IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Pirms gadsimta trešdaļas Rīgā ieradās izcilais indiešu filologs, profesors Suniti Kumars Čaterdži (1890—1977), daudzu zinātnis­ku darbu, tostarp arī latviešu valodā tulkotās grāmatas "Balti un ārieši" autors. Sarunās ar dzejnieci un tulkotāju Mirdzu Ķempi ievērojamais zinātnieks uzsvēra, ka nav pasaulē garamantu ar tik augstu morāli ka Latvju dainas. Lai tas lasītu, pasaulslavenais zinātnieks bija apguvis latviešu valodas pamatus.

Mūsu garamantas atspoguļo zināšanas, kuras cilvēce uzkrājusi savā gadu miljoniem ilgajā aizvēsturē. Tās apliecina iespēju aktīvi mainīt izzināto likteni. Šī pieredze pilnīgi apgāž vispārpieņemtos uzskatus par nenovēršamo nolemtību.

Mūsdienās vārdu pasaka saprot kā vairāk vai mazāk pamācošu stāstiņu. Šāds uzskats ir aplams. Pasakas, ja tajās rūpīgāk ieklausās, ir senču gudrības glabātājas. Tikai tās veidotas viegli uztveramā stāstījumā, lai prātā iegultos pasaku pamatdoma, un proti — ar čaklu, godīgu darbu, ar sirsnību un mīlestību pret savu apkārtni, dabu, ari pret skudru un zāles stiebru, var sasniegt ļoti daudz. Pasaka ir tā, kas paskaidro varoņa likstu iemeslus un pasa­ka, kā tās pārvarēt.

Pasaku pamatā ir patiesi gadījumi un vēsturiski notikumi. No atmiņas tic pārvērtušies nostāstos, tad teikās un, visbeidzot, pa­sakās. īstajās mūsu tautas pasakās nav nedz gaušanās par likteni, nedz citu veiksmes apskaušana, nedz sliņķa sapņošanas par laimi, kas pati iekritīs rokās

Lielākā daļa īsto pasaku savā būtībā ir pamācoši likteņstāsti, izcils izziņas materiāls. Tās parasti apraksta kādu grūtu brīdi, likstā vai nelaimē iekļuvušu varoni, un rāda, kā viņš ar savu attieksmi pret dabu un cilvēkiem, savu gudrību, attapību, čaklumu un iz­veicību tiek ar visām likstām galā. Pasaku varonis nesūrojas par grūto likteni, bet gan strādā, cīnās un uzvar.

Pasaku vēstījumi ir ne tikai pamācoši, bet satur arī izcili vērtīgas ziņas par seno zintnieku darbību. Tāpēc pasakas mazāk domātas bērniem, bet vairāk pieaugušajiem, kuri spēj saprast pasakās slēpto. Tajā pašā laikā pasakas sacerētas tādā simbolu valodā, kas nemūžam nenoveco, un kuru spēj saprast arī bērni.

Šīs zemes mazajiem bērniem jālasa nevis svešzemju, bet mūsu pašu un kaimiņu — igauņu un lietuviešu pasakas. Nule teiktais nebūt nav šaura, aprobežota nacionālisma izpausme, bet gan včlme ieaudzināt un stiprināt mūsu tautai raksturīgās garīgās īpašības — čaklumu un darba mīlestību, godīgumu, cieņu pret vecākiem, da­bas mīlestību, kas ietver sevī arī palīdzību vājākajiem.

Tie, kas savā laikā lasījuši citu tautu pasakas, piemēram, sērijā "Brīnumzeme", var salīdzināt dažādu tautu morāli.

Kuru tautu pasakās slinks vecis, kas nevīžo pat cūku sili salāpīt, lūdz 110 zelta zivtiņas pili vai citas veltes? Un kuru tautu pasakas māca uzcītīgi strādāt?

Kuru tautu pasakās sliņķis, sēdēdams uz krāsns, brauc pie princeses precībās, un kuru tautu pasakās varoņi savu dzīvi uzla­bo ar neatlaidīgu, godīgu darbu?

Kuru tautu pasakās mēs sastopam dažādas biežas ļaunuma izpausmes — blēdības, nelietības, un kuru tautu garamantas māca labsirdību, līdzjūtību pret nabadzīgiem, pret dabu un dzīvām radībām?

To, kuras pasakas audzina drosmīgus un krietnus cilvēkus, kuras sliņķus un neliešus, domājiet paši un paši arī seciniet. Kad bērni paaugušies, viņi var lasīt arī citu zemju pasakas. Arī tās stāsta par patiesiem notikumiem, māca būt uzmanīgiem, tiekoties ar ne­godīgiem cilvēkiem. Tikai pie lielumlielas citu tautu pasaku daļas derētu vēl papildu jautājums — kā tu šo pasaku vērtē? Ko no tās vari mācīties? Pēdējo 10 gadu pieredze, virzoties uz Eiropu, rāda, ka citu zemju pasakas noder kā mācību lidzeklis ne tikai bērniem.

