Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Akims izriēza krūtis un strauji pagriezās,

■— Taisnība. Uz apmetni! Jāgatavojas cīņai!

Nostrādājušies vīri, dzirdot par varbūtējo cīņu, sa­springa.

Neilis nu atvēra savu noslēpumaino maisu. Viņa rokās melnoja aitādas. Pielicis vienu ādu pie sejas, viņš mu­guras pusē sasēja saites un pagrieza pret vīriem galvu. Uz pārsteigto Akimu raudzījās baiga maska ar diviem slīpiem acu šķēlumiem. Netālu stāvošais Daks, šķiet, to vien bija gaidījis. Viegli pievilcis loka stiegru, viņš iz­šāva uz draugu bultu. Visi izbailēs iesēcās. Bet —- brī­nums! Asā smaile iecirtās aitas vilnā un palika karājo­ties. Izturīgā, ar āmuļu ogu sulu un pelniem sacietinātā aitādas iekšpuse neļāva bultai iecirsties miesā.

— Karotāji būs maskās, biezās, ar oļiem piebāztās ait­ādas vestēs, — pavēstīja Neilis.

— Ienaidnieku gaidīsim slēpnī aiz vaļņa, — piebilda Daks,

Apmetni jau pārklāja nakts melnie spārni. Debesīs iedzirksteļojās pa retai zvaigznei. Mēness te parādījās, te atkal iebēga mākoņos.

_ — Gaišs, vilki uz mūsu šķēpiem nelīdīs, — rūca Uriks.

Uz rīta pusi debesis noskaidrojās. Zaļa ieplaka aiz vaļņa pārlija ar mēnessgaismas bālgano pienu. No tālās stepes uzpūta vējiņš, atnesot iztvīkušas zāles smar­žas.

— Uzbrucēji kavējas, — teica Karks, jautājoši raudzī­damies uz Uriku, — Kāpēc?

— Baidās, šķēpi pārkodīs rīkles!

Pamazām tumsa noplaka.

— Neuzbruka. — Akims paraustīja plecus un sapīcis nožāvājās.

— Jo labāk. Dienā celsim valni, — Oriks uzmundri­nāja.

Karotāji negribīgi izklīda.

Četru dienu laikā valnis jau bija izaudzis pāri med­nieku krūtīm un kā akmens josta apvija visu apmetni.

UZVARA

Bija silta, mierīga vasaras nakts. Apmākušās rietu de­besis solīja lietu. Kaut kur tālajā pamalē pieslāpēti duci­nāja pērkons un reizēm uzblāzmoja rūsa.

Jau tuvojās rīts. Baloja zvaigznes. Uzpūta dzestrs vējš. Cīnītāju acis neatlaidīgi raudzījās pāri valnim. Viss bija mierīgi. Bet tad vēja žūžošanā ieaudās pieslāpēta, tikko dzirdama dipoņa. Likās, ka no tālienes tuvotos aitu bars. Bet kas gan tas? Surp slīdēja pelēkas ēnas. Tās šūpojās, un… pēkšņi šur tur pavīdēja gaišāki plankumi. Vai cilvēku sejas?

— Uzbrukums! — klusināti brīdināja Akims.

Pagāja vēl daži mirkļi, mazie zirgi skrējienā paklupa un iegrima zemē. Jātnieki kūleņoja, rēca, lādējās. Viņi nezināja, ka tālredzīgais Akims ar Neili un Safu bija likuši izrakt laukumā aiz vaļņa bedres un pārsegt tās ar žagariem un svaigu zāli.

Bet arī dienvidniekiem bija bijusi sava viltība. Lai no­slāpētu zirgu kāju troksni, viņi tās bija apsējuši ar ādām.

Pret uzbrucējiem cirtās bultas un šņāca šķēpi. Aiz vaļņa izcēlās negants jūklis. Veiklākie jātnieki, redzot priekšējos iebrūkam bedrē, metās atpakaļ. Ievainotie vīri vaidēja, zirgi kārpījās un, izrāpušies no bedres, skaļi zviegdami, traucās projām.

Uzbrucēji kliegdami atkāpās. Taču tie, kas bija bez zirgiem, brāzās uz apmetnes vāji nocietināto austrumu galu un strauji iebruka apmetnē. Tur viņus gaidīja melno masku pulks.

Kā no negaisa mākoņa uz uzbrucējiem nolija bultu un šķēpu lietus. Bet dienvidnieki nedomāja tik viegli atkāp­ties. Viņi metās cīņā ar jaunu sparu. Bīstamākajā brīdī Gips no lingas belziena pakrita. Kāda dienvidnieka zo­bens pazibēja virs Safas galvas. To redzot, Daks veikli meta uz ienaidnieku īso šķēpu. Tas iecirtās uzbrucēja rokā. Skarbi iekliedzies, viņš palaida vaļā ieroci, kas nokrita Safai uz galvas. Pie ievainotās piesteidzās Neilis.

Šņāca šķēpi, stenēja ievainotie. Daka rokās zibēja no Safas pārķertais zobens, un vairāki uzbrucēji ļodzīdamies pakrita.

