Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

— Droši! Zvēri nelaupa.

Lielās priedes zuzēja skumji, uzvēdinot skuju un sveķu smaržu.

Viss šis mājīgums lika aizmirst pārciestās briesmas.

Abi zvejnieki veda savus glābējus uz apmetni.

Uzkalnā starp priedēm gājējiem iepretim parādījās augsta zemē ierakta stabu sēta.

— Varena! — izsaucās Karks.

— Tur neejiet! Lamatas, iebruksiet! — brīdināja Lē­mis un parāva Daku atpakaļ. Apgājis apkārt sūnām ap­augušai nokalnītei, viņš pieveda saliniekus pie pītas sie­nas. Piedauzījis divas reizes pie šaurām durvīm, zvej­nieks brīdi nogaidīja un piesita vēl reizi. Pēc brīža aiz sētas noskanēja jauna, dzidra balss:

— Kas nāk?

— Es, Lēmis, un tavs Kūnis ar draugiem, — priecīgi atsaucās zvejnieks, atiedams no durvīm. Tās pavērās, un Kjelda, gaiša, spraiga, stāvēja Daka priekšā.

Jauneklis nobālēja, atkāpās kā no spoka un nespēja pateikt ne vārda. Tikai pēc brīža atguvies, viņš sausām lūpām jautāja:

—- Tu dzīva?!… Man teica .,.

Ari Kjeldas sejā šai īsajā brīdī parādījās gan pārstei­gums, gan prieks un sajūsma. Tad, ieraudzījusi savu ievainoto vīru, viņa notrīsēja.

— Kas tevi tā …

Kjelda nepaspēja pateikt līdz galam, jo piesteidzās Lēmis.

— Lūk, mūsu glābēji!

Kjelda satraukta piegāja pie Daka un viņu apskāva. Tad uzlūkoja Neili un Karku.

Jaunais zvejnieks pārsteigts raudzījās gan sievā, gan Dakā. Bet Kjelda, noslēpumaini iesmējusies, teica:

— Vēlāk, vēlāk… Visu pastāstīšu, kā izglābos.

Iegājuši pagalmā, salinieki apstājās, jo pie mītnes drau­dīgi ierējās liels, pelēks suns.

— Meko! — norāja Lēmis.

Zem pītās egļu nojumes baloja garš tīkls. Neilis uzma­nīgi pētīja pavedienu acaino pinumu. Tad, paraustījis to, atzinīgi novērtēja:

— Stiprs.

Tobrīd mītnes durvis atvērās un viņiem pretim izstei­dzās padzīvojusi sieviete. Viņa aicināja ciemiņus iekšā.

Sievietes seja staroja sirsnīgā gādībā.

— Kas es būtu, viena palikusi, ko darītu? Ak, jūs la­bie glābēji! … — Viņas valoda plūda kā pavasara vējš.

«Vai šī sieviete būtu no Platās upes?»

— Viņa — mūsējā? — jautāja Daks, pamādams ar galvu uz zvejnieces pusi.

— Sen atceļojusi, ielauzījusi mūs visus jūsu valodā. Saprotamies, — skaidroja Lēmis.

Salinieki tika sasēdināti pie galda.

— Ēdiet, ēdiet, zivis labas, tajās jūras spēks, — sku­bināja zvejniece.

Karks, paņēmis zivi, ar ierastu kustību tai noplēsa su­līgo sānu un ātri pakampa ar biezajām lūpām.

Kūnis ienesa lielu, brūni kūpinātu zuti. Dzidras tauku lāses pilēja no zivs. Nolicis to uz galda, viņš pameta vē­līgu skatienu uz Karku, un, pieliecies pie tēva, klusi iečukstēja kaut ko ausī.

Zvejnieks izgāja un atgriezās ar slaidu, rūsganu asmeni gludā melnkoka spalā. Karks alkatīgām acīm uzlūkoja brīnišķīgo ieroci. Tas bija asi uztrīts. Uzmanīgi paņēmis dunci rokā, viņš pārvilka pār asmeni ar pirkstu. Dzeļ kā čūska! Brīdi padomājis, Karks piesolīja:

— Gribi zvērādas par dunci?

Lēmis sirsnībā iesaucās:

— Ko tu runā! Nekā nevajag! Mūsu dzīvības glābtas. Asinīm maksāts …

Arī Daks nevarēja atraut acis no salti dzēlīgā asmens.

— No kurienes dabūts? — viņš strauji pajautāja.

— Jagūns izkala. Tādas rokas!… — paskaidroja Lēmis.

— Kas ir Jagūns? — Daks gribēja uzzināt.

— Nu, Kjeldas tēvs, ģints vadonis, bijis svešās ze­mēs, daudz redzējis, iemanījies bronzas ieroču izgatavo­šanā.

Pēc brīža istabā ienāca Jagūns. Viņš tuvojās Dakam.

— Nu, nu, jaunekli, nebīsties, — labsirdīgi ierunājās vīrs un pievērsās Kjeldai.

