Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Neilis izlēca no laivas un iekrita sanošajā zālājā. Lie­las, vizošas bites, miegaini zumzinot, stīgoja no zieda uz ziedu. Zilraibi tauriņi, nedzirdami vēdinot mīkstiem spār­niem, laidelējās apkārt. Bet kaut kur tālāk — gaišlapai- nos krūmos putni sacentās dziesmu skandināšanā. Te nevajadzēja Neiļa maigās stabules, jo pati daba bija uz­pūtuši savu radošo elpu, un apkārt viss zaļoja un ska­nēja.

Vīriem slāpa, un Daks apstaigāja aizaugušo krastu, meklēdams kādu strautu.

— Re, ūdens! — aicināja Gips. Viņš bija uzgājis ne­lielu upi. Lielais Karks, kāri padzēries, atkrita biezajā zālē. Daks iemērca ūdenī iztvīkušo seju, ļaudamies spir­dzinājumam. Tad viņš pakrita līdzās Karkam. Nu bija labi.

Vienīgi Gips, piedzīvojumu kārais mednieks, nespēja gulēt. Satvēris sasilušo šķēpa kātu, viņš devās uz priekšu.

Karks jau saldi krāca, tīksmi atsviedis resnās rokas pār galvu. Neilis, klusi dūdinot, vēl pētīja kādu iezil­ganu neredzētu ziedu.

Gips atgriezies nosvieda pie Neiļa kājām treknu pīli un atlaidās mīkstajā zālē. Beidzot nogurums pievārēja arī viņu. Dziednieks satvēra Daka šķēpu un uzņēmās ne­patīkamo sarga lomu.

Daka sapnis. Daks redz — no upes veļas bālgani tvaiki kā migla vējainā rītā. Krastā izkāpj sveši vīri. Valdonīgi paceltās galvas atviz stingā spīdumā kā lietus noskaloti akmeņi. Vīriem nekustīgas krama sejas ar slī­pām acīm. Bargie svešinieki cietām, kokainām kājām pār­soļo krastmalu. Pretī stājas karotāji — tik redzēti, gluži kā Cffps un Neilis. Salinieki sviež uz svešajiem šķēpus, bet tie atsitas kā pret apmetnes akmens valni un neva­rīgi nokrīt zemē. Svešo iebrucēju rokās pamirdz dzēlīgi asmeņi. Vīri krīt, noplūst asinīm, bet svešie karotāji aiz- soļo tālāk. Tur izskan vaidi, kliedzieni, lāsti…

Daks satraukts svaidās, draud un pamostas: rīta saule pludo pār krastmalu.

Vīri jau rosījās. Neilis plucināja cepamo pīli, un Daks atnesa uzkalniņā atrastos sausos zarus, bet Gips ar krama šķautni uzšķīla uguni.

Pēc maltītes vīri atgrūda laivas no krastmalas sēkļa. Valgais upes vējš iesitās sejās. Lēzenie zaļraibie krasti attālinājās. Arvien biežāk parādījās kaijas, un viļņi kļuva aizvien stiprāki. Daka vērīgās acis tālu pa kreisi saska­tīja bālgani iedzeltenas smilšu kāpas, bet pretim pavērās lielo ūdeņu bezgalība. Viņi bija iebraukuši jūrā.

— Gip, vai redzi? Beidzot! — iepletis rokas, gavilēja Daks.

— Lielais ūdens!

Baltās viļņu muguras šņākdamas sitās pretim. Vējš pieņēmās, tā skarbais tvēriens sagrāba laivas un dzina tālāk — projām no krasta.

— Lidojam kā putni! — jūsmoja Daks un tīksmi pie­vēra acis.

CIŅA JŪRA

Zilganajā jūras pamalē pavīdēja it kā putna pacelts spārns. Nu jau tas izauga lielāks un, šķiet, pamazām tu­vojās.

— Liekas, laiva, — norūca Karks un nemierīgi sagro­zījās. Viņš atcerējās dažu ceļinieku nostāstus par mežo­nīgiem jūras laupītājiem, kas uzbrūkot negaidīti, saka­pājot ar šķēpiem vai saņemot gūstā. To iedomājoties vien, Karkam pārskrēja saltas tirpas pār lielo augumu.

Vīri uzvilka kaujas krūšu apmetņus, uzlika Neiļa pa­gatavotās cietinātās briežādas cepures.

Nu jau skaidri varēja saskatīt platu laivu ar augstu uzvilktu lielu baltas drānas gabalu. Laivas priekšgalā, šķiet, bija pielipusi čūskas galva.

Svešinieku laivā krakšķēdams pagriezās šķērsbomis, un bura sašķiebās. Laiva pavērsās tieši pretī saliniekiem.

Cauri ūdens šalkoņai izskanēja Karka pavēle:

— Nost no ceļa!

Svešinieka šķēps nošņāca gaisā un brāzās uz salinieku vadoni, bet Daks parāva tēvu sānis, šķēps slīpā cirtienā iešķēla Karka krūtis, skarot arī Daka plecu.

