Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Neilis Karku pieveda pie vēl neredzētiem ieročiem. Pie sienas uz brūngani zeltainas lūšādas spīdēja liels, pulēts duncis, īss, zibošs metamais šķēps un sakrustotas bultas ar zeltaini mirdzošiem asmeņiem.

— Tādus dabūt! … No kurienes? — izdvesa Karks.

Arī Daks, tos ieraudzījis, no sajūsmas apstulba. Bet

Neilis bijīgi čukstēja:

— Saules uguns pilni…

Jagūna sejā parādījās lepnums.

— Ilgi pulēti ar izsijātiem pelniem un drānu. Ieguvu braucienā uz tālām zemēm. Tur bronza, vairāk glēzusa. Daudz iemācījos. Iepatikos ciltij, sadraudzējāmies. At­vedu sev sievu. Tagad viņi mani apciemo.

Karks ausījās. Pēkšņi, kļuvis neparasti rosīgs, viņš uz­stāja:

— Ņem mūsu zvērādas, dod bronzu!

Jagūns neatbildēja. Vienīgi skarbajās acīs iegailējās viltīgas uguntiņas.

— Kādas zvērādas? Daudz? — viņš beidzot noprasīja, nenolaizdams no salinieka aso skatienu.

— Caunādas, bebrādas, vāverīšu apmetņi. Viss būs!

Jagūns pievēra acis, padomāja.

— Labi, došu.

Viņš pasniedza Karkam dažus brūngani dzeltenīgus gabalus.

— Šoreiz pietiks. Bronzas maz, no tālienes vesta. Tur divi metāli kopā: sarkanais — ugunskārais kapars un ledusbaltā alva. Abi liesmās saradoti. Dzimusi divzobainā čūska — bronza, tikai jāmodina, — klusinātā balsī kā noslēpumu pavēstīja Jagūns.

Salinieki devās uz krastmalu un no laivas atnesa zvēr­ādas un vīstokli ar glēzusa gabaliem. Sadalījis atradumu uz pusēm, Karks vienu daļu atdeva Lēmim. Tad viņi at­griezās krastmalā.

— Lielo laivu paņemšu. Laba un stipra. — Karks gai­lošām acīm pārmaiņus nolūkojās zvejniekā un Jagūnā.

— Ņem projām no acīm! — nemierīgi noteica Lēmis.

— Būs labāk, — domīgi norūca arī Jagūns. — Laupī­tājiem zināma. Var atriebties.

Lēmis apmierināti palocīja galvu un pievērsās dēlam:

— Izvadi vīrus līdz upei, pats atgriezies mazajā vien- kocī!

— Vēlāk atsūtīsi uz salu meistaru, gribu taisīt lielu laivu, — lūdza Daks.

— Būs! — Kūns attrauca.

— Brauks mans meistars no siltām zemēm, — apsolīja Jagūns.

Kūns ierādīja Dakam, kā rīkoties ar buru.

Tad Daks atvadījās no Kjeldas.

— Labu ceļu! — novēlēja Lēmis.

LIELA ROSME

Atgriezušies savā apmetnē, salinieki vēl nespēja at­gūties no visa redzētā. Viņi stāstīja savus piedzīvojumus, rādīja atnestās mantas.

— Ugunsšķēpi ir klāt! — sajūsmā sauca vīri.

Piepeši no mītnes atskanēja maza bērna brēciens. Tas bija ilgs un neatlaidīgs.

— Kas tad nu? Kam mazulis? — iepletis acis, brīnījās Daks.

No mājokļa priecīga iznāca Silga.

— Tu — beidzot! Tūlīt pārsteigšu, nāc! — šķelmīgi smaidot, viņa vedināja Daku.

Uz vilkādas kuļājās sārts bērniņš, stiepdams pretim apaļīgas roķeles.

— Saņem mazo Zulu! — sacīja Silga.

— Zuls… Pa kuru laiku? — samulsis vaicāja Daks.

Tad sāka skanēt Neiļa stabule, lai gavilētu par jaunā

mednieka ierašanos pasaulē un laimīgā tēva atgriešanos mājās.

Tā bija jauka diena. Drīz laukumā salasījās visa ģints. Sievietes jūsmoja par atvesto, vēl līdz šim neredzeto audumu.

Vīri vēlreiz appētīja līdzatvesto bronzu un laivu. Jau­nākie priecājās par ugunsšķēpu dziļajiem kodieniem.

Vakarā salinieki sakūra lielo ģints ugunskuru, kuru dedzināja tikai retos un svarīgos gadījumos. Liesmas kāri šaudījās ap sausajiem kokiem, augstu šķiežot spožus dzirksteļu kūļus.

Uriks no sava uzkalna, redzot gaišo blāzmu, brīnījās, kas gan atgadījies pie kaimiņiem.

Jauno šķēpu parādīšanās uz salas bija notikums, par kuru runāja daudzi. Vēsts aizklīda līdz pat pārupiešiem. Auls sarosījās. Kaino bija satraukts.

