Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Abas draudžīgās ģintis dzīvoja labas dienas. Upe deva zivis, meža zvēri un mājlopi — gaļu, bet lauki — brie­dīgos graudus. Šķiet — visa bija diezgan, lai ģintis būtu laimīgas.

Arī Urika vīri pieņēmās spēkā. Lupeks ar gudrā zint­nieka palīdzību beidzot bija pārvarējis savu drebelīgo, gļēvo raksturu un kļuvis rosīgs. Viņš ar palīgiem gata­voja jaunos bronzas ieročus, un ģints kļuva arvien stip­rāka.

Kādu dienu Neilis ar Daku aizupiešu krastmalā uzglū­nēja lašiem. Pēkšņi Daka roka ar harpūnu palika gaisā kā iesalusi. Viņš bija ieraudzījis šurp peldam savādu laivu. No tās pelēkā priekšgala, likās, gribēja atrauties ērglis ar izplestiem spārniem. Reizi pa reizei putna krū­tis skāra ūdeni, bet jau nākamajā mirkli izcēlās platais laivas ķīlis. Vējš pūta burā un dzina laivu tieši uz salu.

— Ko darīt? — noprasīja Daks. Neilis noplātīja rokas. Nu draugi ieraudzīja arī otru laivu. Abās atradās cilvēki.

— Caurbraucēji, neuzbruks, — norūca Daks. Laivas tuvojās ātri. Otrajā laivā_ stāvēja divi vīri ar saulē mir­dzošiem šķēpiem rokās. Ērglis spēcīgi iecirta līkos, asos nagus krasta smiltīs, un platplecīgais vīrs nesteigdamies izkāpa no laivas.

— Vai tālu Ūrika apmetne? — svešā valodā viņš skarbi noprasīja. Vīra bārdainais zods, platā, melniem matiem nosegtā piere atgādināja Karka spēcīgo seju. Acis zem melnām, biezām uzacīm kā bultas durstīja sa­liniekus. Acīmredzot šis ceļinieks bija radis tikai pavēlēt,

Daks ar sajūsmu vēroja svešinieka tumšo, spīdošo ap­ģērbu. Tas vizēja kā čūskas āda. Augstā kurmjādas ce­pure ar purpursarkanu putna spalvu vērta viņu par milzi. Daks palūkojās uz pārējiem diviem braucējiem, kuri bija bruņoti ar bronzas šķēpiem.

«Kādi vareni!» caur Daka galvu izšāvās doma. Neilis ieplestām acīm vēroja svešiniekus un, šķiet, bija zaudējis valodu.

— Ūriks, Ūriks! — atkārtoja svešinieks un, redzot sa­trauktos vīrus minstināmies, pasmaidīja. —- Nebīstie­ties, es — Urika draugs Akims. — Svešais valdonīgi pa­cēla muskuļaino roku. Ap resno dilbu nožvadzēja spožs riņķis — karavadoņa zīme.

Daks saprata, ka svešais meklē Ūriku. Pamājis ar galvu uz aizupiešu apmetnes pusi, viņš uzaicināja svešo sekot.

Ceļinieks pagriezās un norīkoja savus pavadoņus lai­vās:

— Palieciet, gaidiet!

Varenajam karavīram pie sāniem bija slaids, līks iero­cis melnā makstī. Platā, stingrā solī viņš pienāca pie saliniekiem.

— Iesim! — pamāja Daks.

Urika apmetnes valnis parādījās vīru priekšā. Akims apstājās un domīgi nogrozīja galvu. Viņš pētīja akmeņus, mālus un, pastiepies uz pirkstgaliem, centās aizsniegt platā vaļņa augsto malurNespēja.

Apmetnes sargs pavēra vārtus, bet, ieraugot svešo, kareivīgo stāvu, gribēja tos aizcirst. Akims iegrūda vār­tos kāju un bargi nodārdināja:

— Ūriku!

Tikai tagad sargs ievēroja saliniekus un, plati atsmai­dījis, atgāja no vārtu ieejas.

Priecīga satraukuma pilns Daks ar Neili veda viesi pie Safas.

— Tēvs, tu šeit! Un Daks! — viņa laimīgi iesaucās un, piesarkusi kā austrumu magone, piekļāvās pie Akima krūtīm.

Abi salinieki ātri aizmanījās projām. Tēvs ar meitu palika vieni.

— Safiņa mana! — spēji pārvērties, ar neparastu mai­gumu izdvesa Akims. — Gribēju redzēt savu meiteni. Tik vien man vairs … Neviena…

— Jā, māmiņa sen jau …

Safa sēdēja, gurdi noliekusi galvu, kavēdamās atmi­ņās.

— Neskumsti… — Akims mierināja, raupjām rokām liegi glāstīdams meitas seju.

Pamazām apslāpa atmiņu sūrme. Viņa acis šaudījās ap­kārt pa lielo telpu.

— Kur Uriks? v

— Ieroču darbnīcā pie Lupeka.

— Pie vecā blēža, spītnieka?! — nīgri iēsmējies, Akims sarauca garās uzacis. Tad uzsauca:

— Pie Ūrika! Iesim!