Pasakām ir liela nozīme. Pateicoties tām, mūsu tauta izturēju­si ilgus un smagus okupāciju laikus. Tā izdzīvoja, pateicoties se­najām zināšanām un čaklam darbam. Arī šodien mūsu tautu glābs nevis gaušanās par grūto likteni, bet gan darbs.

Protams, var gadīties izņēmumi, piemēram, sliņķis saņem man­tojumu, dienas zaglis laimē loterijā. Bet, kā likums, kas viegli nācis, arī viegli aiziet. Taču pasaku gudrības mācība paliek kā dzelzs likums. Mūsu sirmo pasaku gudrība nebūt nav novecojusi, viss ko senči tajās ir ielikuši pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem, ir zelta vērtē arī šodien.

Mūsu pasaku gudrība dod lielu garīgo spēku. Ne jau velti svešas varas un reliģijas pret tām ir cīnījušās un cīnās vēl šodien.

Jehovieši pat pieprasa mūsu pasakas iznīcināt, jo no tām nākot Sātana spēks. Padomāsim pasija labestība un godīgs darbs kādam nepatīk, kurš tad saucams par Sātanu.

Antons Rupainis par dainu vecumu

Pirms turpinām skatīt mūsu zemes un tautas aizvēsturi kā vie­notu kopumu, jāpiemin ortodoksālās zinātnes noklusētais ģēnijs — Antons Rupainis, īstajā vārdā Ontons Rupaiņs.

Viņš dzimis 1906.g. Bērzgales pagasta Purišķu ciemā. Miris ASV 1976. gadā. Viņa pelni 1991. gadā pārapbedīti Bērzgales kapos (ziemeļos no Rēzeknes ). A.Rupainis bija skolotājs, dzej­nieks, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks. Vina darbu lielākā dala ' i >

veltīta kultūrvēsturiskiem jautājumiem. 1944. gadāA. Rupainis atstāja Latviju, vēlāk izbrauca uz ASV. 1967. gadā ASV iznāca viņa mūža darbs, kas zinātnieku vidū izraisī­ja lielu interesi — "Ar- heolingvistika".

Šo darbu nav ie­spējams apzīmēt citādi kā par ģeniālu ieskatu tāltālā aizvēsturē. Lie­kot kopā jaunākās zi­nātnes atziņas un senos i

20. att. Antons Rupainis (Ontons Rupaiņs)

mītus, ziņas par cil­vēka attīstību un tā va­lodas veidošanos, kā arī pētot mūsu dainas, A. Rupainis radīja me­todi, kuru sekmīgi pār­ņēmuši vispirms ame­rikāņu, bet pēdējos 15—20 gados arī citu tautu zinātnieki. Rupaiņa metode cilvēces aizvēstures pētīšanā ļāvusi gūt daudzus pārsteidzošus atklājumus. To izmantojot, A.Rupainis secinājis, ka latvju dainu vecums jāvērtē 60—65 gadu tūkstošu garumā. Pro­tams, tas ir vērtējums, kuru tālākie atklājumi ļaus precizēt.

Piebildīsim: teiktais nav jāsaprot tā, ka pirms 65 gadu tūkstošiem cilvēki runāja un dziedāja tieši tā kā šodien un dainu teksti precīzi atbilda Kr.Barona krājumā lasāmajiem. Droši vien valodas skaņas, tās vārdi un gramatika tajos bija atšķirīga no mūsdienu runas. Bet dainu kā simbolos izteikta vēstījuma veids un paši vēstījumi ir ļoti seni un, kā jau lasījām, ietver vēl senākas ziņas. Tāpēc dainas pieder pie pasaules vecākajiem un viedāka- jiem, atļaušos pat teikt, pašiem svētākajiem vēstījumiem.

Mūsu tālākie dainu pētījumi apliecina šo datējumu. Tā bāreņu dainās, ko lasīsim šajā apcirknī, vēstīts par apmēram 75 gadu tūkstošus veciem notikumiem. Tomēr, uzmanīgi ieskatoties, tas nerunā pretī A.Rupaiņa darbam, jo viņš runā par tekstu pierak­stiem, ne par pašu dainu rašanos vai to, cik senus notikumus tās atspoguļo. Iespējams, ka dainas varētu būt vēl vecākas.

Latvju dainas ir senbaltu garīgās kultūras piemineklis Te tikai jāpiebilst, ka ar vārdu dainas apzīmējam tikai simbolu valodā sa­cerētos vēstījumus pantmēros, atdalot atsevišķās grupās tautas dziesmas un ziņģes.

Mūsu dainu valoda ir sevišķi glezna. Tomēr šis gleznainums nav pašmērķis, bet apbrīnojama māka pateikt nozīmīgu domu vai svarīgu ziņojumu īsi, kodolīgi, skaistiem, viegli iegaumējamiem vārdiem. Kā dainu pamatvārdi, tā to kopas simboli pauž ļoti nozīmīgas ziņas, tādejādi katra daina uzskatāma par zinātnisku vēstījumu dzejā. Izvēlētie vārdi ļauj pamatdomu pateikt vienlai­kus vairākos līmeņos. Tāpēc mūsu dainu teksti nav tulkojami. Precīzs dainas visu līmeņu domu tulkojums citā valodā aizņemtu vairākas lappuses.