IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Cik liela un cik dziļa var būt cilvēka atmiņa par iepriekšējās paaudzēs piedzīvoto un pārdzīvoto? To katrs spēj pavisam viegli uzzināt, mēģinot atcerēties nevis lasīto, bet gan no vecmāmiņām, vectētiņiem un citām iepriekšējām paaudzēm dzirdēto.

Sāksim kaut vai tikai ar 20. gadsimta sākumu, t.i., nepilnu ga­du simtu. Ko jūs vēl atceraties no iepriekšējo paaudžu pārstāstītā par tādiem ļoti dramatiskiem notikumiem, kā 1905. gada revolūci­ja, Pirmais pasaules karš, Latvijas atbrīvošanas cīņas, 1920. gadu krīzes laiki? Vēlreiz atkārtoju — runa ir nevis par lasīto, bet tieši no vecākās paaudzes dzirdēto. Vēl pajautājiet saviem vienaudžiem, ko viņi atceras no senākiem laikiem kā paaudžu mantojumu. Ja vidēji katrs desmitais kaut ko pa ausu galam būs dzirdējis un atcerēsies par Otro pasaules karu, čekas zvērībām, tas būtu pavisam labi.

Iesim tālāk. Vai starp jūsu paziņām ir tādi, kuru dzimtas at­miņas glabā kaut ko no 19. gadsimta? Un no 18. gadsimta? Mūsu ģimenē vecākais pārstāsts ir par notikumiem Vidzemē pēc 1710. gada kara un posta. Toreiz briesmīgais tirāns Pēteris Pir­mais bija izdevis pavēli visus darba spējīgos latviešus aizdzīt uz vergu tirgiem, pārējos nogalināt, mājas nodedzināt, lopus nokaut, sējumus izbradāt. Reti kāds glābās. Karam sekoja briesmīgs bads un tad mēris. Mana māte atstāstīja no saviem vectēviem dzirdēto, cik maz cilvēku palicis Vidzemē. Kad divi, pat pavisam sveši cilvēki satikušies, tad apkampušies, apsēdušies un viens otram stāstījuši, kā izdevies šo drausmīgo laiku pārdzīvot. Vēl māte zināja, kur viņas dzimtajā Svētciema pusē ir mēra kapi — Tota kalniņš. To vectēvi viens otram pārstāstīja. Protams, tad vēl nāca pasakas, teikas un citas garamantas, kas saturēja nozīmīgas ziņas par senatni. Bet tās jau bija bezpersoniskas, jo stāstīja par varoņiem, kas nebija mūsu dzimtas senči.

Mūsdienu cilvēks vēl varētu saprast, ja šādā veidā saglabā kādas jaukas pasakas, teiksim, par mazo puisīti, kas uzvar velnu, kādu skaistu ziņģi par nelaimīgu mīlestību jeb ko līdzīgu, kas stip­ri aizkustina sirdi. Tomēr pārsteidzoši, ka mūsu tautā saglabājušās ne tik aizkustinošas, bet toties ļoti vērtīgas ziņas par visai nozīmī­giem, seniem nolikumiem.

Mūsu garamantas galvenokārt pierakstītas 19. gadsimta ot­rajā pusē. Te var atrast arī sadzīviska rakstura tautas dziesmas, kas vēsta par cilvēka mūžu, darbu, paražām. Ir arī muižas grūtā darba pieminējumi, pat kunga un viņa vagara nolādējumi, bet šo dzies­mu skaits nav liels. Zināms un arī vēsturiski pierādīts ir nostāsts par Brantu kungu, kuru sasituši labības kūlēji, tomēr šādi un līdzīgi stāsti veido pavisam nelielu daļu. Lielākās garamantu daļas ve­cums jāmeklē gadu tūkstošos.

Tautas garamantās tikpat kā nav uzglabāti pēdējā gadu tūkstoša notikumi. Tiesa, tur it kā atradīsiet tādus valdniekus, kā jau minēto caru Pēteri Pirmo, kā Zviedrijas karali vai citus augstmaņus. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties šajās teikās, jāsecina, ka tās ir ievērojami vecākas un to sākumi meklējami vairākos un dažkārt pat ļoti dau­dzos gadu tūkstošos. Tikai seno, jau aizmirsto varoņu vietā likti jaunāki. Arī vietumis sastopamiem senkapiem, ko sauc par zvied­ru kapiem, nav nekāda sakara ne ar 17. gadsimta zviedru okupan­tiem, ne ar 8.—11. gs. vikingiem. Tāpat tā sauktiem Krievu kal­niem nav nekādas saistības ar tiem iebrucējiem, kas sāka pārvaldīt Māras zemi no 18. gadsimta.

Visās Latvijas malās zināmas teikas par nogrimušām pilīm, apakšzemes ejām, kas ved zem upes vai ezera, par pīlēm, kas, ielaistas pils akā, izpeldot ezerā un tamlīdzīgi. Rūpīgāk pārskatot vēsturiskās teikas, jāsecina, ka tādu nostāstu, kas patiešām attie­cināmi uz viduslaikiem, ir maz. Minētās teikas norāda uz daudz tālāku senatni. No tā izriet, ka senči rūpīgi glabājuši pašas vis­senākās ziņas, bet pēdējā gadu tūkstoša notikumi viņiem šķituši mazāk svarīgi.

