Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Nodevīgais trieciens saniknoja kareivīgos aizupiešus. Viņu asinīs uzverda nevaldāma cīņas kāre. Izkliegdami kaujas saucienus, visi kā viesulis brāzās uz eglītēm. Sa­paji nebija gaidījuši tik strauju prettriecienu, viņi atkā­pās un steigšus paslēpās.

Taču nepagāja ilgs laiks, kad no meža aurodami izjāja sapaji uz zirgiem.

Pats Luiga ar šķēpu uz spraiga meļņa joņoja pirmais. Aiz viņa rēnajā ziemas saulē vizēja pārējo jātnieku ieroču asmeņi.

— Heisā! — skarbi iekliedzās niknais karotājs.

Noplaiksnījās Urika ieroča bronzas uzgalis. Skaļi no­kliedzis: — Atpakaļ! — viņš pagriezās un triecās uz ap­metni. Vīri ar luģēm viņam sekoja.

Nikni bļaudami, strupgalvainie sapaji dzinās pakaļ.

Krāca zirgi, un plakšķēja aizupiešu vairogi. Daudzi sapaju skrējēji sagrīļojās un pakrita.

Aizupieši ieslīdēja apmetnē un aiztaisīja vārtus.

Aiz vaļņa sapaji skaļi auroja. Viņi bija neizpratnē, kādi spārni pieauguši pretinieku kājām. Nicinādami bai­les, sapaji joprojām uzmācās aizupiešu apmetneir~Kauji- nieciskā sapaju ģints jau sen bija nodomājusi ieņemt izdevīgo uzkalnu upes krasta tuvumā. Viņus vilināja zivju bagātība un visa auglīgā sala.

Sākās labi pārdomāta apmetnes aplenkšana. Ienaidnieki bija nodrošinājušies ar degošajiem sveķiem. Ziemas gaisā draudoši sīkdamas, uz aizupiešu mītnēm traucās liesmainās bultas.

— Nodedzināt, padzīt! — no dusmām un cīņas saucie­niem piesmacis, kliedza Luiga, uzmundrinot savus vīrus.

Sapaji labi zināja, cik grūti dziļajā sniegā nomedīt zvērus. Ilgākā aplenkumā aizupietēm var izbeigties pār­tikas krājumi.

i— Nosprāgs badmiras! — sēca Luiga.

Aizupiešu trāpīgi tēmētās šautras nepielaida sapajus vaļņa tuvumā. Uzbrucēju degošās lāpas un bultas nokrita sniegā un apdzisa.

_ — Asinskārie plēsoņas! Saņemiet pelnīto! — uzkliedza Uriks un, izķēris no kāda vīra rokām šķēpu, trieca to uz tuvāko sapaju.

— Uz salu! Projām! — pavēlēja Luiga, un jātnieki de­vās atpakaļ. Viltīgais sapajs bija izpētījis, ka upes pusē aizupiešu apmetne ir vājāk nocietināta.

No kaujā iekarsušo uzbrucēju rīklēm izvirda bargi kliedzieni.

— Tālāk! Pāri ledum! — rēca Luiga r lai maldinātu aizupiešus.

Drīz apmetnes tuvumā vairs nebija neviena ienaidnieka vīra.

Pārsteigtais Ūriks neizpratnē samulsa: «Atkāpsies, uz­bruks salai? Lai! Daks to vien gaida.»

Vairāki sapaju zirgi jau traucās pāri upes ledum. Gaisā sīca bultas, svilpa šķēpi.

Bet kas gan tas? Uzbrucēju nomaldījies šķēps bija at­lidojis līdz lāča alai un iebrāzies tajā. No migas iztrau­cētais, asā ieroča ievainotais un sapaju kliedzienu vēl vairāk saērcinātais zvērs rūkdams devās ienaidniekam pretī. Saniknoto sapaju bultas cirtās pret lāci. Viena ietriecās dzīvniekam galvā auss tuvumā. Sāpēs un dus­mās rēkdams, tas metās uz tuvējo Luigas zirgu, kas bija jau ievainots. Draudoši uzslējies, ar paceltām priekškājām lācis tuvojās Luigam. Šai brīdī, skaudri iekliedzies, Luiga svieda šķēpu. Satraukumā ar kreiso roku triektais iero­cis slīpā lidojumā, noplēsis no zvēra krūtīm gabalu, iecir- tās zemē. Dzīvnieks iekrācās un turpināja uzbrukumu sapajam uz zirga. Ar varenās ķetnas kampienu lācis uz­plēsa zirga pavēderi.

Zirgs krākdams nogāzās. Luiga novēlās sniegā un, pie- lēcis kājās, dusmās griezdams zobus, izrāva no jostas bronzas dunci.

Ievainotais, satracinātais lācis sacēlās uz divkājām un devās cīņā ar vīru. Paceltās ķepas jau grāba nāvei no­lemto upuri. Bet zibošais bronzas asmens vēl paspēja uzšķērst zvēra sānus. Iestenēdamies lācis sagrāba ienaid­nieku. Dzīvnieka varenajās ķetnās nobrakšķēja Luigas kauli. Nevērīgi nosviedis beigto sapaju, zvērs uzgāzās tam virsū.

