Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

Aizrāvies ar darbu, Kaino neredzēja, ka mītnes durvis atvērās un ienāca Mugija. Dūmainajā telpā viņa nepa­manīja pie pavarda noliekušos jaunekli un neapmierināti norāja Mauli:

— Rimsties, aizdedzināsi mītni!

Kaino, izdzirdis viņas balsi, pieskrēja pie meitenes.

— Mugij! Brauc līdzi. i. Randa gaida… Grib re­dzēt …

— Kad tevi! Plēsonis! — sirdījās satrauktā Mugija un, izrāvusies no Kaino rokām, aizskrēja pavarda otrajā pusē. Tur viņa jutās drošībā un ķircinoši noteica;

— Re, ka izbēgu!

Kamēr Kaino grasījās skriet apkārt pavardam, tikmēr meitene veikli izmetās ārā pa durvīm.

— Negantā, gan es tevi dabūšu! — jauneklis, skrē­jienā aizelsies, nokliedza.

BRONZA SAK IEKAROT PLATAS UPES KRASTUS

— Neilīt, kaula adata salūza, ar ko šūt? •— bēdājās Genda.

— Kaulu slīpētājs iztaisīs jaunu.

— Pārstrādājies, atpūtina rokas.

Dziednieks domīgi grozīja pārlūzušās adatas gabalus. Pēkšņi viņa acis jautri iegailējās.

— Būs adata, labāka! — attrauca dziednieks un veikli aizsteidzās uz podnieka darbnīcu.

— Iedosi atlūzumus no šķēpu atlējumiem? — nopra­sīja Neilis, ielūkojies meistara apvītušajā sejā.

— Lūk, še! — Meistara rokās pavīdēja brūnganas me­tāla skabargas.

— Taisīsim bronzas adatu. Rīt grūdīsim krāsnī. — Dziednieks nozīmīgi piešķieba lūpas.

Attapīgais podnieks piemiedza aci un pasniedza Nei­lim kaula īlenu.

— Pie vienas reizes, — viņš šķelmīgi noteica.

Otrā dienā pie Neiļa atskrēja Daks.

— Kas tev, bronza?! — Satraukti piesarcis, viņš vē­roja, ka no vēl kūpošiem veidoliem izšķiļas blāva adata un slaids īlens.

— Būs noderīgas mantas. Bet tagad ejam pie kaulu slīpētāja. Lai skan jaunā ripa! — skubināja Neilis.

Ieraugot īlenu un vēl aklo adatu, meistars saprata: «Jāuzasina,»

Skrejoša ripa nosīca kā sakaitināta lapsene. Pārējo pa­veica izsijātie smalkie pelni un rupjā drāna. Nu abas lietiņas bija ieguvušas kaut ko no saules spožuma.

Kad tās nokļuva Gendas rokās, viņa pārsteigta iesau­cās:

—- Skaistas gan! …

— Labas, derēs? — smaidīja Neilis.

Atbildei Genda ar starojošu seju uzlūkoja abus drau­gus un aizsteidzās uz mītni pēc medaini smaržojošā dzē­riena.

Daks sadomāja pārsteigt arī Silgu. Abi ar Neili viņi devās uz podnieka darbnīcu.

— Bronzas saktu taisīsim ar saulesakmens acīm.

Šoreiz tik viegli negāja, jo — kā gan izgatavot vei­dolu? Izpalīdzēja jaunais podnieka palīgs. Viņa veiklie pirksti un dzīvā iztēle jau bija darinājuši vairākas māla figūriņas. Ar purva rūdu iekrāsotas un apdedzināšanas krāsnī ieguvušas jaunu dzīvību, tās bija kā saules pielieti cilvēciņi un iepriecināja visu salinieču acis.

Jauneklis brīdi vēroja Kaino vairogsaktu un ķērās pie darba.

Beidzot skaistā rotaslieta jau gulēja uz darba galda, sajūsminot pašus radītājus. Silga, to ieraugot, sasita plaukstas:

— Brīnums!

Daks pats piesprauda pie viņas zilā ģērba krokas šo krāšņumu.

Rudenī pie saliniekiem atbrauca zvejnieka Kūna sūtī­tais laivu meistars. Sākās spraigas darba dienas. Salinieki neliedza savu padomu ari kaimiņiem.

LIDOJOŠAIS KAINO

Ziema uznāca strauji. Mežs, kā ar baltu vilnu aplipis, snauda. Lielie zvēri — brieži un tauri — aizklīda tālāk no cilvēkiem. Lāči, ievilkušies nepieejamos biezokņos, gulēja savās migās. Salinieki juta bijību pret šiem mežu valdniekiem.

Medniekiem, lai dabūtu svaigu gaļu, vajadzēja doties tālu projām no apmetnes. Viņi grima biezajā sniegā, pa­iet bija grūti.

Rudenī sagādātie medījumi un žāvētās zivis drīz vien izbeidzās. Sievu savāktās saknes un no mazajiem lauci­ņiem iegūtie graudi jau bija apēsti. Atlika nokaut māj­lopus, bet to bija maz. Sievas, ar akmens cirvjiem at- kapājušas upē ledu, meklēja tur ēdamās gliemenes. , Vīri pie āliņģiem ar žebērkļiem uzmanīja pulcējošās zivis.

