Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Nav brīnums, ka hetēra, kas nebija no bailīgajām, sirdij drebot, devās iekšā Labirinta bezgalīgajās telpu anfilādēs —šī celtne piekļāvās baltai piramīdai, kas bija divreiz mazāka par Memfisas piramīdām. Milzīgs gaitenis Labirintu sadalīja divās pusēs. Tā sienas rotāja apbrīnojami gleznojumi, kuru spilgtās krāsas nemaz nebija izbalējušas piecpadsmit gadsimtu laikā. Te nebija parasto kanonisko dievu un faraonu figūru, kad tie pieņem dāvanas, sakauj ienaidniekus vai pazemo gūstekņus. Tā vietā bija sadzīves ainas, pavisam dabiskas, uzgleznotas apbrīnojami izteiksmīgi un smalki: medības, zivju zveja, peldēšanās, vīnogu novākšana, dzīvnieku ganīšana, dejas un svētku svinēšana ar muzikantiem, akrobātiem uncīkstoņiem.

Taīda jutās nonākusi it kā tā laika Ēģiptē, ko pēc gudrā valdnieka pavēles bija attēlojis talantīgs mākslinieks.

Taīda, Menedēms un Hēsione nenoguruši klīda no zāles zālē starp baltām kolonnām, ko klāja reljefi attēli parastā ēģiptiešu stilā, pa apgleznotiem gaiteņiem, pa istabām, ko rotāja neparasti skaistas frizēs un ornamenti — zilas zigzaglīnijas, balti un violeti raksti, kas atgādināja rupja auduma paklājus, kā ari vel jo sarežģītāki daudzkrāsaini izmargojumi. Nogurušas acis atteicas izprast sarežģītās spirāles, riteņu lokus ar divpadsmit spieķiem, pasakainus lotosus ar sarkaniem ziedkausiem garos kātos. Meistarīgi veidotie izgriezumi zem griestu akmens plāksnēm deva pietiekami gaismas, lai augšējas Labirinta telpās nebūtu vajadzīgas lāpas. Tulks paskaidroja, ka tempļa augšdaļai atbilst tāds pats labirints apakšējās telpās, kur glabājas svēto krokodilu mūmijas un atrodas sevišķi interesantas senas svētnīcas, apgleznotas ar tagad jau izzudušu dzīvnieku attēliem — gigantiskām hiēnām un vienradžiem. Priesteris, kurš viņus pavadīja pa Labirintu, apakšējās telpās nemaz neveda, izskaidrodams to ar senu aizliegumu: svešzemniekus tur nelaida. Diena sāka dzist. Zālēs un it īpaši gaiteņos kļuva tumšs. Bija laiks posties laukā no daudztūkstošu istabu celtnes. Priesteris viņus veda uz izeju, un nogurušie ceļotāji labprāt viņām sekoja. Netālu no galvenajām ziemeļpuses kāpnēm, kur platajos sienu izgriezumos brīvi lauzās iekšā sarkanīgā vakara gaisma, Taīda apstājās, lai aplūkotu reljefu jaunas sievietes tēlu, kas ar Gģiptei neparastu māku bija kalts dzeltenīgā akmeni. Ģērbusies ārkārtīgi smalkā, caurspīdīgā tērpa, kas bija sasiets mezglā zem kailajām krūtīm, sieviete turēja rokās nepazīst,unu mūzikas instrumentu. Viņas sejā, ko ietvēra biezs shematiski atveidotu matu režģis, bez šaubām, viedās etiopietes vaibsti un vienlaikus tāds cildenums, kādu Taīda nebija redzējusi pat dižciltīgāko ēģiptiešu sejās. Kamēr hetēra prātoja, kādai tautai varētu būt piederīga senā muzikante, viņas ceļabiedri aizgāja uz priekšu. Viegls pieskāriens pie kailās rokas lika viņai nodrebēt. No tumšās ejas puskrēslas bija mazliet laukā panākusies sieviete garā tērpā — ēģiptietēm parastajā baltajā linaudekla stolā. Viņai aiz muguras stāvēja priesteris ar kaklarotu no zelta un zila fajansa zīlītēm. Viņš papurināja galvu ar apgrieztiem matiem un lauzītā valodā nočukstēja: «Tur lejā var, es novedīšu.» Taīda piegāja pie sievietes, piekrītoši tai pamāja un pagriezās, lai pasauktu Menedēmu un Hēsioni: tie jau bija aizgājuši līdz galerijas galam. Taču nepaguva — no mugurpuses viņu satvēra spēcīgas rokas, aizbāza muti ar lupatu, apslāpēja kliedzienu un nesa prom. Taīda izmisīgi pretojās, tomēr palīgā nāca vēl citi, turēja ciet, sasēja ar viņas pašas saplēsto drēbju strēmelēm, un viņa padevās un nepretodamās ļāva sevi stiept tālāk.