Jaunākās no simbolu valodā sacerētajām dainām vēsta par Laimu kā sadzīviskās veiksmes devēju. Būtībā tās vērtējamas kā seno zināšanu kropļojums, kas radies pirms četriem vai pieciem gadu tūkstošiem. Tomēr tās ir tikai pašas jaunākās no dainām, kur minēta Laima. Pārējās ir vecākas. Vēl vecākas ir dainas par Māru un Dievu. Dieva vārds no mūsu zemes tika ienests Eiropā un vis­maz pirms pieciem gadu tūkstošiem, ja ne daudz senāk, Indijā. Vēl senākas ir dainas, kuras vēsta par mūsu senču aiziešanu no savas zemes pirms 100 gadu tūkstošiem, kad sakās pēdējais ledus laikmets. Bet pirmajā apcirknī minētās teikas stāsta par Zemes radīšanu.

Garamantas, un it īpaši dainas, satur izcili vērtīgas ziņas, bez kurām nav iespējams apzināt un izprast senatni. Nebūt nenonie­cinām arheologu pētījumus, bet tie sniedz tikai ļoti šauru un paga­lam nepilnīgu ieskatu par pēdējiem gadu tūkstošiem. Bet gara­mantās var atrast vērtīgas ziņas par vairākus desmitus reižu ilgāku laiku. Tās īsā, lietišķā, tomēr saistošā izklāstā sniedz pašu būtiskāko par notikumiem, kas risinājušies pirms daudziem gadu tūkstošiem, un šis ziņojums nav piesārņots ar nenozīmīgiem sīkumiem.

Daļa garamantu savā būtībā ir mūsu senču plašo zināšanu īsi izklāsti. Teikās par Zemes rašanos mēs rodam tādas ziņas, kuras zinātniekiem kļuva zināmas tikai 20. gadsimta pēdējā ceturtdaļā. Teikās vēstīts, ka Zeme agrāk bijusi pilnīgi apaļa, bez kalniem, bez ielejām. Pie šīs atziņas pasaules izcilākie ģeologi nonāca tikai ap 1980. gadu, apstrādājot daudzos dziļurbumos iegūtos datus ar modernu datortehniku. Tātad mūsu senči zināja par apmēram 4 miljardus gadu ilgo Zemes ģeoloģisko senatni. Ne mazāk pārsteidzošas ir ziņas par Visuma uzbūvi kā tādu. Mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez fiziskās pasaules pastāv vēl citas — nere­dzamās un netveramās citu dimensiju pasaules. Šiem uzskatiem mūsdienu gudrākie zinātnieki tikai vēl tuvojas. Šādu un līdzīgu piemēru ir daudz, tie apliecina, ka vairākās jomās mūsu senču zināšanas ievērojami pārsniedza 21. gadsimta mūsdienu funda­mentālās zinātnes līmeni.

Daudzas dainas uzskatāmas par lielāku vēstījumu atlūzām. Dainu variantu salīdzinājumi liek domāt, ka vienoti dainu tekstu pieraksti bijuši vēl pirms nepilna gadu tūkstoša. Pašus vēstījumus, šķiet, iznīcinājuši krustneši. 13. gadsimtā viņi iznīcināja gan mūsu viedos vecajos, gan viņu rakstus un citus kultūras pieminekļus. Šo vandaļu darbības rezultātā no pasaulē visnozīmīgākajām gara kultūras vērtībām palika tikai neliela daļa. Tāpēc mūsu priekšteču zināšanas jāmeklē milzīgajā garamantu krājumā kā taka lielā mežā, kur īsto ceļu norāda reti iecirtumi kokos un akmeni ar virziena zīmēm. To klāsts tikai jautājumā par Visuma uzbūvi dainās vien ir ļoti bagāts.

Pētot Pokaiņu senatni, daudzi izcili atklājumi nāca no dainās smeltajām domām. Arī citu svētvietu izpētē dainas devušas tādas lieliskas norādes, kādas nav atrodamas it neviena mūsdienu zinātnieka rakstos. Te vienīgi jāpiebilst, ka latvju garamantu, it īpaši dainu, nenovērtējami augsto praktisko vērtību izprašanai jāzi­na simbolu valoda, kurā garamantas sastādītas.

Lai cik ari nebūtu pārsteidzoši garīgajā mantojumā atrodamie senču zinātnes atspulgi, vēl pārsteidzošāks ir latvju garamantu izklāsta veids, kas virza tikai uz labu darbu veikšanu. Salīdzinot ar citu tautu garamantām un senajiem svētajiem rakstiem, pārsteidz latvju garamantu ārkārtīgi augstā morāle un ētika, jo tajās nav ļau­numa filosofijas.