Trūkums arvien biežāk klauvēja pie salinieku durvīm. Vienu dienu apmetnē vēja ātrumā iebrāzās veiklais Kaino.

— Spārni izauguši! — pārsteigumā izsaucās Daks. Pēc brīža attapies, viņš aplūkoja drauga plecus un muguru.

— Spārnu nav! — Izbrīnījies jauneklis vēroja Kaino kājas un pie tām piestiprināto dīvaino, saulē vizošo plato koka gabalu.

— Lūk, spārni! — Kaino viltīgi piemiedza aci.

— Uzlido! Gribu redzēt! — uzstāja salinieks.

Lepnuma un prieka pārņemts, Kaino ieskrējās un atrā­vās no uzkalniņa. Brīdi lidojis, jauneklis līgani pieskā­rās zemei un kā bulta aizbrāzās pa balto, sasalušo krast­malu.

Arī Dakam radās vēlēšanās pēc šādiem brīnumspār- niem. Priecīgi satraukts, viņš skrēja lejā pie drauga. Pie­nāca arī Neilis. Dziednieks uzmanīgi pētīja platās kāju pēdas. Atsējis ādas sloksnītes, Neilis brīdi taustīja spožo, gludo plāksni, tad noprasīja:

— Kur ņēmi lidojošās pēdas? Kā taisīji?

Kaino pamāja uz lielo ūdeņu pusi.

— Atveda vienu pāri. Nu taisām paši.

■— Gribu tev līdzi. Panāksim zvērus! — iesaucās Daks.

Viņi devās uz ieroču darbnīcu.

Meistara apķērīgā galva ātri iegaumēja luģu veidolu.

Nu darbnīcā sākās drudžains darbs. Katrs gribēja iegūt šīs luģes, ar kurām varēja skriet pa sniegu.

Saliniekiem ziema vairs nebija tik bīstama. Lidojošās pēdas viņiem palīdzēja iegūt medījumus, un Dakam ar­vien vairāk iepatikās traukties pa balto klajumu.

SAPAJU UZBRUKUMS

Uznāca spējš atkusnis. Sniegs noplaka. Upmalā vītolu zaros jau balto ja tikko aizmetušies pūkainie pūpoli.

No sapaju apmetnes puses laidās izbiedēts kovārņu bars. Spīvi ķērkdami, tie nosēdās tuvējos krūmos. Dzied­nieks Undis, iznācis no mītnes, domīgi nogrozīja galvu: «Vai tiešām būs uzbrukums?» Gausi, kā prātodams viņš devās uz ieroču darbnīcu. Resnais Lupeks, atspiedis apaļo koka ripu pret platajām, gaļīgajām krūtīm, ar bronzas asmeni līdzināja vairoga malas. Ieraudzījis sirmo dziednieku, viņš pacēla galvu, un lielā acs blēdīgi rau­dzījās Undī.

— Pietiks šķēpu, vairogu? — noprasīja vecais vīrs.

Meistars, ne vārda neteicis, piegrūda roku pie vairoga

un divas reizes pacēla gaisā abas plaukstas.

— Strādā! Atsūtīšu palīgus.

No jumtiem pilēja. Skanēdamas lūza lāstekas. Likās, būs priekšlaicīgs pavasaris. Taču laiks mainījās. Sāka pie­salt. Naktī aukstums līda iekšā mītnēs, un sievietes stei­dzīgi kurināja pavardus.

Ūriks pavarda liesmu atspīdumā aplūkoja šķēpa metāla uzgali. Pārliecinājies par šī ieroča varenumu, viņš paš­apzinīgā gaitā izgāja pagalmā. Trauksmes pilnie med­nieki jau bija sagatavojušies skrējienam. Pie kājām pie­lāgotās koka plāksnes viņiem jau gandrīz likās kā pašas kāju pēdas.

Iznāca Safa un padeva Ūrikam platās luģes.

Vīri rūpīgi pārbaudīja šķēpu uzgaļus un sēja pie" jos­tām bultu makstis. Gaidot varbūtējo sapaju uzbrukumu, daudziem bija līdzi jaunizgatavotie kaujas vairogi un ap krūtīm biezās vestes. Lai ienaidnieku bultas, atsitoties pret vairogiem, aizslīdētu, tos nozieda ar zvēru taukiem.

Vīri ātri slīdēja pa uzsalušo, cieto sniegu. Rīta saulē tas spoži dzirksteļoja zilganām zvaigznītēm, un mednieki ik pa brīdim pievēra acis.

Tuvojās mežs. Vējam uzpūšot, no koku galotnēm, smagi žvākstēdams, nokrita apsarmojušais sniegs.

Pēkšņi no baltajiem krūmu puduriem nosīca bultas. Taču aizupiešus tās neievainoja. Attālums bija par lielu. Bez tam vīrus vēl sargāja cietās vestes.