Viņas nolaupītāji acīmredzot zināja ceļu un rikšiem vien steidzās pa aklo tumsu, iztikdami bez lāpām…

Priekšā vāra gaismiņa izkliedēja tumsu, sāka ost pēc miklas zāles un ūdens. Beidzot viņai no sejas norāva smacējošo lupatu un pašu pievilka pie mūra sienas. Turpat, ne tālāk par puspletru, pēdējos saulrieta staros spīdēja tumšs nekustīgs ūdens. Guvusi iespēju runāt, Taīda nikni un pārsteigti grieķu un lauzītā ēģiptiešu valodā uzbrucējiem noprasīja, ko tie īsti no viņas grib. Taču tumšie stāvi — to bija seši, visi vīrieši ar skopajā gaismā nesaskatāmām sejām — stūrgalvīgi klusēja. Sieviete, kas Taīdu bija ievilinājusi, bija kaut kur nozudusi.

Atēnieti nostādīja uz kājām pie pašas sienas, atbrīvoja no valgiem un pie viena noplēsa viņai pēdējās apģērba paliekas. Taīda pamēģināja aizstāvēties un saņēma sitienu pa vēderu, kas tai aizcirta elpu. Nolaupītāji atmudžināja kaut ko žvadzošu, ko bija atnesuši sev līdzi, — tievas, bet stipras siksnas ar tādām sprādzēm kā zirglietām. Taīdas plaukstu pamatnes piesēja krūšu augstumā pie sienā iestiprinātiem riņķiem, apņēma ap vidukli siksnu, izlaida to starp kājām un pievilka aiz muguras pie dzinteles. Hetēra neizpratnē atkal sāka taujāt, ko tie taisās ar viņu darīt.

Tad viens no cilvēkiem pienāca viņai klāt. Pēc balss Taīda pazina priesteri, kurš bija kopā ar sievieti un runāja grieķiski.

— Brāļi lika tevi par dieva zaimošanu cilvēku pulkā nolikt dieva vaiga priekšā. Lai tu uzzinātu viņa varenību un zemotos viņa priekšā savā pēdējā stundiņā!

— Kāda dieva? Par ko tu runā, ļaundari?

Priesteris neatbildēja, pagrieza muguru un pateica saviem pavadoņiem dažus nesaprotamus vārdus. Visi seši devās uz ūdens pusi, noslīga ceļos un pacēla gaisā rokas. No skaļajiem vārdiem, kas tika izrunāti dziedoši, līdzīgi himnai, Taīda saprata tikai vienu: «O, Sebek… atnāc un paņem…» — taču ar to pašu pietika. Piepeša atskārta lika viņai sastingt. Gandrīz samaņu zaudēdama, viņa piesmakušā balsī vārgi iekliedzās, tad kliedza aizvien skaļāk un skanīgāk, aicinādama palīgā Menedēmu, jebkuru cilvēku, kas nebūtu pakļauts šiem tumšajiem stāviem, kuri bija noliekušies pie ūdens svinīgā dziesma. Incsleii pieceļas. Tas, kurš runāja grieķiski, sacīja:

— Kliedz skaļāk, Sebeks sadzirdēs. Drizak aln.de, h v nevajadzēs mocīties gaidot.

Priestera vārdos nemanīja ne zobgalības, ne ļaunu gaviļu. Taīdupārņēma pilnīga bezcerība. Lugt žēlastību, draudēt, mēģināt pārliecināt šos cilvēkus būtu tikpat veltīgi kā lūgt baismīgo dzīvnieku, kuram tie kalpoja, so puszvēru, puszivi, kas nepazina nekādas jūtas. Priesleiis vēlreiz apskatīja upuri, deva zīmi pavadoņiem, un visi seši klusi nozuda. Taīda palika viena pati.

Viņa parāvās uz priekšu, sajuta, cik nesaraujami stipras ir siksnas, un izmisusi nokāra galvu. Vaļā atrisušie mati nosedza viņas augumu, un Taīda nodrebēja no to siltā pieskāriena. Viņa pirmoreiz pārdzīvoja nāves mokas. Neizbēgamās bojāejas tuvums visu pasauli pārvērta sīkā cerību kamoliņā. Menedēms! Menedēms — pieredzējušais, bezbailīgais karavīrs un kvēlais mīļākais, viņš to neatstās likteņa varā!

Taīdas acīm piemita spējas labi redzēt tumsā. Viņa ieskatījās ciešāk un saprata, ka u piesieta pie kādas statujas pjedestāla uz ezeru vai upes atteku vedošas pazemes ejas pusapaļā paplašinājuma. Netālu pa labi vīdēja milzīga statuja. Tā bija viena no divām kolosālā jām sēdošajām statujām, kas netālu no piramīdas paceļas trīsdesmit olekšu augstumā virs ūdens. Taīda aptvēra, ka galerija ir vērsta pret ziemeļrietumiem un atrodas netālu no ziemeļpuses ieejas. Viņu iesildījusī cerību uguntiņa iekvēlojās spožāk. Šausmīgo briesmu žņaugs to pieslāpeja, tiklīdz atēniete atcerējās, ka Labirintā ir trīs tūkstoši istabu. Ja arī būtu iespējams atrast ceļu pie viņas, tad tikai krietnu laiku pēc tam, kad drausmīgie krokodili būs viņu saplosījuši gabalos, aprijuši up nozuduši biezokņos.