Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

— Cirtīsim siltzemju ķirzakas, sviedīsim brikšņos! — cīņas kārē sauca Karka dēls.

— Cirtīsim!

Akima kaujiniecisko stāstu valdzināti, bezbailīgie med­nieki alka jaunu piedzīvojumu.

Jautājumu par došanos uz austrumiem vajadzēja iz­lemt vīru padomei. Sirmais Undis nepiekāpās.

— Nelīst pi§ svešiem! Sargāsim pašu mājas!

Ūriks nepiekrita:

— Solīju palīdzēt, tāpēc jāpilda. Ieroču brālība.

— Safa tevi kūda! — viltīgi piemiedzis piesarkušās acis, izsaucās kāds vecs mednieks.

— Manas asinis pavēl. Ģintīm jāsaprotas.

Dziednieka sausā seja sadrūma. Satumsušajās acīs uz­šķīlās naidīga uguntiņa. Dobjā aizkapa balsī viņš rūci- nāja:

— Lai runā čūska!

Pamājis ar roku zēnam, Undis sastinga un pievēra acis. Viņš koncentrējās sevī. Visi noklusa un gaidīja, kad at­nesīs čūsku — ģints pareģi.

Zēns ieradās ar lielu nosegtu podu un uzlika to uz galda. Undis ierunājās lēnā, dobjā balsī:

— Uzmaniet labi! Ja čūska līdīs uz austrumiem, vīriem jābrauc.

Gausi izstiepis garās, kalsnās rokas, dziednieks — bur­vis atsedza podu, nolika to zemē un pats nostājās aia tā rietumu pusē. yiņa bālā seja cietsirdīgi saviebās. Čūska izbāza melno, gludo galvu un stingām acīm uzlūkoja burvi. Vecā vīra redzokļi, likās, izspiedīsies no dobu- ļiem. Skatiens aicināja rāpuli pie sevis. Čūskas staipīgais kakls viegli notrīsēja, gludā, spīdīgā galva, kā lielu grū­tumu pārvarot, lēni noliecās uz rietumu pusi un gurdi pagriezās pret gaidās sastingušajiem vīriem. Lēni pareģe pārslīdēja pāri poda malai. Metāliski salti novizēja zvī- ņainā āda. Kā pārdomādama, brīdi pagaidījusi, čūska ne­steigdamās, slinki locīdamās, līda uz austrumu pusi. Dziednieks klusi nošņācās un it kā saguma.

Ūriks atviegloti nopūtās. Undis skarbi iesvilpās un pa­vēlēja:

—- Lien podā!

Rāpulis paraudzījās uz sirmo vīru un, viegli šūpodams gludo, it kā lakoto galvu, ielīda traukā.

— Upmaliešu cilts būs spēcīga. Uzvarēsim visus! — gavilēja Uriks.

— Upmaliešu? Kas tie tādi? —■ pārprasīja vecais med­nieks.

— Mūsu_cilts — lielā aizupiešu un salinieku, — dēti noskaldīja Uriks.

— Apvienoti?

— Tā drošāk, — noteica vadonis.

— Aizupieši paši stipri, — lepni izvērsis krūtis, iespī­tējās nepiekāpīgais mednieks.

Dziednieks, paņēmis kāda mednieka šķēpu, sniedza to spītniekam un pavēlēja:

— Salauz to!

Spēcīgais vīrs satvēra resno šķēpu un, pielicis pie kailā ceļa, sasprindzināja muskuļus. Stiprais koks pār­lūza.

_— Labi. Tagad salauz šos abus šķēpus reizēl — dobji ierunājās Undis.

Mednieks piepūta vaigus. Šķēpus viņš tomēr nepār- lauza.

— Lūk, tikpat stipras ir abas mūsu ģintis. Atsevišķi var uzveikt, kopā — ne, — paziņoja burvis.

Vīru priekšā nostājās Uriks. Norādījis ar roku uz Plato upi, viņš ierunājās:

— Jaunā cilts augs un lauzīsies uz priekšu kā šī upe. Mūsu krasts būs neuzvarams.

Salinieku vīri daudz nestrīdējās. Bargais Karks nevienu cīņu vēl nebija zaudējis. Viņi ar Daku, Gipu un Neili bija ģints stiprākie, gudrākie un no saviem nodomiem neatkāpās.

Vienīgi vecais Maulis uztraucās, jo baidījās Karka prombūtnē atbildēt par ģints vīriem un šķēpiem.

— Nebīsties! Sirmais Undis atbildēs par ģints vīriem, par drošību, — mierināja Karks.

— Atbildēs… — sakniebtām lūpām izdvesa vecais. — Mēs abi esam jau prauli. Sīs te, — Maulis pacēla gaisā garās, izkaltušās rokas, — nevar šķēpu valdīt. Ar! čūska mums nepalīdzēs.

Vecais vīrs lūkojās Tūlī un Karkā. Bet skarbās med­nieku sejas viņš neredzēja. Kā vēja rautas lapas garām paskrēja daudzās medību vasaras, cīņa par dzīvību, ģints pastāvēšanu. Sīca bultas, šņāca šķēpi. Plūda asinis, un krita vīri…

Vecā vīra seja noskaidrojās. Pacēlis roku uz kapa pusi, viņš pievērsās Neilim:

— Prasīsim padomu mirušajiem karotājiem.

Dziednieks piekrītoši pamāja ar galvu un veikli aiz­steidzās uz savu mītni. Bet Maulis domīgi soļoja uz ne­tāliem kapiem. Viņam sekoja Karks, Daks, Tūlis un Gips.

Virs sapaju uzbrukumā kritušo kopējā kapa liesmoja deviņvīruspēka zeltainās sveces. Starp tām vizuļoja pod­nieka un Neiļa darinātā zaļā krūze, kurā ģints svētku gadījumos lēja Gendas gatavoto spēka dzērienu.

Augstu virs vīriem noskanēja: hiu! Hiu! Mednieki ieraudzīja lielu ērgli. Putns negaidīti krita lejā un, spēji pārlidojis pāri kapiem, atkal uzšāvās tālajā debesu dzid­rumā.

— Redzēji?! ■— pievērsies Gipam, jūsmīgi iesaucās Daks.

— Kritušie runā, — Gipa vietā atbildēja Maulis.

Visi bijīgi noklusa. Neviens nepamanīja pienākušo

Neili. Neteikdams ne vārda, dziednieks nolika zemē kū­pošu podu un izņēma no jostas kabatas ādas maisiņu. Piegājis pie kapa kopiņas, viņš no maisiņa iebēra zaļajā krūzē saulesakmens nobirzumus ar sasmalcinātiem priežu sveķiem. Klusēdams zintnieks no katra vīra galvas izrāva pa pieciem matiem un iesvieda tos krūzē. Tad viņš ar paegļa nūjiņu brīdi maisīja trauku. No tā pacēlās smar­žojoši zilgani dūmi un, spraigā piekrastes vēja dzīti, plūda uz austrumu pusi.

— Lūk, vīri, atbilde! —• aizlauztā balsī ierunājās Maulis.

— Mirušie atļauj! — izsaucās Neilis.

— Jābrauc cīnīties, — dziļi noliecies pār kapu, pazi­ņoja Karks.

UZ AUSTRUMIEM

Nemiers dzina Daku pāri upei pie Kaino.

— Brauc mums līdzi uz austrumiem cīnīties! Bronza prasa asinis.

Kaino pakratīja galvu.

— Austrumus iekarot? Kāpēc? Negribu. Zemes pietiek.

Daks sabozās un steidzīgi devās projām. «Kāds cirvja-

piets! Nekust laukā no mājām,» viņš pie sevis sirdījās.

Karkam bija sagatavotas braucienam vairākas laivas. Uz lielās — laupītājiem atkarotās stāvēja četri vīri: Karks, Daks, Gips un Neilis. Dziedniekam padomā bija jauni cīņas līdzekļi.

Uriks ar vīriešu drēbēs ģērbušos Safu un diviem vīriem arī stāvēja jaunajā laivā. Ar Akimu kopā brauca vēl seši Urika karotāji.

Krastmalā sapulcējās visi aizupiēši un salinieki. Vīri apskauda aizbraucējus. Genda ar Silgu skuma, jo ar! vi­ņas vēlējās būt blakus Safai.

— Gribu laivā! — no Silgas rokām izrāvies, iesaucās Zuls.

— Paaugies, tad brauksi, — noteica Maulis, satvēris zēnu.

- Laivas atīrās no krasta.

Braucēji pavērsa skatienus uz austrumu pusi, kur sau­les ugunīs kaitējās tālās, nezināmās zemes.

Spraigā airēšanā pagāja dienas. Tuvojās niknās meža ģints apmetne. Ūriks pameta bažīgu skatienu uz sievu.

— Jābrauc pirms tumsas, kas var zināt…

— Gaismā? Četras bruņotas laivas? Nedrīkst, uz­bruks, — brīdināja Safa.

— Safai taisnība. Viņi jāapmāna, slēpsimies tumsā. Atpūtīsimies malā.

r— Kailās smiltīs? — iebilda Ūriks,

Iii

— Tā drošāk, neuzglūnēs šķēpi, — viltīgi piemiegusi ūdenszaļās acis, attrauca Safa.

Tikko laivas piestāja, drosmīgā karotāja veikli izlēca un, pieliekusi galvu, kā ostīdama pēdas, pārskrēja pāri krastmalai. Vērīgo acu asais skatiens aplūkoja visu up­malu.

— Pēdu nav, droši! — pašapzinīgi ziņoja Safa. Viņa uzmanīgi ieklausījās arī mežā. Klusums. Vienīgi upe klusi guldzēja un no laivas malai pārliktajiem airiem vienmuļi upē pilēja ūdens.

— Varam apmesties, — Safa atgriezusies paziņoja. Nakts apgāza savu melno trauku, un pār krastmalu izlija tumsa. Safa palika nomodā un vērīgi raudzījās visap­kārt.