Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Smagi spārnus švīkstinādams, gulētājiem pārlaidās pāri kāds naktsputns. Kaut kur tālāk mežā piesmakušā balsī ūjināja ūpis. No mežmalas atskrēja vējš. Noraustījis tu­vējā krūma lapas, tas aiztraucās uz upi un uzara tērau- daini pelēko ūdens virsmu.

Lēni, bet neapturami ritēja laiks. Nevērīgi sasviesto mākoņu guba pašķīrās, no tās izlīda dzeltenīgi blāvs mē­ness, un visa ainava pārvērtās. Safa dziļi ieelpoja val­gano, spirdzinošo dvesmu. Viņas jutīgās nāsis uztvēra dūmu un vieglu ceptas gaļas smaržu.

«Cilvēki! Ugunskurs!» kā degoša pagale viņu apsvili­nāja šī doma. Safa pielēca kājās un, paskrējusi uz meža pusi, ilgi raudzījās tumšajā biezoknī. Aiz jmelnajām eg­lēm gaisā uzlidoja pāris spožu dzirksteļu. Atri Safa stei­dzās atpakaļ.

— Celies! Briesmas! — Viņa modināja Akimu. Viņš pietrūkās kājās un bargām acīm raudzījās apkārt.

— Tur — mežā cilvēki! Ugunskurs! — satraukti skaid­roja Safa.

— Projām! — noburkšķēja Akims. Pamodinājis Ūriku un citus vīrus, viņš tvēra pēc šķēpa.

īdzīgi piecēlās samiegojušies mednieki. Redzot sa­traukto vadoni, viņi ātri atguvās. Daks ar Gipu, paķēruši šķēpu, gandrīz abi reizē iesaucās:

— Cīnīsimies! Mums ir jaunie ieroči. Uzvarēsim!

— Nē! Projām, drīzāk! — izsaucās Karks. — Nelīst vilku barā! Saplosīs.

Noplunkšķēja airi, un lielās, melnās laivas jau slīdēja pa miegaino upi. Vīri nebija pabraukuši tālu, kad smil­šainajā krastmalā satraukti sāka riet suns.

Pēc brīža pāri Dakam nosīca balta un nokrita ūdenī. Klasi svelpdams, lidoja šķēps un iestrēdza laivas sānā. Krastā atskanēja satrauktas balsis, kliedzieni, draudi.

— Airēt ātrāki — nogranda Akima balss. Bultas un šķēpi vairs nesniedza laivas.

Upe, vairīdamās no klints, meta līkumu. Stāvais kalns aizšķērsoja uzbrucējiem ceļu. Kliedzieni drīz pierima.

Smagā airēšanā pagāja piecpadsmit dienas. īslaicīgas atpūtas neatspirdzināja, un vīru rokas jau bija smagas kā slapju mālu pilnas.

Reiz, kad pār upi atkal nolaidās zilā krēsla, Akims paziņoja:

— Drīz būsim atbraukuši. Tumsā drošāk. Nedaudz ieēdīsim un tad noņemsim buras un krastmalas koku aiz­segā noslēpsim laivas no dienvidnieku glūņām.

Tālais ceļš bija ģalā. Upe, sarāvusies šaura, jau klājās ar mīkstām nakts ēnām. Tuvojās stāva klints.

— Jāpiesargās. Dienvidnieku sirotāji bīstami, uzbrūk slepeni, — brīdināja Akims. Taču pēc brīža, satraukti raudzīdamies tālumā, viņš priecīgi paziņoja:

— Ugunsblāzma! Tur mūsu apmetne.

No tumsas lēni iznira gara klints radze.

— Pagriezties! — norādījis ar roku uz dienvidu pusi, pavēlēja Akims. Noklusa airi, un laivas klusi iezagās līcī. Veikli paslīdējušas garām mazām laiviņām, tās tu­vojās krastam.

Neiļa jūtīgā dvēsele vērās pretim svešās zemes ska­ņām un vērīgās acis kāri raudzījās tumsā. No neredzama klajuma uzvēdīja tālu vēju un nakts dzestrumā atvilgušu zālāju smaržas. Kaut kur pieslāpēti dunēja, skanēja jaut­ras balsis, tur, šķiet, dejoja.

Atbraucējus sagaidīja vēlīgi ļaudis. Viņi bija viesmī­līgi, jautri. Tomēr viesi jutās satraukti.

Plašajā Akima mītnē bija krēslaini un noslēpumaini. Līganajā lāpu gaismā pie sienām ievizējās daži bronzas šķēpi. Telpas dziļumā pa sienas atveri ielūkojās mēness­gaisma. Spocīgas ēnas klīda apkārt un pagaisa. Vīriem ienākot, no kakta izšāvās liels, pieradināts meža kaķis un, zaļām acīm nodzirkstot, paslēpās. Uz garā galda vi­zēja māla trauki ar sarkanīgi iekrāsotiem zvēriem. Tos bija gatavojis kāds ieklīdis podnieks, kurš, pabijis pie viņiem vienu vasaru, aizbrauca savā vienkocī, nepatei­cis, uz kurieni.