— Tādu brīnumu! Vai tiešām? Kur viņi to iemācīju­šies? — viņš uzstājīgi jautāja tēvam.

— Stiprais Karks pārplēsis lāci, Daks ir ērglis, no lēn­prātīgā Neiļa bīstas pat nāve.

Pēc šiem tēva vārdiem Kaino sadrūma. Krūtīs iemetās ērcīgs skaudības ķirmis. Neatlaidīgi tas grauza godkā­rīgo jaunekli.

«Paķircināšu veiksminieku,» nolēma Kaino.

Smailā laiva piestāja salinieku krastā. Kaino spraigi soļoja uz apmetnes vārtiem. Staltais augums, lepnā stāja un asais skatiens pauda apvaldītu spēku un pašapziņu. Sargs atgāja sānis un goddevīgi palaida garām pārupiešu vadoņa dēlu, kam uz krūtīm no vizēja dzintariem rotāta vairogsakta.

_No Karka mītnes iznāca Daks un, ieraudzījis Kaino, pārsteigts apstājās.

— Tu? Kur gadījies? — Viņš uzlūkoja kaimiņu un, ieraudzījis saulē vizošo vairogsaktu, samulsa.

— Patīk sakta! — atguvies un blēdīgi piemiedzis aci, izsaucās Kaino.

— Varena! — jūsmoja Daks un, pamājis ar galvu, ai­cināja pārupieti uz Karka mītni.

Redzot krāšņo saktu, Karka acis pārsteigumā iepletās.

— Kāds brīnumdarbs! — viņš tīksminājās. — Šurp, Genda!

Smaidīdama atnāca gādīgā saimniece un priecīgi uz­lūkoja izgreznoto ciemiņu.

•— Dod mums prieka dzērienu! — rūcināja Karks.

— Koks? •— paskrāpējis ar nagu melnās saktas malu, noprasīja Daks.

Kaino parādīja uz upes pusi un skaidroja:

— No. dzelmes izcelts … Ozols … ilgi gulējis ūdenī.

— Uztaisi man tādu! Ņem manus saulesakmeņus! — sarosījās Daks.

Kaino pasmaidīja un izvilka no jostas kabatas dzelte­nīgu bronzas gabalu. Nolicis to uz galda, viņš noteica:

— Uztaisi man šķēpu! Un es tev saktu.

Daks piekrita.

Vienīgi Karks uz brīdi kļuva domīgs. Vai vajadzēja? Bet, atcerējies miermīlīgā kaimiņa vērtīgo palīdzību drānu izgatavošanā un saimniecībā, viņš bija ar mieru. Ģints vadonis paķēra no kakta bronzas šķēpu un cirta to sienā.

Kaino pieskrēja un, izrāvis mīkstajā kokā iestrēgušo dzelksni, jūsmīgi izdvesa: «A-a-a!»

Gendas rokās parādījās liela krūze.

Vīri dzēra kāri, un pamazām spēcīgie ķermeņi it kā atraisījās. Uzradās prieks.

Genda pasniedza žāvētu brieža gaļu. Asas mežu smar­žas pilna tā tīksmi kairināja muti un rīkli. Pēc šī gardā ēdiena gribējās dzert vēl un vēl…

Pievakarē Daks pavadīja kaimiņu. Pie Mugijas mītnes Kaino, reibuma apmiglotām acīm uzlūkodams draugu, no- stomījās:

— Rūsganai zaļacei… skaistai pirmīt uzskrēju virsū.

— Tā Mugija, čūskulēns. — Daks nicīgi nogrozīja galvu un, ciešāk ieskatījies Kaino pietvīkušajā sejā, no­prasīja:

— Patīk? ^

— Ercīga … Ogle … Kvēla, — jūsmoja Kaino.

— Pie Mauļa dzīvo. Atnāc, apdedzināsies! — Daks smaidīja.

KAINO NEVEIKSME

Kaino atnāca pēc pāris dienām pie vecā Mauļa ar ozola gabalu rokās. Pielicis to pie mutes, viņš vecajam lūdza:

— Iemāci izdobt krūzi!

— A-a, dzeršanai. — Maulis, nočāpstinājis lūpas, do­mīgi raudzījās gan uz jaunekli, gan uz apaļīgo koku.

Vecais ķērās pie darba, bet Kaino acis nemierīgi šau­dījās apkārt,

Mugija nerādījās.

Maulis apaļo kluci aptina ar slapju lupatu un pavarda ugunī iemeta apaļu akmeni. Kad kvēlojošās oglēs ak­mens bija nokaitējies, viņš ielika Kaino rokās koka spīli un rādīja, ka tagad ir laiks piesarkušo akmeni izņemt no uguns un uzvelt to uz ozola gabala.

Nokūpēja dūmi, un koks sāka gruzdēt.

Kad iedobums bija jau tik liels, ka tajā varēja iebāzt dūri, Maulis turpināja dedzināšanu ar karstām oglēm.