Cīņas karstumā austrumnieki nepamanīja, ka laukumā aiz vaļņa līdz ar uzbrucējiem virzās uz priekšu kāda savāda siena. Daudzu vīru stumta, ratiem draudoši krak- šķot, tā slīdēja uz vaļņa pusi aizvien tuvāk. Pēkšņi visi dienvidnieki atstāja Akima apmetni un paslēpās aiz bie­zās, zariem pītās sienas. No šaujamlūkām, naidīgi sīkda­mas, spindza bultas. Lēni, toties neatvairāmi bargā siena tuvojās valnim. Likās — milzenis nostums visu apmetni.

Bet piepeši no vaļņa stūra uz dienvidniekiem sāka lidot liesmainas bumbas — Neiļa un Safas sagatavotie aizde­dzinātie sausās zāles kumšķi. Tos svieda gan vīri, gan sievas. Kausētiem sveķiem piesūcināti, šie degļi krita uz bīstamās sienas un aiz tās uzbrucēju pūlī. Šaudīgās uguns mēles laizīja zaru pinumu. Kliegdami ienaidnieki gūlās zemē, vārtījās un apdeguši muka projām. Vairogsiena drīz vien sadega, un Akima vīri, skaļi aurodami, metās laukā no vaļņa un kā ar slotu aizslaucīja panikā bēgo­šos dienvidniekus. Cīņa bija beigusies.

Akima mītnē gulēja Daks un Safa. Jaunekļa seja mirka asinīs. Acis nemierīgi grozījās, un skatiens drudžaini slī­dēja pāri ievainotajiem.

— Negants zobens … Iekoda … Nav spēka… Neili, palīdzi! — ar savām asinīm aizrīdamies, murmināja Daks.

Dziednieks sāka rīkoties: piecēlis ievainoto sēdus, viņš tīrīja, skaloja'brūci, kas bija pār visu Daka vaigu. Uz­vēdīja zāļu gaistoša smarža.

— Vai mute vēl kustēsies? — klusi jautāja karotājs.

Neilis pasmaidīja un noteica:

— Gaļu vēl ēdīsi. Cīnīsies!

— Cīnīšos … — atbildēja Daks.

Bija pagājušas vairākas vasaras. Lielā upmaliešu cilts pieņēmās stiprumā. Platās upes kreiso krastu, sapaju ne­traucēts, pārvaldīja Uriks ar drošsirdīgo Safu.

Platās upes labajā krastā sadraudzībā ar Karku jopro­jām miermīlīgi dzīvoja pārupieši. Ņiprais Zuls izauga par īstu vīru.

Daka Karotāja slava bija nepārspēta. Lielais austrumu kaujā gūtais sejas ievainojums bija savilcis Daka muti bargā, draudīgā vaibstā.

Veiklais Gips, atvedis līdzi no austrumiem zeltmataino Zazu, bija laimīgs un drosmīgi cilāja Akima dāvināto zo­benu.

Staltajam Kaino beidzot izdevās pielabināt ērcīgo Ma­ģiju un aizvest viņu pāri upei.

Arvien vēl skanēja Neiļa stabule, slavējot draudzību un uzticību.

AUTORS REDAKCIJĀ

Neliela auguma, sausnējs, vienmēr eleganti ģērbies, saposies un možs — tāds Vilis Zemgars (īstajā uzvārdā, ko pazīst plašās zināt­nieku aprindās, Derums) jo bieži ierodas redakcijā, lai painteresētos par savas grāmatas likteni un arī tāpat vien, gribēdams mūs ieprie­cināt un uzmundrināt, pavēstīt kādu jaunumu vai impozantu piedzī­vojumu.

Tas jums, meitenes! Uz rakstāmgaldiem nobirst konfektes krāsainos papīriņos. Tur jūs nesēdiet! Paveiciet galdu nostāk no logal Tā, jā. Tur ir ādere. Es māku noteikt. Jums vairāk vajag kustēties, staigāt. Sēdēšana nav cilvēka dabiskais stāvoklis. Te manu pētījumu publicē­juši ungāri. Nelasiet, netērējiet velti laiku, tais skaitļos un terminos nespeciālists tik un tā nespēj orientēties. Secinājumu es jums pa­teikšu. Senos laikos, kad cilvēks nebija tik attīstīts un kad viņam paša spēkiem — bez ieročiem — vajadzēja ik dienas cīnīties ar zvēriem, kāju lūzumu bija ļoti maz. Kā es to zinu? Esmu izpētījis sešarpus tūkstošu — apaļos skaitļos, patiesībā drusku vairāk — sencilvēku skeletu, sākot no akmens laikmeta. Tagad atliek tik cilvēkam neveik­lāk pakrist — un kauls pušu gan. Maz noslogojam kājas, īpaši bēr­nībā un jaunībā! Autiņi, lifti, vilcieni… Kad man nez kāpēc piedāvā vietu tramvajā, es atsakos. Nē, arī pie jums nesēdēšu, paldies! 2ēl, ka grāmata ir bez zīmējumiem, bet, kas par vēlu, tas par skādi, va­jadzēja agrāk iedomāties. Jaunieši varētu redzēt, kāds izskatījās cilvēks pirms mūsu ēras ap to laiku, kad otrais gadu tūkstotis mijās ar pirmo. Ne jau vispār cilvēks, bet tas, kas dzīvoja Daugavas krastos, kur tagad Doles sala. Zinātnieki pēc skeletiem mēdz noteikt, kādi bijuši pat sejas vaibsti.