— Jā, tēvs, Daks mūs atriebis! Pievārējis nikno Luigu, — priecīgi atsaucās Kjelda.

— Sie vīri pieveica arī jūras laupītājus, — aizrautīgi stāstīja Lēmis.

— Būsiet mūsu draugi! — Jagūns katram saliniekam cieši paspieda roku. — Lai bronza kalpo arī jums! Sai ūdeņu krastā valdīsim mēs!

— Bet salinieku bronzai nav aso zobu. Ko darīt? — jautāja Neilis.

— Iesim dosim zobiem dzēlīgumu! — Jagūna acis prie­cīgi iegailējās. Strauji piecēlies, viņš devās uz durvīm.

Nelielais pagalms bija tukšs un pārskatāms. *

— Ejam gar malu! — vedināja Jagūns. — Pa vidu bīs­tami, tur — slazdi iebrucējiem.

Starp priedēm slēpās pelēcīga siena. Jaguns pieliecās, pavēla kādu stūrainu akmeni, Salinieku priekša pavēras šaurs koka tilts pār dziļu aizu.

— Te staigā tuvinieki. Pavilkšu baļķa galu, un tilts iebruks dziļajā aizā, — noteica Jagūns.

Mītnes durvis atvērās. Vīru sejās iesitās sausa deguma dvaka. Pretim glūnēja pavarda sarkanīgā acs.

— Bet nu lai bronza runā! — sarosījās Jagūns.

Pie pavarda nostājās puskails, muskuļains vīrs. Viņa rokās pazibēja bronzas knaibles ar melniem krama uz­gaļiem.

Meistars vēl nepaspēja knaiblēs ielikt dzeltenīgo šķēpa dzelksni, kad no darbnīcas kakta parādījās veikls zēns. Piestājis pie liela, vardei līdzīga ādas maisa, viņš sa­tvēra kādu sviru un sāka to stumdīt. Milzenes vardes pakakle piepūtās un atkal noplaka, bet no mutes tai traucās neganta satracinātu čūsku šņākoņa.

Kurtuvē ogles spēji iekvēlojās. Tur nu meistars iegrūda šķēpa dzelksni. Ilgi metāls neizturēja šo karstumu un at­ņirdza sarkanīgos zobus. Zēns pārstāja locīties, šņākoņa apklusa, bet vīrs, neizlaižot no knaiblēm nokaitēto dzel­ksni, nolika to uz akmens laktas. Satvēris belzeni, viņš uzmanīgi sita pa metālu. Lēni grozīdams topošo ieroci, meistars to apstrādāja līdz pat smailajam galam.

Daks zibošām acīm vēroja jaunā asmens dzimšanu.

— Bet tagad audzēsim tam zobus, — skaidroja Jagūns. Satvēris rokās atdzisušo dzelksni, viņš to piespieda pie smilšakmens diska. Zēns sāka griezt nelielu ripu. Dzel­ksnis smeldzoši iekaucās, un pašķīda dzirksteles. Piere­dzējušais vīrs uzmanīgi slīpēja topošo asmeni. Kad bei­dzot jaunais ierocis bija uzasināts, Jagūns to pasniedza Dakam.

— Ņem, esi pelnījis! Cērt zvēros un sapajos!

Daks sajūsmā piesarka un kautri, kā neuzdrošināda­mies satvēra dāvanu. Brīdi to aplūkojis, viņš priecīgi iz­saucās:

— Labs! Cirtīs cauri kaulam.

Darbnīcas vienā stūrī melnoja nokvēpusi ieroču vei­dolu apdedzināšanas krāsns. Neilis ar Daku cieši ielūko­jās tās mutē. «Kā noslēgta, biezāka par mūsējo!»

Turpat uz galda pēc kveldes atpūtās gatavie veidoli.

— Ievēro visu, mācies kalt un asināt smailes! —■ Daku mudināja Jagūns.

Ar knaiblēm un dzelksni rokās šoreiz viņš pats pienāca pie kurtuves un pamāja zēnam ar galvu. Dīvainais gais- pūtis atkal sāka šņākt, un saltais metāls, atguvis dzīvību, aizkvēlojās.

— Belzeni rokās, kalt! — Jagūns uzsauca Dakam, tu­rēdams uz laktas knaibles ar bultas dzelksni. Daks sāka sist pa kvēlojošā metāla malām. Bet Jagūns grozīja as­meni, līdz abas dzelkšņa šķautnes bija vienmērīgi asas.

— Zobi radušies. Lai ripa dod dzēlīgumu!

Dzirksteles šķīda no sēcošā metāla.

— Lūk, amats būs rokā! — Jagūns smaidīja.

Gudrais dziednieks vērīgām acīm jau bija apskrējis visu darbnīcu un centās iegaumēt bronzas apstrādes meistarību. Sevišķi viņu ieinteresēja Jagūna jaunais brī­nums — no Rietumu meistariem iegūtās plēšas.

— Pūš uz oglēm kā cilvēks. Zini…

— Taisīsim tādas un skrejošo ripu! — viņu pārtrauca Daks.