Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Mēs autoru mierinām — grāmatā ārējais izskats pamatīgi aprak-

stīts, tie bijuši kuplmataini ļaudis, muskuļoti un spēcīgi, rokām kā vālēm un kājām kā ozolu stumbriem.

Nu jā, autors piekrīt, turklāt iztēlei ari jāatstāj vieta.Vai jūs dzir­dējāt pa radio mana stāsta «Greizais kungs» lasījumu? Tā ir patiesība. To teikas vēsta. Tāds kungs bija. Viņa skeletu atradu. Radio ļaudis man vaicāja, kā es, būdams vienīgais seno slimību un senās dziednie­cības pētnieks Baltijā — tas gan nav pareizi, tagad jau radušies se­kotāji! — un viens no retajiem vispār pasaulē, kas šai tēmai pievēr­sušies, vēl atrodu laiku zinātniskai daiļliteratūrai. Tāpēc jau atrodu, ka man rūp šī zinātne un tās nākotne. Vai zinātniskos traktātus skolu jaunatne lasis? Nē. Pat vārds «paleopatoloģija» ne visiem ir zināms. Jūs taču ari droši vien neesat lasījuši manu grāmatu «Slimības un dziedniecība senajā Baltijā», ne «Tautas veselība un dziedniecība senajā Baltijā»,,. Nu jā, Andris Tiļļa, jā, viņam tas bija vajadzīgs kā šīs — jaunās grāmatas redaktoram. Nevajag ari censties izlasīt, ko jūs! Pētījumi, domāti profesionāļiem, zinātniekiem. Toties stāstus un romānus, kur viss aprakstīts vienkārši, ikkatram saprotami, izman­tojot sižetu, varbūt tomēr kāds izlasīs, un varbūt tomēr kādam no tagadējiem skolēniem, kam jāizraugās profesija, radīsies interese pa» šo medicīnas vēstures nozari. Mana pirmā zinātniskās daiļliteratūras grāmata «Skarbajās sendienās», kas iznāca pirms divpadsmit gadiem, tūdaļ tika izpirkta, un, iespējams, tieši tāpēc man tagad radušies se­kotāji, Vai es labi rakstu, par to neesmu pārliecināts. Andris te gan­drīz vai mani nomocīja. Šis salīdzinājums trāpīgs, bet šis — ne, lai pameklējot labāku, šis raksturs izstrādāts, bet šim kaut kā pietrūkstot, jā, jā, jā… Saīsināja arī. Tomēr rakstīt, jāatzīstas, man patīk. Tas nav tikai nepieciešamības darbs, lai jauniešus piesaistītu paleopatola- ģijai. Kādreiz sendienās sacerēju pat dzejoļus, tie tika iespiesti, lielā­koties gan par mīlestību, kā jau tas nākas jaunības laikam, no zināt­nes tur nekā nebija. Rainis mani ari uzmundrināja rakstīt, tāpat Sudrabkaļus,,. Tā es līdz šim brīdim rakstīšanai neesmu ar roku atmetis.

Kāds no redaktoriem jautā — vai tas tiesa, ka cilvēks pirms gan* drīz četriem tūkstošiem gadu prata saārstēt galvaskausa lūzumu —■ tik smagu ievainojumu, kas pat šodienas modernajai medicīnai ne vienmēr pa spēkam?

Toreiz tas neapšaubāmi bija vēl mazāk pa spēkam. Grāmatā ievie­totais notikums tomēr nav ne izdomājums, ne pieņēmums. Tā ir vis­īstākā patiesība. Tādu galvaskausu atradu. Tas bija pāršķelts, saār­stēts, sadzijis, un — kas ir galvenais — cilvēks pēc tam vēl ilgi bija dzīvojis. Jā, jā, jā, mūsu senči nemaz tādi muļķi nebija, kā mēs vien» otrreiz esam paraduši domāt. Šis gadījums un tāpat daudzi citi it zinātniskā valodā, ar skaitļiem un faktiem izklāstīti manā grāmatā «Baltijas sencilvēku kaulu uzbūve, slimības, traumas un reģenerācijai

Nu gan esmu jūs-aizkavējisI Nē, nē, paciemojieties vēl mazliet, dok­tor, Ja nu tā… Roka, kas sniegusies pēc mēteļa, uz brīdi nolaižas. Paldies par viesmīlību, bet es uzskatu, ka vislielākā zādzība ir atņemt otram cilvēkam laiku. Naudu — to var sapelnīt par jaunu, drēbes atkal var nopirkt, pat brūces var sadziedēt, bet laiku — to neviens un nekad vairs nevar atdot atpakaļ, to nevar aizņemties, tas ir ne­atgriezenisks .,.

Bet, doktor, pats pirmais jūsu pētījums?