Akims trīs reizes sasita plaukstas. Pavērās durvis, un telpā ienāca divi pusaudži.

— Cienastu! — sacīja Akims.

Veiklie zēni sāka rīkoties. Kaut kur no puskrēslas iznira platas bļodas ar dzeltenām, smaržīgām augļu šķē­lēm, kurvis ar zaļganiem, svītrotiem arbūziem. Parādījās krūkas, kausi.

— Sēdieties un mielojieties! — aicināja viesmīlīgais tālumnieks.

Pazuda mednieku neuzticēšanās un piesardzība pret svešajiem. Sākās dejas un jautrība.

Nu bija reize arī Neilim rādīt savu prasmi. Aizrautīgi skanēja viņa stabule.

cīņas gaidas

No rīta Karks ar savējiem, izgājis krastā, pārsteigts apstājās.

— Tāda laivu piestātne! Nav vairs labākas! — viņš jūsmoja.

Augstie iežu žokļi no abām pusēm apņēma plato upes mēli. Tikai dziļumā kā milzu zvēra rīkles galā pavērās šaura sprauga uz apmetni,

— Klints aizā! Visdrošākais slēpnis! Smilšu krāvuma vietā uzcelt stipru valni_ apkārt, un šī cilts būs neuzva­rama! — arī Daks un Uriks nevarēja vien beigt apbrī­not.

Tai dienā visā lielā austrumnieku ģints ķērās pie darba. Prātīgākos Akims norīkoja pie vaļņa būves. Stiprākie piegādāja akmeņus, oļus, mālus un smiltis. Kur varēja, palīdzēja arī sievietes.

Veikli strādāja Zaza — pārgalvīgā vakarnakts dejo­tāja, spraigā meiča ar smuidru augumu. Gips viņai palī­dzēja darbā un nevarēja vien atraut skatienu no šīs Akima tuvinieces acīm.

— Zaza! Zaza! Brauc mums līdzi. Tev būs saulesaK- meņi, daudzi. — Izvilcis no jostas dzintara saktiņu, viņš to piesprauda pie Zazas ģērba.

Meitene samulsa un pārsteigta uzlūkoja zeltaino brī­numu. Bet Gips neatlaidās un, mādams ar roku uz rie­tumu pusi, atkārtoja:

— Brauc, Zaza! Vēlos tevi redzēt katru dienu!

Jaunieša seja kvēloja un acis alkaini lūdzās…

— Karot vajag, uzvarēt dienvidniekus, — rotaļīgi at- vairījās meitene.

Pienāca Akims un, laipni uzlūkodams abus jauniešūāT sacīja:

— Ko, Gib, patīk Zaza? Jautra, strādīga. Būs laba sieva.

Satrauktais Gips neizpratnē sarka un bālēja. Bet Akims smējās. Satvēris jauniešu rokas, viņš salika kopā abu kaistošās plaukstas un paziņoja:

— Būs labi, Gip! Uzvarēsim dienvidniekus. Vedīsi Zazu sev līdzi.

Daks ar Neili apstaigāja krastmalu, izlūkojot, kā la­bāk atsist dienvidnieku iespējamo uzbrukumu.

Viņi plūca sauso kūlu un nesa uz apmetnes vienu stūri. Viņiem piepalīdzēja Safa. Tad abi kaut ko kausēja pie ugunskura, sēja un veidoja. Tikai daži viņiem vis­tuvākie cilvēki zināja, kādu kara viltību tie atkal gata­voja.

Pievakarē Akims ar Ūriku un Karku izpētīja apkārtni, lai nodrošinātos pret negaidītiem pārsteigumiem.

Izgājuši no apmetnes, vīri, slapstīdamies aiz resnajām, sūnainajām eglēm, gāja cauri mežam. Mednieku acis uz­lūkoja katru aizdomīgu ēnu, katru krūmu puduri. Viss bija mierīgi.

Piepeši no kādas egles nolīkušajiem zariem izlidoja zaļraibs putns un, brīdinoši iekliegdamies, ar slaidu loku aizšāvās garām. Mednieki atviegloti uzelpoja un turpi­nāja ceļu.

Pēc dažu stundu gājiena caur tumšzaļiem, nolīkušiem zariem pavīdēja gaišs laukums.

— Beidzot! — teica aizupietis un pirmais iznāca kla­jumā. Tur bija lauks ar zila ezeriņa ielāpu vidū.

Akims brīdinoši parāva Ūriku atpakaļ aiz eglēm pie Karka, bet pats, pielicis plaukstu virs acīm, uzmanīgi raudzījās tālumā.

Pēkšņi mednieks iekliedzās:

— Dienvidnieku jātnieki joņo uz sāls ezeru. Grib mums to atņemt…

Karks, nopētījis apvidu, mierināja: r— Ezeru neizdzers. Pietiks ari tev.

!— Bet ja uzbruks apmetnei? Sen gatavojas, draud.

Lai nāk, padzīsim. Mūsu šķēpi, Neiļa gudrība, Sa- fas viltība — pieveiksim! Redzēsi pats! — drošināja Uriks, nikni kratīdams smago šķēpu.