšņot, apmesties tie drīkstēja vienīgi ksenonā — viesnīcā — astoņus stadijus uz ziemeļiem, tajā pašā zemesšaurumā starp purvu un upi, kur atradās Labirints un divas piramīdas. Hērakleopoles mācītais priesteris bija Taīdai stāstījis, ka Labirintu kā dvēseles aizlūguma templi sev cēlis Amenemhets Trešais. Pēc priestera aprēķina, dižais faraons miris četrsimt gadus pirms Knosās nopostīšanas un Tēsēja valdīšanas sākuma Atēnās, sešus gadsimtus pirms Trojas kara un pusotra tūkstoša gadu pirms pašas Taīdas dzimšanas.