Iedegās cīņa: no abām salinieku laivām šāvās bultas un šķēpi. Ar rokām tvarstīdams gaisu, viens uzbrucējs iekrita ūdenī.

Svešajā laivā skraidīja divi vīri. Vienam bija pārsieta roka, otram ievainota galva. Neilis ar airi rokās izveicīgi pārlēca uz pirmo laivu pie Karka, Jai, ātri airējot, mē­ģinātu izbēgt. Sīkdams viņam garām paskrēja mirdzošs šķēps. Otrs vīrs svieda šķēpu uz Karku, bet Neilis pa­grūda priekšā plato airi, un asmens iešķēla tanī plaisu.

Daks niknumā trieca savu šķēpu. Ar negantu spēku tas brāzās uz lielo laivu, un viens no vīriem smagi kā maiss nogāzās. Karks atvēzējās un meta šķēpu uz otro vīru. Ierocis izcirtās cauri svešinieka vēderam un pie­nagloja viņu pie masta.

Lielā laiva tagad šūpojās bez vadības.

Karka un Daka brūces asiņoja, un Neilis tās izskaloja ar jūras ūdeni. Iebēris pušumos saberztu vītola mizu un ozola zīļu pulveri, dziednieks aptriepa ievainojuma ma­las ar āmuļu ziedi, tad uzlika ceļmallapas, kuras allaž ņēma līdzi.

Salinieki uzmanīgi soli pa solim pārstaigāja uzbrucēju laivu. Vairāk tur cilvēku nebija. Augstais masts ar . ne­redzēto buru bija tik vilinošs! Daks nenocietās un paai­cināja arī Gipu.

Daks bija atvēris kādu lūku un, iegrūdis tajā šķēpu, uzsauca:

— Ārā!

Neviens nenāca. Daks pieliecās. Pakāpies dziļāk, jau­neklis ieraudzīja divus bailēs ieplestus acu pārus. Šie cilvēki bija sasieti ar stipriem striķiem.

— No kurienes? — pieliecies pavisam klāt, viņš no­prasīja. No Daka skatiena svešie notrīsēja. Beidzot viens no viņiem nostostījās:

— Laupītāji… uzbruka.

Ilgi Daks pūlējās, lai atraisītu cieši sasietos mezglus. Palīdzēja pienākušais Gips. Izvesti dienas gaismā, svešie izbiedētām acīm raudzījās apkārt un viebdamies aplū­koja savus nobeigtos mocītājus.

Pienāca Neilis un palīdzēja Dakam piesiet svešo laivu savējām.

Kādā slepenā nodalījumā viņi atrada pāris baķu plā­nas, zilas svešzemju drānas. Mīksta kā pūka — tā labi piegūla miesai. Pēkšņi Daks sajūsmā iekliedzās un izcēla divus šķēpus ar bronzas dzelkšņiem, vairākas bultas ar tādām pašām smailēm un divus melnkoka lokus ar stin­grām ādas stiegrām. Atritinot kādu no vīstokļiem, Da-< kam pretī atvizēja zeltainie akmeņi.

— Glēzus, glēzus! — iesaucās vecākais vīrs. Paņēmis rokās lielākos akmeņus, viņš sita pie krūtīm.

— Mums nolaupīja!

Kādā ādas maisā smaržoja cepta gaļa. Turpat bija arī daži balti plāceņi.

— Gaļa, maize! — iegavilējās Neilis un, nolauzis ga- . balu plāceņa, padeva arī pārējiem.

Vīri vēl atrada māla trauku ar šauru kaklu. Tādu sa­linieku podnieku darbnīcā neprata izgatavot. Neilis iz­vilka no krūkas šaurā kakla elastīgu tapu. Kairinoša smarža iesitās nāsīs.

— Gendas dzēriens! — paodis izsaucās Karks un pie­liecies lika krūkas kaklu pie lūpām.

— Labāks, stiprāks, — viņš paziņoja. Visi pēc kārtas dzēra. Brīnums — pēc brīža ievainojumi pārstāja sāpēt, vīri kļuva līksmi.

— Jābrauc krastā, — nolēma Daks. Kamēr salinieki meklēja airus, viens no svešiniekiem pagrieza lielās lai­vas šķērsbomi. Jūras vējš iecirtās baltajā drēbē, tā pie­pūtās, un laivu rinda, strauji šūpodamās, pati slīdēja uz krastu.

— Peld bez airiem! — līksmoja Gips.

SLEPENAJĀ DARBNĪCĀ

Krasta bālganā smilts bija silta un viegla kā putekļi. Tā aicināja atgulties. Taču Daka nemierīgais raksturs neļāva ļauties atpūtai. Viņš grasījās doties medībās.

— Piesargies! — brīdināja Karks.

Gausais Lēmis (tā sauca vienu no svešajiem), labvēlīgi iesmējies, ar sausām, jūras vēja aprautām lūpām no- čāpstināja: