IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Mūsdienu cilvēkam jēdziens velns saistās ar pašu augstāko ļaunuma spēku virskundzības centru (egregoru). Bet, ja izsakāmies vienkāršāk, tad pēdējos gadsimtos lielai daļai cilvēku tas bija ļau­nais gars vai ļauno garu vadonis, pasaules nelaimju vaininieks, 4. gadsimtā izgudrotās elles valdnieks, kas vedina cilvēkus grēkot. Viņu dēvē arī par sātanu, nešķīsto, Luciferu, šaitanu utt.

Velna tēls attīstījies pēdējos gadu tūkstošos, kad iebrucēji sāka mainīt Ūsiņa (Uānu) laikā iedibināto kārtību un Dieva dēlu izvei­doto zemi. Velna tēla radīšanu sekmēja iebrukumi mūsu zemē, tad akmeņu pārvietošana, bet it sevišķi lopkopības un zemkopības ieviešana. Tautas dziesmās, un jo vairāk dainās, šis tēls tikpat kā neparādās, jo, kaut arī tajās sastopami skauģi, burvji, raganas, tomēr nav pašas ļaunuma ideoloģijas. Velna tēls ar ragiem, asti, āža kājām, šauru ģīmi un ķīļbārdiņu radās līdz ar lopkopību.

Tomēr neizslēgsim iespēju, ka ķeltu priekšteči, kas ienāca Ie­tu zemē, varēja būt visai melnīgsnēji.

Indiešu mīti stāsta, ka Rama uzvarēja Ravanu. Šis laiks saistāms ar pasakām par princeses vai arī trīs māsu nolaupīšanu un citām ļaundarībām. Kā vājākas atskaņas jāpiemin teikas par velna bikšu lāpīšanu un viņa padzīšanu no rijas, alas vai citas vie­tas. Šai laikā sāka plēnēt zināšanas. To vietā nāca reliģija un ideo­loģija. Zintnieciskās darbības rituālus aizstāja ārišķīgas ceremoni­jas. Tautas pretestība okupantiem sekmēja Velna tēla veidošanos.

Ar velna vārdu saistītas daudzas teiku vietas Latvijā, un it īpaši lielie, vairākus simtus tonnu smagie svētakmeņi. Liekas savādi, kā gan paša nelabā nesto akmeni var saistīt ar vārdu svēts.

Te jāpiemin, ka daudzos gadījumos jaunās reliģijas mūsu senču svētajām vietām piedēvēja dažādu ļaunumu, saistot tās ar paša nelabā vārdu. Bet seno svētvietu nosaukuma maiņai saknes jāmeklē dziļāk. Paskatīsimies paša velna tēla attīstības gaitu.

Atskaitot samērā jaunos nostāstus, kur velnam pielīdzināts kāds ļauns barons, vai arī tos, kur vadātājs vai cita iedomāta parādība maldina un mulko cilvēkus, velns lielumlielā daļā teiku rādīts kā neizdarīgs un viegli apmuļķojams. Bet ari tas ir senču uzskatu kropļojums.

Velna vārds līdz ar ļaunā gara ideju uzslāņots pavisam senam labajam senču garam — velim. Nejau velli vecie ļaudis teica — velis. Šis vārds saistāms ar angļu well — labs, labi.

Savukārt angļu valodā no makroķeltiem saglabāta paraža ar mūsu vārdu Dievs saistīt pašu nelabo. Angļu valodā deviI nozīmē velns. No tā atvasināts vācu Teufel, kam savukārt tuvs ir slāvu djavol — sātans. Līdzīgi Tuvajos Austrumos ļaunos garus sauc par dēviem. Šis laipnības norāda uz ļoti senām un ilgstošām cīņām. Var tikai apbrīnot, kā to ģermāņu pēcteči, kuri mūsu Dievu nosauca par Sātanu (Teufel), sākot no 13. gadsimta apgalvo­ja, ka viņi uz šo zemi esot atnesuši Dieva vārdu tumsonīga- jiem pagāniem.

Tātad jau tāltālā senatnē un gadu tūkstošiem ilgi mūsu vārdam Dievs un mūsu senčiem bijuši vareni pretinieki. Bet tas savukārt nozīmē, ka vareni bijuši arī mūsu senči.

Latviešu valoda ka brīnums

Valodu var aplūkot dažādi. Ja uzklausītu tikai to, kā mūsu valodu vērtējuši un nievājuši okupanti un viņu pakalpiņi, tad var iebraukt dziļā purvā. Neviens neiebilst, ka lielo tautu pilsoņi lepo­jas ar savu valodu plašo pielietojumu, bet tas nedrīkst būt par iemes­lu citu valodu noniecināšanai. Vēl jo vairāk tas nav jādara pašiem latviešiem.

Starp citu, arī lielo tautu tā sauktajām augstākajām aprindām laiku pa laikam bijusi tieksme parādīt savu inteliģenci, runājot kādā citā valodā. Tā, piemēram, Krievijas cara galmā 16. —17. gad­simtā par smalko toni uzskatīja sarunāšanos poļu valodā. Bet krievu tauta šajā laikā runāja skaistā senkrievu valodā, kas mūsdienās sastopama vairs tikai hronikās. Savukārt 18. gadsimta otrajā pusē par smalko toni kļuva franču valoda.

19. gadsimtā latviešu smalkās aprindas uzskatīja, ka bez vācu vārdiem nav iespējams pateikt pat vienkāršas domas.

20. gadsimta otrajā pusē daudzi mūsu pašu titulētie zinātnieki to pašu teica par krievu valodu un savos darbos lietoja rusicismus pat ja pēc tiem nebija nekāda vajadzība. Bet nu sācies anglicismu laiks. Brāļi Kaudzītes, savas puses sprukstiņu, kas nevarēja iztikt bez svešvārdiem, ļoti veiksmīgi nosauca par Švaukstu. Varbūt, ka tagad būtu jāsaka — anglošvauksti vai neošvauksti.

Protams, dzīve iet uz priekšu. Rodas jauni izgudrojumi, tiem jāmeklē jauni vārdi. Tomēr, labi ieskatoties, mūsu pašu valodā jeb­kura svešvārda vietā var atrast labus latviešu vārdus. Pagāja laiks, kamēr izdomājām, ka aeroplāna vietā var teikt lidmašīna, kompjūtera vietā — dators. Ļoti labskanīgi ir jaunvārdi — vil­ciens, tālrunis u.c. Mūsu valoda ir ļoti bagāta, taču parastā sarunu un rakstu valodā izmantojam tikai daļu no plašā vārdu krājuma, pārējo uzskatot par novecojušu.

Latviešu valoda ir viena no visbagātākajām pasaulē: tās uzbūve pieder pie lielajiem brīnumiem, jo vārdi viens ar otru vijas pārsteidzoši dziļās kopsakarībās. Ja attīrām mūsu valodu 110 vār­diem, kas radušies citu valodu ietekmē, nonākam pie nozīmīgiem secinājumiem. Izrādās, ka katrs senais vārds saistāms ar veselu vārdu kopu. Daudzu kopu saknes ir savā starpā saistītas ar vairāku līmeņu saitēm, jeb, lietojot modernos terminus, dziļi strukturētas. Vēl vairāk — šīs saknes ir tās, no kurām senajās valodās veidoti paši galvenie jēdzieni.

Kā piemēru minēsim sakni dzi. Tālajā senatnē tā apzīmēja enerģētisko dzīvības spēku. No šīs saknes veidoti dzīvības spēka izpausmju apzīmējumi arī citās senajās valodās. Piemēram, ķīniešu valodā šo spēku apzīmē ar skaņām — tsi, ci, či, ciguns. Mūsdienu latviešu valodā no šīs saknes veidotas daudzas vārdu kopas. Sāksim ar vārdiem cilvēks, cilts, tad skatām vārdus — dzimt, dzimta, dzim­tene, dzimte, dzimts u.c.

Tālāk varam atvasināt vārdus: dzīvība, dzīve, dzīvot. No tiem veidoti dzīvības radīšanas vārdi — dzemdēt, dzemdības, dzemde, dzemdētāja. Vēl tālāk nāk dzīvības saturēšanas un atjaunošanas vārdi — dzīšana (gan brūces sadzīšana, gan virzoša darbība), dzīsla (kas satur muskulatūru), dzīslojums, dz.īslene u.c. Vēl pie- mināmi vārdi, kas saistīti ar tādu nepieciešamu dzīves būtību kā nākotnes izzināšana — zīlēšana. To darīja zem svētā koka ozola ar tā augļiem — zīlēm. Zīles nes un stāda putns silis.

Zilējot iegūst ziņas. Tās nes sīks putns zīlīte. Bet cilvēks, kas iegūst ziņas un prot tulkot zīlītes teikto, zīļu zīlēšanas, zilo ūdeņu un citas debess zīmes, ir zintnieks. Viņš ir zinīgs. No šiem vārdiem — ziņnesis, zināt un daudzi citi.

Ja, nedod Dievs, kāds cilvēks apslimis vai notikusi nelaime, tad viņu vajag dziedināt. To dara dziednieks. Viņš gatavo dziedi­nošo zāļu dziru. Ari vārdi dzert, padzerties, dzirdināt ietilpst šajā grupā.

Gan zintniekam, gan dziedniekam jāprot dzirdēt un jābūt dzirdīgam. Šīs īpašības gan vajadzīgas katram, kas grib saglabāt dzīvību, senie dziednieki savu darbību veicināja, dziedot dziedi­nošu dziesmu. Mūsu senčiem bija dziļas zināšanas. Līdzīgi kā ugu­ni rada no dzirksteles, dzirkstēja viņu valoda, jo tā sākās no die­višķās dzirksts — dz.i.

Apskatījām tikai daļu no vārdiem, kas veidoti no saknes dzi kā varena uguns no mazas dzirksteles. Šo lielo vārdu kopu varētu salīdzināt ar jau minēto sīļa stādīto zīli, no kuras izaug varens ozols. Tam vainagu veido spēcīgi pamatzari, kas, kupli zarojoties, veido grezno ozola vainagu. Mūsu valoda dzirkstīt dzirkstī no daudzajām pārsteidzoši dziļajām sakarībām.