Ienaidnieki, saniknoti par vadoņa nāvi, bija ar mieru mesties vistrakākajā cīņā.

Taču piepeši gaisu satricināja neganta rīboņa. Vai kādi nezvēri, klabinādami kaulainos žokļus, brāzās šurp?

Nē! Tie bija salas vīri, kuri, sitot pa kaujas vairogiem ar īsajiem šķēpiem, radīja šos šaušalīgos grāvienus. Viņi aplenca sapajus.

— Eijo! Satrieksim neliešus! — sauca pats Karks. Aiz viņa skrēja Daks un citi vīri.

Sapaji apjuka. Zirgi, izbijušies no baigā trokšņa, sa­traukti zviedza un auļoja uz mežu.

Sai brīdī atvērās aizupiešu vārti un laukā traucās cī­ņas kāri vīri.

Šņāca šķēpi, plīsa vairogi, sēca satracinātie zirgi, ska­nēja vaidi un cīņas saucieni. Sniegs krāsojās sarkans. Sviedru un asiņu smaka sajuka kopā. Kupenās mētājās ieroči, spārdījās ievainotie zirgi, gulēja beigtie cilvēki.

Salinieki ar aizupiešiem sapajus uzveica.

Stenēja ievainotie, bet Neilis nespēja strādāt, jo bija pārguris. Apdzisušām acīm viņš raudzījās, kā rīkojās Undis. Ūrika mītnē ienests, uz bebrādas gulēja vīrs šķēpa pāršķeltu galvu. Kad Undis ar tievu ūdens strūklu bija izskalojis brūci, atvērās plaša dobe. Tur Neilis, kā kād­reiz agrāk, atkal ieraudzīja blāvi rožaino apaļumu ar sarkanām dzīsliņām un rievām. Likās — neredzams koks te būtu dzinis uz visām pusēm sīkas saknes.

— Kam tās? — Neilis noprasīja.

— Liekas… domai, — dobji noducināja vecais dzied­nieks.

Bija izteikts lielais atklājums, bet zinātāja vārdi aiz­plūda pasaules izplatījumā, neatstājot paliekošas pēdas.

Salinieku bēdas par nonāvētajiem vīriem un lāci bija tik lielas, ka viņi pat neizjūta uzvaras prieku.

Pie kritušā drauga pieskrēja Buga un pabukņīja viņu ar purnu, apkampa ar ķetnām. Kad tas neatsaucās, saju­tis baigo patiesību, suns gari, žēli gaudoja…

Kritušo cīnītāju Daks ar Karku, Neili un citiem vīriem aiznesa uz viņa alu. Noguldījuši mežu valdnieku uz Daka apmetņa, vīri noliektām galvām brīdi pastāvēja un iz­gāja. Alas ieeju aizbēra ar smiltīm un noklāja ar akme­ņiem, lai neviens netraucētu lāča mieru.

Vēl ilgi pēc tam Buga neēda, sēdēja pie aizbērtās alas un klusi smilkstēja.,,

Dziļais galvas ievainojums, ko kaujā bija guvis sali­nieks, Unda darbīgo roku aprūpēts un ik dienas zāļots, pamazām apdzija, un spēcīgais vīra ķermenis atveseļo­jās. Vecais dziednieks bija licis lietā arī Neiļa pieredzi un reizēm bija apziedis brūci ar viņa pagatavoto pelē­juma un medus zalbi.

Sapaji, zaudējuši savu baismīgo vadoni, vairākus vīrus un zirgus, saprata, ka viņi nav spējīgi uzvarēt spēcīgos, labi bruņotos saliniekus un aizupiešus.

Jaunais sapaju vadonis, dziednieka Kugras un citu pie­redzējušu vīru pierunāts, deva Urikam un Karkam svi­nīgu solījumu nekad vairs nepacelt šķēpu pret abām kaimiņu ģintīm.

KAREIVĪGAIS AUSTRUMNIEKS

Jau atkal Platās upes līčos bija atskrējis siltais dien­vidu vējš un ar dzīvinošo dvesmu šūpoja zaļās drēbēs ieģērbušos kokus. Sala dūca kā milzīga kamene saldmē. Krastmala slīga ievziedu plūdos.

Dziednieks Neilis negribēja dzīvot tikai apmetnē. Lielā tieksme pēc visa dzīvā, ziedošā ar nevaldāmu spēku aicināja viņu projām tālumā. Šis vīrs gribēja arvien vai­rāk izzināt dabas noslēpumus. Neili interesēja arī sir­mais aizupiešu dziednieks, kas prata atklāt cilvēka slimī­bas un zināja, kādas zāles tās dziedina. Viņš mācīja Neili apgūt arī izteiktā vārda iedvesmojošo spēku. Pie­dzīvojušais vīrs ticēja — ja viņš šo iegūto gudrību patu­rēs pie sevis un nenodos to tālāk citiem, viņš mirs šaus­mīgās mokās.