Tas iznāca četrdesmitajā gadā. Toreiz es biju jauns ārsts. Sizda­mies ar lielām naudas grūtībām — kas gan nekait tagadējam studen­tam! — tiku beidzis augstskolu, praktizēju par ārstu un sāku ari vēsturi pētīt. Darbs saucas «Latviešu ķermeņa uzbūve laika perspek­tīvā».

Trešā cilts. No kurienes tā ieradusies? Lai gan doktora tēmai ir tikai saistība ar šo jautājumu, redakcijā visi sarosās. Ir zināms, ka latviešu etnoģenēzes procesā piedalījušās trīs dažādas izcelsmes cil­tis: balti, Baltijas somi un — bronzas laikmetā (tieši tajā laikmetā, ko Vilis Zemgars apraksta savā jaunajā romānā) nez no kurienes un nez kāpēc ieceļojusī noslēpumainā cilts.,. Vai doktors nav ko jaunu uzzinājis? No Indijas tā cilts, no Ungārijas, no kosmosa?

Jā, jā, jā.,, Minējumi ir dažādi, un fantazēt atļauts, cik uziet. Bet zinātnē ar to nepietiek. Vajadzīgi pierādījumi. Zinu tikai to, ka tāda cilts patiešām ieklīdusi, ka tiem bijušas eiropeīdas, šauras se­jas, gracils galvaskauss. No kurienes? Pētījumu lauks, kas gaida ta­gadējos skolēnus. Roka atkal paceļas pēc mēteļa. Parunāsim, ja in­teresē, citu reizi! Nu arī man jāskrien uz darbu, Pusdienlaiks iet uz beigām. Jā, kā tad, es joprojām strādāju Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā, kā gan citādi. Kolektīvs, zinātnieku vide, laboratorijas, sabiedriskais darbs, atpūtas vakari, jā, jā… Sēdēt mājās un tikai apkopot jau paveikto — to es nespēju, tas nav manā dabā. Uz redzēšanos, meitenes un zēni!

Un prom viņš ir, lai atkal pēc kāda laika, kad mēs jau esam sākuši ierunāties, kur palicis rakstnieks Vilis Zemgars jeb doktors Vilis Derums, atkal parādītos redakcijas durvīs možs un dzīvesprie­cīgs un vienmēr vismaz dažas dienas iepriekš piezvanījis, stādīdamies priekšā kā «kautrīgais autors» un apvaicādamies, vai mums būšot desmit brīvākas minūtes tādā un tādā dienā tādā un tādā laikā, un vēl nekad nav nokavējies un nekad ilgāk par norunāto laiku aizka­vējies, ja vien mums neizdodas pierunāt vēl drusku palikt un ko jaunu pastāstīt.

Mārīte Romāna,

izdevniecības «Liesma» Jaunatnes literatūras redakcijas vadītāja

Redaktors A. Tlļla. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redak* tore G. Slepkova. Korektore L. Kamene. Nodota salikšanai 10.10.83. Parakstīta iespiešanai 07.02.84. JT 18036. Formāts 84X108/32. Avīžu papīrs. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 6,72 uzsk. iespiedi.; 7,35 uzsk. krasu nov.; 8,67 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasut. N» 1810-5. Cena 70 kap. Izdevnie' čība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 74/31727/7-2812. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdev« niecību, poligrāfijas un grāmatu tirdz­niecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīna». 226011 Rīgā, Blaumaņa ieiā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipo­grāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11,

Zemgars V.

Ze 566 Kad mostas bronza: Romāns / V. Līvzemnieka priekšv.; M. Romānes pēcv.; Māksi. V. Krie- viņa. — R.: Liesma, 1984. — 124 lpp., il. — (Stāsti par vēst.)

Latviešu padomju zinātnieks, medicīnas zinātņu doktors Vilis Deruma (Vilis Zemgars, dz. 1899. g.) ir viens no ievērojamākajiem paleopato- logiem Padomju Savienībā. Viņa zinātniskie darbi publicēti mūsu valsti, Bulgārija, Cehoslovakijā, Ungārijā, Vācijas Demokrātiskajā Republika un ASV. Turpinādams sava garā stāsta «Skarbajās sendienās» aizsākto tēmu par aizvēsturiskiem laikiem tagadējā Baltijas teritorijā, autors romānā apraksta kādas pirmbaltu ģints gaitas bronzas laikmetā. Rakstnieks cildina humānismu cilvēku attiecībās, izpalīdzību un jātu skaistumu.

2

129—84

84L7

4702340200—74 M801(H)—84

cena-0,70

ŠAJĀ SĒRIJA IZNĀK

T. TREICIS SAVAS TAISNĪBAS MEKLĒTĀJI

G. B R O K A N S TRAUKSMAINAS DIENAS KLUSAJA CIEMA

M. ZARIŅŠ APGAISMĪBAS GADSIMTA ENA

A. GROMS, L. VACZEMNIEKS NOVADNIEKI

J. M A U L I Ņ S PĒDAS

L. PURS TALAJOS PILSKALNOS