Abi iznāca pagalmā.

— Uz ieroču darbnīcu! — enerģiski izsaucās Safa.

Durvju klaudziena izbiedēts, meistars ierāva galvu

plecos. Viņa vienīgā acs iepletās. Varenais Akims ar kailu zobenu nāca Lupekam virsū.

Resnītis nobālēja, klusi ievaidējās un, atvairīgi iz­stiepis īsās rokas, kāpās atpakaļ. Akims draudīgi nāca ar­vien tuvāk, līdz Lupeks, atdūries pret solu, sabruka uz tā.

— Kas, tu šeit?! — no darbnīcas dziļuma atskanēja Orika baiss. Pārsteigts viņš raudzījās uz sievastēvu.

— Atbraucu, atvedu tev… — Atraisījis no jostas zo­benu, viņš sniedza to Ūrikam. Jaunais ierocis pavarda gaismā novizēja.

— Zobens! — jūsmoja Ūriks, taustīdams spožo asmeni.

_ — Nebīsties, Lupek! Pajokoju. Tu — mūsu palīgs. Kal Ūrikam ieročus! Trieksim ienaidniekus! — Akims pazi­ņoja.

Austrumnieks apskāva Lupeka plecus un vēlīgi sacīja:

— Būs tev ēdamais, dzeramais. Tik strādā!

Lēni kā no silta avota meistaira sejā ielija vārs smaids.

— Satrauci Lupeku, — līdzjūtīgi noteica Safa un glās­toši pārvilka roku viņa puskailajai galvai.

Priecīgi iesmējušies, visi trīs atstāja darbnīcu. Pa­galmā viņiem tuvojās salinieki.

— Nu, lūk, Daks — Silgas vīrs. Visi radi kopā, — prie­cājās Safa.

— Ko teiksi? Varens! — Lielās austrumnieka rokas strauji aptvēra Daku un valgās, pilnīgās lūpas piespiedās viņa sejai.

— Silgai būs stipri bērni! — līksmoja Akims.

— Ir jau — brašulis Zuls! — atsaucās Safa.

— Lieliski! Atved! Gribu redzēt. Bet nu cienastu! — norīkoja Akims.

Vīri nesa no laivas lielas krūkas, grozus ar dzeltenī­gām melonēm, ar zaļi svītrotiem arbūziem, bērza turzās sāli.

Urika apmetnē galds vai lūza no labumiem. Akims no jostas izvilka zilgani vizošu nazi un pāršķēla lielo, dzel­teno augli, kas smaržoja pēc liepziediem un medus,

— Melone. — Viesmīlīgais austrumnieks ar plašu ro­kas vēzienu aicināja mieloties. Aizupiešu vīru zobi dziļi iecirtās sulīgajās augļa šķēlēs — tīksmi pievēruši acis, viņi baudīja šo svešzemju brīnumu.

Akima vīru rokās parādījās brūni, sarkaniem zvēriem izrotāti kausi.

— Orik! Dzer šķidro prieku! — līksmoja Akims, pats vienā elsienā iztukšodams kausu.

Labsirdīgā aizupieša acis iegailējās.

Zilganām ugunīm uzliesmoja gredzena akmens, un Akima rokās noviļņojās pēkšņi uzradies ģērbs, kas bija iegūts sirojumos.

— Tev, Safa! — viņš vēlīgi sacīja. Guldzoši iēsmēju- sies, viņa veikli nozuda. Pēc brīža telpā ienāca vīriešu drēbēs tērpusies Safa ar bronzas dunci pie sāniem. No tumšzilās cepures spraucās laukā melnas matu cirtas. Pieskrējusi pie tēva, Safa murmināja pateicības vārdus. Viņas šķelmīgi slīpās acis zem tumšajām uzacīm staroja kā divas no debesīm norautas zvaigznes. Satvērusi sniegto dzēriena trauku, viņa to iztukšoja un iesaucās:

— Braukšu tev līdzi cīnīties!

Ūriks sadrūma, pielēca kājās un strauji uzlūkoja Akimu.

— Tu stiprs. Brauc ar vīriem! Aizdzīsim dienvidnie­kus, kuri uzmācas manam ezeriņam un apmetnei. Būvē­sim aizsargvalni! Būs jauni ieroči, uzvarēsim! — sacīja Akims.

Uriks noskaldīja:

— Tikai ar saliniekiem!

— Brauksim ar Karku un Neili. Visi! — pievērsies dziedniekam, paziņoja Daks.

— Atsaukt saliniekus! — Ūriks norīkoja divus zēnus.

Karkam līdzi ieradās Silga ar ņipro Zulu.

— Tavs auklējums. Spēkainis! — dārdināja Akims un, spēji satvēris Zulu, uzmeta viņu gaisā. — Ai-jā-jā! — viņš jūsmoja. Tad, pasviedis zēnu Dakam, Akims sauca: — Ķer brašuli, būs karotājs!… Dodu tev karavīra va­doņa zīmi. Nēsā vienmēr — līdz nāvei, — jūtu pieslāpētā balsī viņš novēlēja Dakam, pasniegdams bronzas aproci.